| Paranormālās bizes |
Mar. 12th, 2012|11:43 pm |
Parasti sapņoju par karu. Guļu uz sliedēm blakus preču vagoniem un skatos, kā lejup no debesīm slīd atombumba, skrienu cauri sabombardētiem ciematiem, ložņāju pār dzeloņstieplēm un līķiem un nekad īsti nezinu, ka tie taču tikai sapņi. Pat naktī pirms Tā referenduma skraidīju pa mežu un šāvu, lai cik jocīgi nebūtu, taisni krievus, pareizāk sakot, viņi vairāk šāva mani - kad bija pāris sekundēs nopļauti visi blakus stāvošie, mēs ar vienīgo palikušo biedru (biedreni?) ielēcām nepabeigtā tranšejā, taisni standarta kapa izmēra, bet viņi tikai nāca tuvāk, un tieši tad, kad miru, pamodos, kā parasti šajos sapņos notiek.
Bet šonakt sapņoju par ko krietni šausmīgāku - ka pamostos un, izrādās, miegā sev esmu nogriezusi matus. Skatos spogulī un nepazīstu to jocīgo seju, kuru tāpat jau nekad nepazīstu, un domāju - aiz kā tagad publiskās vietās paslēpšos? Pamodos, ieķēros cieši abām rokām matos, aizdzinu pagājības zēngalviņu rēgus, priecājos un rājos vienlaikus - muļķīgi taču pieķerties kam tādam, ko iespējams noskūt dažu minūšu laikā. (Atceros, pirms vairākiem gadiem sapnī redzēju kādu toreizējo kursabiedreni ar noskūtiem matiem. Pēc pāris nedēļām viņa patiešām noskuva matus.)
Un ne jau to visu es te tā gribēju klāstīt, tas tikai nejauši, es nudien kā vientuļš, pļāpīgs pensionārs, kas beidzot atradis kādu, kam pavēstīt visus sakrātos stāstus. Gribēju par sniegpulkstenīšiem, 2 gab., kas uzziedējuši zem loga. Arī priecājos un rājos - vai tad nevarēja nu mazliet pagaidīt? Vēl nemaz nav laika pavasarim, vēl ziema neizdarīta. Pat vēl nav zināms, no kura gala to ziemu lai sāk.
|
|