shiizo
22 Jūnijs 2009 @ 14:35
Monologs. (Fragments - sākums)  
- Tu esi lasījusi „Baltos oleandrus”? Vismaz redzējusi filmu?... Es esmu. Un man tas likās tik vienkārši. Nekad neļaut vīrietim sevi pazemot. Nekad neļaut viņam likt tev raudāt. Tā ir galvenā doma tai grāmatā. Un otra, otra galvenā ir, ka baltie oleandri ir indīgi. Oleandri vispār ir indīgi. Daudzas puķes ir indīgas... Un tagad saliec šīs domas kopā. Laba meitene, netaisi tādu sejas izteiksmi. Es taču tev jau teicu, kas tas viss ir tik vienkārši. Vīrietis netika radīts, lai tu viņam pakļautos. Ziedi tika radīti tāpēc, lai tu viņam nepakļautos.
Zini, kādreiz es domāju, ka tieši ar šādiem vārdiem sāksies mana grāmata. Tādēļ tie skanēja tik pārliecināti. Jo tie ir izdomāti jau sen, sen. Apstrādāti un nopulēti, lai līdzinātos pilnībai. Pastāsti man, kuru dievieti tu redzi, kad pieej pie spoguļa? Sevi par dievieti jāuzskata jau no paša sākuma, tad beigas ir vieglākas. Tad viss vienmēr ir vieglāks – viņi kļūdījās. Tu izdarīji kā gribēji darīt. Tu esi dieviete. Tu es tālāk. Un arī šie vārdi ir no grāmatas – mazi, īsi, konkrēti teikumi. Lai būtu neapstrīdami.
Tev mājās ir rupjā sāls? Nopērc un turi mājās rupjo sāli. Nē, tā nav domāta vampīru atbaidīšanai, mazā. Tā domāta pēcskūpstiem. Kad tava mute pavērusies baudā kādam, kas nav tā vērts. Tad paņem un nolaizi pirksta galu un pielipini tam sāls gabaliņu. Vienu. Un tad uzliec sev uz mēles un ļauj izšķīst. Un tad vēl vienu. Un vēl.. Tā iespējams panākt, ka mutē parādās asiņu garša. Un tad vari izasiņot viņu laukā no sevis.
Tas nav naids. Nav manī naida. Tā ir vien sievietes krātā gudrība. Ņem labāko no manis, nevis mācies pati. Tā tev būs vieglāk. Aiztaupi sev dažas sāpes. Ļauj man tevi mācīt...
 
 
shiizo
23 Novembris 2008 @ 20:00
 
Ķīšezers kļuvis par jūru.
Melni strazdi dzelteniem knābjiem ēd sarkanas vilkābeles.
Es šonakt esmu tava ragana.
 
 
shiizo
14 Oktobris 2008 @ 11:54
Fannija  
Mani sauc Fannija, man ir astoņpadsmit gadu, esmu diezgan apaļīga un šobrīd es braucu autobusā un man it nemaz nav smieklīgi. Es braucu skriet.
Citi domā, ka es esmu resna un nerūpējos par savu figūru. Citi droši vien domā, ka pat ļoti. Bet es cenšos. Es dzeru notievēšanas tabletes, dodos uz trennežieru zāli un esmu pat noģībusi aerobikas nodarbību laikā no pārāk lielas slodzes, taču tas viss nav devis nekādus rezultātus. Man vienkārši ir nepareiza vielmaiņa. Uzņemtie proteīni kā mīksta dūnu sega vienkārši nogulsnējas manos taukaudos. Un šūnas piebriest reizē ar mani. Reizēm man liekas, ka spēju to pat sajust, taču nekādas diētas nepalīdz. Es nezinu ar kādām burvju metodēm ķermenis atrod vielas, no kā baroties un pieņemties svarā.
Šodien skolā bija briesmīga diena. Sporta ieskaitē bija jāturas pie stieņa, uzņemot laiku. Es uzkāpu pa redeļu sienu, pieķēros pie tā stieņa un reizē ar svilpes signālu, ka kājas jāatlaiž, novēlos uz grīdas un sāpīgi sasitu potīti, manas rokas nespēja noturēt svaru. Mokošas sāpes kājās un par savu nespēju tikt galā ar savu ķermeni. Puiši pēc tam savā starpā smējās par mani – ka ar tādu kā es jau neviens nevarēšot mīlēties – nospiedīšot.
Sāpīgas atziņas. Potīte vairs nesāp, bet klasesbiedru vārdi gan vēl skan ausīs. Vienmēr, kad kāds pasaka ko tik nejauku manī it kā rodas stimuls turpināt cīnīties un pierādīt, ka varu uzvarēt pati sevi un tik galā ar šiem kilogramiem, un vēlme doties skriet. Nogurums, kas radīsies pēc stundas skriešanas pa mežu, parasti ir lielāks par visām nejaucībām, kas dienā par mani padomātas vai pasacītas..


