Pirmā intervija
Tā teikt pirmā intervija manā radošā darbībā. (Gribējās tomēr palielīties) (ely augstoklā uzdotais mājasddarbs veidot interviju ar kādu cilvēku, tad nu izvēle nāca par labu man.)

Radošais biologs

Vēla svētdienas pēcpusdiena. Vienīgais brīvais brīdis, kad izdodas viņu satikt. Tur jau viņa nāk- vējā izjauktiem sarkaniem matiem, garā ādas mētelī, koši sarkanām lūpām un augstpapēžu kurpēs. Izaicinoši.
Kristīne Berķe. Topošais biologs ar rakstnieces talantu. Viņas darbi neatstāj vienaldzīgu, bet rosina padomāt. Interesanta un radoša personība, nepavisam ne tipisks biologs.

Kā tev izdodas savienot divas tik pretējas lietas- bioloģiju un rakstīšanu?
Šo jautājumu parasti visi uzdod. Jo tas liekas kaut kas nesavienojams. Tā nu es saku, ka piecas dienas nedēļā tiek veltītas bioloģijai, bet sestdienas, naktis un laiks autobusā – rakstīšanai. Parasti saka, ka cilvēkam ir attīstīta viena smadzeņu puslode – man, liekas, abas ir attīstījušās samērā vienādi, tādēļ tas problēmas nesagādā.
Kāpēc tik strauji mainījās tavas domas par augstskolas izvēli? Cik zinu, sākotnēji tava izvēle bija pavisam kas cits..
Jā, mainījušās daudz dažādas profesijas. Sākotnējā doma bija par arhitektūru, kas dzima kādā mākslas vēstures laikā. Bet tad sapratu, ka arhitektam ir jābūt labākajam, lai viņš varētu dzīvot un strādāt. Tad par mērķi kļuva psiholoģija, tur pat braucu uz atvērtajām durvīm, taču arī tas, ka psihologu ir daudz... un nezinu, vai spētu cilvēkus uztvert bezpersoniski. Sūtīju pieteikumu uz SSE (Zviedriem), bet ar domu pārbaudīt sevi. Tiku uzaicināta uz nākamo pārbaudījumu kārtu (kur tika izvēlēti 400 labākie), bet tad iepriekšējā vakarā pirms iestājeksāmena, pildot pieteikuma anketas izdomāju, ka gadījumā, ja mani uzņems, tikai pati sev radīšu klapatas, mokoties ar domu, varbūt tomēr doties uz turieni. Un tā nu palika biologi. Lai gan, joprojām, nezinu, kā radās šī doma. Zināju tikai to, ka tas ir priekšmets, kuru mācoties es sevi varu iedomāties.
Kāpēc, beidzot 9.klasi, negribēji turpināt mācības Siguldā, bet devies uz Rīgu?
Un kāpēc tava izvēle bija tieši Rīgas Valsts Pirmā ģimnāzija?
Tas iznāca kā tāds azarts. Man padevās matemātika un astotajā klasē gāju to apgūt papildus pie vienas meitenes, kura mācījās šai skolā. Un tad viņa pasacīja, ka ja reiz man esot tik laba galva, es arī varētu tur mācīties. Mājās pasacīju to māmiņai un viņa tikai to vien bija gaidījusi, ka es ko tādu varētu darīt. Un tā oktobrī, kad sāku mācīties devītajā, gāju uz sagatavošanas kursiem un maijā nokārtoju eksāmenu, lai iestātos šai skolā. Būtībā līdz pirmajam septembrim pie Dailes teātra neapzinājos, ko esmu izdarījusi. Bet tā ir bijusi labākā izvēle manā dzīvē.
Kā tu esi mainījusies, salīdzinot šodienu ar pamatskolas un vidusskolas laiku?
Vairāk ticu sev. Tieši tas izmainījās, kad aizgāju mācīties uz Rīgu. Sapratu, ka tad, ja es gribu, es varu paveikt visu. Un gribu es daudz... Skolā mums sacīja, ka, lai gan varam būt kaut vai sliktākie klasē, uz Latvijas jauniešu fona mēs tomēr esam labākie.
