Nevajag mierināt
E-pasts no Kolmaņa. Pēc tam, kad pārējie mani nolīdzināja. Un vēl man ir mans stāsts ar labojumiem.
Pirms tam briesmīgāķā recenzija bija pagāšgad "Aicinājumā" no Matuļa. Bet pēc tam pilnīgi izmainījās viss tas, kā es rakstu. Nu labi, lai arī šis ir par pagrieziena punktu. Cerēsim. Saulazt mani nesalauzīs.
Mazi komenti tekstam „Dienas kaa…” un tikai šim tekstam.
Kristīne, labojumi tekstā pārsvarā vien kosmētiski, lai teksts mazliet gludāks, nekas briesmīgs, varbūt šur tur kaut ko palaidu garām, varbūt šur tur par lieku piekasos, nu, atskaitot dažas vietas, kur noteikti prasās savādāk.
Tas viss patiešām lasās labi, vienā elpas vilcienā. Tikai tā viena nelaime — gabals neiziet ārā no tās nolāpītās, protams, nosacītās „dienasgrāmatas” rāmjiem. Vienīgi tādā nozīmē, ka tas, ko tu raksti, galvenokārt varētu šķist interesants tev pašai, vēl kādiem, varbūt, cilvēkiem, kam esi devusi izlasīt tuvākā/tālākā apkārtnē, un viņiem interesants un labs, iespējams, turklāt vēl licies tāpēc, ka to uzrakstījusi tieši tu, bet nevis kāds cits. Nu jā, vēl kādam(ai), kuru varbūt pašreiz nomoka tieši šīs stāstā atainotās nelaimes. Un tas nav nekas traģisks, tā tas bijis vienmēr un visur. Bet viss ir precīzi, ļoti ticami un cilvēciski atainots un labi tehniski uzrakstīts. Taču ar to ir par maz, vismaz pašlaik.
Tas, ko galvenokārt teica darbnīcā, kur tavu darbu izlasīja laikam jau pirmoreiz plašāks, svešu, ļoti dažādu (pati dzirdēji, cik diametrāli pretējas domas teiktas par vienu un to pašu apspriežamo stāstiņu, mēs visi esam ļoti subjektīvi un katram sava gaume) cilvēku loks, nenozīmē, ka tavs darbs ir pagalam slikts, nē. Tas norāda tikai uz to, ka šajā gabalā iztrūkst tas, nu, kaut kāda rozīnīte, kas, teiksim, spētu savaldzināt pēc iespējas vairāk potenciālo lasītāju. Vai arī, es teiktu, šajā gadījumā pietrūkst individualitātes. Nu, piemēram, es varētu kritizēt kaut vai šādi: tava stāsta varone ir „universāla”, faktiski bezpersoniska, ja neņem vērā to faktu, ka gleznotāja, nu, vēl kāds sīkums varbūt. Es tekstā redzu pelēku, vispārinātu tēlu, kas mokās un pauž emocijas un pārdzīvojumus, ko jau piedzīvojuši un kam izgājuši cauri miljons cilvēku (lasītāju), un katram atsevišķam šim cilvēkam šie pārdzīvojumi bijuši tik individuāli, spilgti un neatkārtojami, katram savādāki utt., ka stāstā aprakstītie nobāl personiskās pieredzes priekšā, viņiem vienkārši nav interesanti, ka stāstā kāda gluži parasta meitene, kas ne ar ko neizceļas, gluži parasti cieš. To viņi visi jau sen zina (bet tie, kas lasa, jau izlasījuši). Tava varone vien ar savām ciešanām un to visai tradicionālo atainojumu nespēj „aizķert” šodienas lasītāju, jo viņa (parasta kārtējā atraidītā meitene) vien norāda uz visiem sen zināmiem un izbaudītiem pārdzīvojumiem, pati paliekot ēnā, viņa faktiski pilda tikai simbola lomu, nevis ir dzīvs, interesants cilvēks, kurš visupirms piesaistītu lasītāju ar savu tēlu (vai vismaz ar kādām netradicionālākā veidā atainotām oriģinālākām ciešanām). Un spilgts, dzīvs tēls literatūrā ir nepieciešams. Ja šāds tēls nav attiecīgā daiļdarba varonis, tad vismaz šāda tēla loma būtu jāuzņemas kādai ekstravagantākai idejai vai pašam tekstam (oriģinālai valodai vai tmldz, bet tas atkal jau pavisam kas cits). Turklāt cilvēki (lasītāji) diemžēl mūždien alkst pēc kā jauna.
Brr… nu gan nolasīju lekciju .