Viņu atrada mežā vēlu vakarā. Kad Fannija nepārradās mājās vecāki sāka uztraukties, jo dienas laikā bija zvanījis sporta skolotājs un brīdinājis, ka meitene ir tik izvārgusi un notievējusi, ka viņai nav spēka noturēt savu svaru. Un arī citi skolotāji esot ievērojuši, ka viņa neko neēd.
Vecāki atrada savu meitu saļimušu bezspēkā no pārpūles nokritušu uz koku saknēm. Kad viņu aizveda uz slimnīcu, meitene svēra 35 kilogrammus.
 
 
shiizo
22 Septembris 2008 @ 10:44
Emīlija  
-Honey, I’m home! Kopš kura laika tu esi nomainījis iekšējās durvis? Mīļotais! Kur tu esi?
Emīlija šodien ir atgriezusies mājās. Mājās, kurās nav bijusi tik ļoti, ļoti sen , bet viņa zina, lai arī cik ilgs laiks pagājis, mājas tomēr ir mājas, kur laika gaitā maz kas mainās. Vismaz viņai.
Šodien ir sestdiena, tātad vīram jābūt mājās. Kā parasti – piektdienas vakarā satikšanās ar pazīstamiem džentlmeņiem, lai uzspēlētu biljardu līdz pulksten vienpadsmitiem, divas izdzertas viskija glāzes un taksometrs, kurš to tieši pulksten divpadsmitos nogādā mājās. Pēc tādiem vakariem viņš vienmēr gāja gulēt blakus istabā, jo pēc viskija dzeršanas viņš vienmēr naktī krāca. Emīlija pasmaidīja par šo vīra vājību – vienalga, vai viņš iztukšoja glāzi, divas vai tikai pusi, naktī šķita, ka no viņa nāsīm grib izspraukties dzelzceļa lokomotīve. Sākumā viņa par to bija dusmojusies, taču ar gadiem šī vīra īpašība bija kļuvusi kā sen izdauzīts robs mīļā krūzītē – kaitinoši, bet tomēr tik mīļi.
Domās kavēdamās, Emīlija bija apstājusies pie spoguļa gaitenī virs kumodes, mazliet apputējušu zeltīto malu, tā pat kā viņa pati. Nekāda jaunava viņa jau sen nebija un pēdējie pāris gadi sejā bija ievilkuši pāris slaikas līnijas, taču viņai tas patika. Viņai patika apziņa, ka viņa kļūst veca lēni un skaisti. Tik lēni, ka krunciņas izskatījās kā pieputējušas maziem zeltītiem puteklīšiem reizēs, kad viņa smaidīja. Kā vecais spogulis – redzējis gan labu, gan ļaunu, taču, ja tajā skatījās skaists cilvēks un ne tikai ārēji, tad pretī atainoja tikai šo labo un skaisto. Tā pat arī viņa bija iemācījusies pretī parādīt vien labo un skaisto. Vien zelta puteklīšus vecuma krunciņās, kuras bija radušās ne tikai no smiekliem vien.
Māja bija pārsteidzoši tukša. Likās, ka logu slēģi ir aizvērti visām istabām, izņemot galējo. Pie sevis viņa nobrīnījās, jo ja jau kāda istaba tika turēta aizslēģota, tad parasti vien tikai galējā. Viņa ar nepatiku atcerējās iemeslus šai rīcībai, proti, kaimiņus ielas pretējā pusē, kuriem bija pieticis nekaunības savu gultu novietot tieši pretī viņas logiem un nodoties mīlas priekiem visneiedomajākajos diennakts brīžos. Un to viņi darīja skaļi un pie atvērta loga, tādējādi, aizkari, kas neļauj neko saskatīt, neapslāpēja viņu radītās skaņas, kas turpināja plūst istabā un smacēt.