Kādi ir tavi līdz šim lielākie sasniegumi, panākumi radošajā sfērā?
Tas, kur es šobrīd atrodos. Literārā akadēmija un prozas meistardarbnīcas Arvja Kolmaņa vadībā, kur mācos par Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rakstnieku savienības līdzekļiem. Jāmin arī literārais seminārs „Aicinājums” pagājušajā vasarā, kur nedēļa tika pavadīta Saulkrastos dzīvojot tādā kā mākslinieku bohēmā, klausoties lekcijas un uzklausot recenzentus, analizējot citu darbus un iepazīstot citus topošos literātus. Nu, protams, ir skolas konkursi un uzstāšanās.
Kur tu smelies iedvesmu saviem radošajiem darbiem?
Emocijās. Skan banāli, bet gandrīz visi mani radošie darbi ir tapuši tad, kad plūstu pāri malām. Nozogu brīžus savai dzīvei, jo daudzi manu darbu varoņi pārdzīvo sajūtas, kuras jūtu es pati. Vai arī, redzu kādu cilvēku uz ielas un galvā izspēlējas sižets par to, kāda varētu būt bijusi viņa dzīve, par ko viņš sapņo un kur dodas.
Kā un kad aizsākās tavas radošās izpausmes?
Paši pirmsākumi meklējami mākslas skolā. Tur tapa tāda taustāma māksla. Bet bija viens gadījums, kad vilciens notrieca meitenīti no šīs skolas un tad nu mēs katrs ko veltījām viņas piemiņai. Es uzrakstīju dzejoli. Pirmo. Šis dzejolis tad nu tika ierāmēts un nolikts mākslas skolas priekšā, kur viņai tikai izveidots tāds kā altāris uz to brīdi. Meitenes vecmāmiņa pēc tam to esot arī lasījusi viņas bērēs. Es tad mācījos astotajā klasē.
Kā top tavi darbi?
Es vienkārši jūtu – tagad man ir jāraksta. Parasti galvā ir viens teikums. Varbūt tajā ir noformulēta kāda sajūta, dažreiz kāds sīkums apkārtējā vidē un tad es uzrakstu šo teikumu un tālākais jau nāk pats. Un pati nemaz nezinu, kas sagaidāms beigās. Varu sēdēt un nedzirdēt, kas notiek apkārt, tikai drukāt, tad noplēst pierakstīto lapu un dot lasīt blakus sēdošajam, ja iedvesma uznāk lekcijā.
Bet vai nav grūti atklāt savus darbus citiem?
Man tas grūtības nesagādā tādēļ, ka rakstīšana man savā ziņā ir kā līdzeklis, ar kuru apkārtējiem paužu savas sajūtas un emocijas, to ko vārdos varbūt pat baidos pasacīt. Un tad nu ceru, ka viņi tā teikt, caur puķēm no maniem darbiem sapratīs, kas notiek ar mani pašu. Bet vecākiem vai radiniekiem savus darbus gan nevaru iedot. Tikai tad, ja viņi ir izgājuši recenziju pie kādas „augstākas personas” meistardarbnīcā, vai agrāk skolas avīzes konkursā. Tad pati varu no tā visa tā mazliet vairāk distancēties un neuztvert tik ļoti kā sevi.
Un kā tu uztver kritiku? Ne visi jaunie autori spēj objektīvi uztvert kritiku.
Ar smaidu. Cenšos norobežoties no tā. Līdz šim viena no briesmīgākajām kritikām man ir bijusi no Haralda Matuļa – www.satori.lv kritiķa. Bet tā pilnībā pārmainīja veidu, kā es rakstu. Un par to viņam esmu pateicīga, jo iemācījos rakstīt dziļāk. Viņš sacīja, lai es pamēģinu kaut ko uzrakstīt par sevi, savām emocijām un sapratīšot, ka rakstīt var arī savādāk. Tā nu pamēģināju un sapratu, kas maniem varoņiem bija pietrūcis līdz šim – sīkumu un personības. Tie bija bijuši tēli, bet ne personības. Bet tāds mazs „āķītis” uz viņu vienalga gan ir. Gribas uzrakstīt ko tādu, lai viņš pats nopublicētu mani un tad atgādināt viņam: „Redz, toreiz Jūs teicāt, ka es rakstot galīgi garām, ka mūsdienās tā vairs neviens nedara...”
