Es stāvu apģērbu veikalā pie stenda un nespēju izlemt – pirkt, nepirkt...
Utopija par to, kas ar mani notiks.
***
Es esmu tikko iznākusi no tējnīcas un skropstās iemetas sarma, cik auksts. „Apsara” tējnīca ar spilveniem. Tēju tur dzert es eju viena. Vienmēr. Un vienmēr dzeru Nepabeigto skūpstu. Mana izvēle bija pavisam vienkārša un pamatota. Pirmkārt, man negaršo zaļās tējas. Un izvēlē starp sarkanajām un melnajām tējām uzvar sarkanā, jo šī krāsa labi iet kopā ar maniem sarkanajiem nagiem un lūpām. Tā teikt, šīs trīs lietas izceļas uz melnā apģērba fona, kas man ir mugurā un veido lielisku harmoniju. Un nu jau mēnesi harmonija manā dzīvē ir ļoti svarīga un nu jau mēnesi trīs reizes nedēļā (trešdienās, piektdienās, sestdienās) nāku uz šo kafejnīcu un dzeru tieši šo tēju. Brīdī, kad pirmo reizi ienācu šai kafejnīcā un cenots izvēlēties starp sarkanajām tējām, viņa mani uzrunāja ar savu nosaukumu, jo tieši tad manā dzīvē mājoja nepabeigtais skūpsts. Tajā dienā es biju tikusies ar savu draugu. Un pēc mūsu tikšanās ilgi pārdomājot, veikalā nopirku sev garus, melnus svārkus. Viņš mani pameta tai dienā, no svārkiem es vairs nešķiros, jo tie ir mans atgādinājums par manu dzīves nepabeigto skūpstu, jo viņš mani tā arī nenoskūpstīja. Līdz galam ne. Mēs bijām tik tuvu, ka ar lūpām sagaršojām viens otra smaržu, spējām sajust, kā vibrē otra domas un brīdī, kad sākās skūpsts ap mums, jo tas jau nav tikai mirklis, kad saskaras lūpas, tas ir gaiss, kas ir apkārt, viņš pateica, ka es viņam esmu pārāk sarežģīta. Pārāk es. Pārāk māksliniece. Pārāk šīzo. Un kopš šī 11. novembra vakara manā dzīvē ienāca un sākās nepabeigtais skūpsts. Pēc mūsu tikšanās es nolēmu, ka laiks manā dzīvē kaut ko mainīt. Un sāku ar jauniem svārkiem. Un tad, pirmo reizi mūžā baudot šī nosaukuma tēju, bet nepabeigto skūpstu jau otro reizi dienā, es nolēmu, ka ļaušu sev darīt visu, ko vēlos. Ja jau reiz šīzo, tad šīzo, nu, par godu tam gliemezim no multenītes „Haizivs stāsts”. Un manā dzīvē ienāca harmonija.
Nu, lūk, tad viss izmainījās. Es kļuvu par mazo melno meitenīti. Ar melnajiem svārkiem. Un tēju, kas ir salda, kad tai piebērts cukurs, bet tajā pat laikā cauri jūt skābo garšu. Kā divām lūpām, kas ir blakus, bet tiek atrautas nesaskaroties.
Ir tik auksts, un manas skropstas bij mitras un nu kļuvušas baltas. Nosirmojušas no tā asaru daudzuma, kas nācis no tām. Es eju uz Daugavmalu. Pielaist savai dzīvei realitāti vai realitātei pielaist savu dzīvi. Ledus ir tikko uzsalis. Aizvakar. Jā, tā bija trešdiena, jo tad, pēc sava tējas rituāla nākot uz šejieni, es vēl baidījos uz viņa kāpt. Šodien ir savādāk. Šodien es negribu sajust brīvības mirkli, jūtot vēju un sniegu, ejot pār Vanšu tiltu, es to gribu sajust, ejot pār ledu.
Kādēļ visiem manu stāstu varoņiem vienmēr ir jāmirst? Vakar pat, meitene, par kuru rakstīju, nodūrās ar virtuves nazi. Sēdēja, iedūrusi to galda virsmā un vēroja, kā tas svārstās, viņas rokas iekustināts. Un tinkšķ!, vienā mirklī viņas vairs nebija. Traģiskas beigas man vienmēr šķiet tādas, ko nevarēs aizmirst. Tādas nopietnākas. Un, galu galā, man liekas, neviens jau nevēlas dzīvot mūžīgi. Tikai žēl, ka mirsti, līdz tam, kad tavs foto melnā rāmī tiek novietots uz plauktiņa, jāpaiet arī bērēm. nekad tādās neesmu bijusi un arī nevēlos. Man liekas, es vienkārši nespētu paskatīties uz to mirušo cilvēku. Vienkārši nepieietu klāt. Žēl, ka es nevarēšu redzēt, vai, kad būšu mirusi, uz mani kāds skatīsies. Bet tas man netraucē slepkavot savu stāstu varoņus.
Mm, uz ledus ir vējš. Man patīk. Un man patīk mans tēls. Žēl, ka tagad nav sniegputeņa. Skats būtu lielisks. Svārki plīvo ap mani un mati ir vējā. Un zem manis ir tumsa. Mazliet smieklu. Tādu, neaprakstāmu, kas ir izmisuma pilni. Kā Mildai pagājušās nedēļas stāstā, pirms viņa pakārās. Es viņu mazliet par biju paguvusi iemīlēt, jo viņa nekad neraudāja, tā vietā viņai bija histēriski smiekli, līdz vēders saraujas krampjos un viņa bezspēkā saļimst. Bet viņa nekad nebija nobirdinājusi nevienu asaru. Par to viņai bija jāmirst. Jo es raudu. Daudz.
Galvā šobrīd skan Fredija Merkūrija „Love Kills”. Jā, ja es rakstītu stāstu par sevi, tad šajā mirklī ledus zem manis ielūstu un Nepabeigtais skūpsts mani būtu nogalinājis, jo tieši tā dēļ man būtu pietrūkuši 20 santīmi trolejbusa biļetei, lai pārbrauktu pāri tiltam uz mājām. Bet, love kills tikai stāstos un dziesmās. Reālajā dzīvē tā liek lūpām iegūt saldskābu kaisles garšu.
Kur esi tu, kam esmu es? Kādēļ tāda atbildība uz maniem pleciem? Es taču esmu vēl tikai bērns, bet man jau ir tiesības izlemt, vai es gribu dzīvot, un stāstiem ir jāpaliek atmiņā un jāliek cilvēkiem raudāt un dzīvot. Un mirklis, kad gaiss virmo, pazudina. Un gari melni svārki un acis uzliek pienākumu uzvesties traģiski...
***
Es stāvu pielaikošanas kabīnē. Ar šiem svārkiem es izskatos gan kā neatvairāma sieviete, gan maza gotu meitenīte. Atšķirīgs tikai no tā, kā es tos uzvelku, lai nēsātu.
Es taču tāpat zinu, kas notiks.
Cipars – pirkt, ģerbonis – ne...