Tagad, kas tā pirmais iekrīt acīs, bet nekā obligāta, tikai tādu ātru ieteikumu līmenī fantāzijai:
Tumsa, lietus, rudens, maska, visus ienīstu, viss liekas riebīgs — nodrāztās un līdz ar to par 99% neiedarbīgās klišejas (ārēji līdzekļi emociju pastiprināšanai). Parādi savu varoni nelaimīgu kaut vai saulesgaismā, lai viņai riebjas saule, nevis rudens slapjdraņķis, kas riebjas visiem, vai lai kauc uz mēnesi, nezinu, ieliec kādā nestandarta situācijā, sagriez ar kājām gaisā, jo spilgtāks kontrasts, jo labāk.
Lācis… Saprotu, reāli, bet varbūt kaut ko eksotiskāku? Rotaļu lācis automātiski asociējas ar bērnību, nuja, meitenīte vēl nav izaugusi, vai arī — meitene ar lāci, nu, kas tur īpašs. Man kā lasītājam atkal standarta variants, kaut arī tai meitenei šis lācis tāds vienīgais pasaulē. Vai maz vīriešu dāvinājuši lāčus meitenēm? Vēl variants — varbūt šo lāci tekstā var kā apspēlēt, uzsverot domu, ka tieši šis vīrietis galu galā tomēr tāds standarta maita vien bijis, ka uzdāvājis nevis, piemēram, krokodilu, bet parastu lāci?
Izstāde. Vakarkleita, briljanti, kritiķis, sekss utt. Protams, tas viss uz vīriešiem iedarbojas, bet tikai dzīvē. Literatūrā krietni mazāk. Ja nu viņa ir gleznotāja, lai izmanto kaut ko tīri specifisku. Nu kaut vai lai uzcep kaut kādu īpašu gleznu, kur iekšā tas vīrietis kaut kā izsmalcināti pretīgā veidā iebāzts. Lai tā atriebība satriec gan pašu nelieti, gan pārsteidz lasītāju.
Jaunvārdi. Paši par sevi it kā nebūtu slikti, taču šajā darbā, vismaz beigās, manuprāt, lec ārā, nevis organiski iekļaujas, jo pārējais teksts tāds gluds un patīkams, citā stilistikā. Tā kā mazliet pašmērķīgi…
Par kurpītēm — ka viņa joprojām ar tām pašām, tas forši. Arī it kā nekas oriģināls un reāls — bet šeit dikti jauka rinda. Arī tās pāris vietas par gleznošanu, laimi un mīlestību — labi.
Tā nu sanāca, ka izvēlējies aprunāšanai tieši šo stāstu, tavs gabals par Anitu (un Nepabeigtais skūpsts arī) ir pavisam citāds, daudz interesantāks un krietni veiksmīgāks, tur ir viss tas, kas šeit trūkst un vairāk, tu lieliski proti rakstīt citādi. Ja nu būtu runājuši par Anitu, noteikti izskanētu pavisam citi komentāri. Ja vēlies, kaut kad, tikai tad mazliet vēlāk, ne uzreiz, varu iziet cauri tam.
Un pats galvenais. Neņem galvā. Faktiski darbnīca ir tāds kā mazs potenciālās lasītāju auditorijas modelītis ar visu pozitīvo un negatīvo, bet tieši tas negatīvais dod iespēju vienlaikus pamanīt to, ko pats autors bieži vien nepamana. Un nekas jau nav ļauni domāts, gluži otrādi, kāda jēga no plikas slavēšanas, ja pēc tam lepnu galvu stiepsi gabalus uz izdevniecībām un tur metīs tos atpakaļ. Turklāt neviens rakstītājs nekad nav iztapis pilnīgi visiem. Vienmēr būs kāds, kas tavu darbu notaisīs. Ar to jārēķinās. Manus gabaliņus sensen pirmajā jauno autoru seminārā, kur iebāzos, nolīdzināja līdz ar zemi. Tev raiti rit valoda, ir teksta izjūta, un, ja nu vēl tās divarpus stundas un bez labošanas, tad vispār nav, ko runāt. Galu galā, tu pilnīgi noteikti neesi tas šīs darbnīcas dalībnieks, kurš, iespējams, šeit nonāca nu tā, „ne visai gribēts”…
P.S. Jā, nu pamēģini uzrakstīt eksperimenta pēc vēl kaut ko pilnīgi citu, pafantazē, varbūt kaut ko pilnīgi nereālu, pamēģini uztaisīt vēl kaut ko oriģinālāku, arī par Anitu oriģinālāku, paspēlējies.
Varbūt atrodi, kas aiziet kā pa sviestu, ja nē, dod ziņu, kaut ko padomāsim. Nu kaut vai, piemēra pēc, uzraksti par šo pašu gleznotāju, tikai citos toņos, lai sanāk citāds stāsts, — uzraksti, kā viņa atriebjas (tas nav obligātais uzdevums, ja roka uz to neceļas, nevajag).
Veiksmi!
Arvis