Tev nav bijusi vēlme bioloģijai atmest ar roku un pievērsties tikai rakstīšanai?
Agrāk es domāju, ka rakstīšana paliks tikai man pašai. Tikai sirdij. Bet tad sapratu, ka bez tās nevaru, bet jau atrados biologos. Nācās meklēt kādu veidu, kur apgūt rakstītprasmi. Bet arī tagad, ja uznāk iedvesma, varu sēdēt lekcijā un rakstīt. Un tad galīgi nedzirdu neko par to, kā notiek vielmaiņa šūnas organoīdos vai no kā attīstījušies hordaiņi.
Bet tomēr, ar ko tu vairāk saisti savu nākotni- ar bioloģiju vai tomēr rakstniecību?
Šobrīd es to nevaru īsti atbildēt. Pašai galvā tāds neliels „kišmiš”, kad jācīnās ar pārējo neizpratni par šīm abām lietām. Bet noteikti zinu, ka rakstīšanu nepametīšu. Tā paliks kaut vai sev.
Tu esi ļoti aizņemts cilvēks. Vai kādreiz nav tādi brīži, kad gribas visam atmest ar roku un nodoties slinkošanai?
O, jā it sevišķi šobrīd tādi uznāk. Kad tā vietā, lai mācītos, labprāt paņemu kādu grāmatu vai parunātos ar labu draugu. Bet būtībā slinkot nav laika. Ir pārāk daudz obligāto pienākumu – skola, kursi un darbs zooloģiskajā dārzā, kur par pusslodzi strādāju par zooloģiskā dārza uzraugu, jeb citiem vārdiem sakot – dzīvnieku kopēju.
Kas ir svarīgākais tavā dzīvē?
Nepazaudēt sevi. Sabiedrība apkārt prasa no cilvēkiem, lai viņi visi savā ziņā kļūtu kā tāda viena pelēka masa.
Kas, tavuprāt, ir tā galvenā lieta, īpašība, ar ko tu atšķiries no pārējiem vienaudžiem?
Es ceļu smilšu pilis. Tas man ar labu draugu izveidojies kā tāds termins tam, ka man patīk sapņot vaļējām acīm. Un ticēt tam, ka pasaule tomēr ir laba. Ka vajag tikai mācēt saskatīt un katrā lietā, katrā cilvēkā var atrast ko labu.
Tu esi gana koša, pamanāma un interesanta personība. Kāda ir bijusi tava trakākā izdarība, piedzīvojums?
Lēciens ar gumiju no gaisa trosu vagoniņa virs Gaujas. Tāda crazy mirkļa ideja. Satikos ar draudzenēm, kuras izrādās, todien bija sarunājušas lētāk nolēkt.. Nu, vai es arī negribot.. un, vai tad Kristīne ko tādu laidīs garām. Piezvanīju māmiņai un pateicu, ka lēkšu. Zināju, ka arī viņai pašai to kārojas izdarīt, tādēļ viņa mani neatturētu. Vienkārši gadījumā – ja nu tomēr kas notiek, lai viņa ir informēta. Bet lēkusi būtu vienalga, arī tad, ja neļautu. Un to lidojumu vajadzētu sajust katram. Pēc tam uzreiz sajūties dzīvs.
Kas, tavuprāt, ir laimīgs cilvēks?
Cilvēks, kurš nenožēlo. Tāds, kurš var dzīvot un pateikt, ka savā dzīvē viņš nekad neko nebūtu darījis citādi. Un kuram ir vienalga, ko pārējie par viņu domā.
Vai tu sevi pie tādiem pieskaiti?
Man ir tāds mīļš teiciens: „Es esmu laimīga. Tikai reizēm to aizmirstu.” Kad man paliek slikti un liekas, cik negodīga pasaule, atgādinu sev šo un padomāju, cik labi man patiesībā iet. Būtībā taču nav par ko sūdzēties.
Jā, savā ziņā es esmu laimīga, bet laimīgie nerada mākslu...