Protams, Emīlija zināja, ko nozīmē iekāre un nevaldāma kaisle, taču, viņai šķita nepieņemami šādas jūtas izrādīt citiem un vēl pie tam tik nekaunīgā veidā.
Spraugā zem durvīm varēja manīt, ka istabā kāds sāk kustēties, pat vairāki cilvēki, tur radās murdoņa un troksnis. Durvis atvērās, tajās parādījās viņas vīrs, bet aiz viņa vēl pāris vīrieši, kuri paspieduši viņa roku nu devās prom gluži kā baznīcēni pēc mises atvadoties no mācītāja, viņai uzmetot vien ašu skatienu un sakot, ka viņa nokavējusi – šodien viss jau esot beidzies. Kamēr Emīlija lūkojās, kā svešinieki pamet dzīvokli, no gala istabas iznāca kāds pāris, kuri sačukstējās ar viņas vīru, kurš atvēra sava kabineta durvis, ielaida viesus tajā un tad atkal tās aizvēra. Tikai tagad viņš pamanīja Emīliju.
- Tu esi atgriezusies.
- Tā gan. Redzu, tev šodien ir viesi. Drīkst jautāt, kam par godu? Jūs bijāt tik klusi, kad ienācu, ka pēc viesībām tas neizklausījās. Un kas tie par cilvēkiem, kurus ielaidi kabinetā?
- Tu ilgi biji prom, daudz kas ir noticis, dzīve ir attīstījusies uz augšu, nāc, pastāstīšu par savu biznesu.
- Kāpēc jūs uzturējāties gala istabā? Tu taču pats zini, ka vienmēr šo istabu esmu turējusi ciet.
- Nu redzi, tieši tur jau ir tā lieta. Tieši tādēļ mēs uzturējāmies šeit, - viņš aizvēra istabas durvis un Emīlija ievēroja, ka dīvāns un krēsli bija novietoti pie plaši atvērta loga, bet uz galdiņa stāvēja trīs binokļi. Emīlija pavērās vīrā.
- Cilvēki grib redzēt cilvēkus darbībā. 10 ls skatoties tā pat, 15, ja tu ķīķerē ar binokli. Un tas ir tikai par vienu reizi. Un tu pati labi zini, ka viņi to var darīt vairākas reizes pēc kārtas. Un, ja vērotājiem radusies sevišķa iedvesma, viņi var noīrēt kabinetu uz kādu brīdi...
- Tu esi uztaisījis bordeli manās mājās!
- Tas nav bordelis, man nav prostitūtu.
- Nē, prostitūtu tev tiešām nav, tu izmanto mūsu kaimiņus.
- Mīļotā, tas ir bizness. Kaut kā man taču ir jāapmaksā šis dzīvoklis un mūsu iedzīve.
- Tiešām, bet zini, šis dzīvoklis pieder man. Un visa tā iedzīve. Tu pats esi iekārtojis vien kabinetu, kurā nu kāds mīlējas. Zini, šis viss beidzas, tavas izrādes ir cauri! – Emīlija izlidināja binokļus laukā pa logu. – Kā tu tā varēji izturēties pret mūsu kaimiņiem?
- Viņi zina. Viņiem par to ir samaksāts. Viņi sāka aizvērt logu, tiklīdz pamanīja, ka tiek vēroti. 30% no naudas tiek viņiem.
Emīlija stāvēja un raudzījās kaimiņu logā, kuri nu atkal atradās viens otra skavās, kad vīrs pienāca un apskāva viņu no mugurpuses.
- Man prieks, ka esi atgriezusies, - viņš noskūpstīja Emīlijas kaklu.
 
 
shiizo
22 Septembris 2008 @ 10:40
 
Aizraudāds logs
lūdz
par viņu uzņemšanu debesīs-

Vakarnakt salna
nogalināja
zvirbuļu smieklus.

Pagānu dievi
arī ir cilvēki.
 
 
shiizo
10 Septembris 2008 @ 09:07
elma  
Atkal snieg. Koki izskatījās kā Elmas pirksti no rīta, kad viņa tikko jogurtam bija piebērusi selēna pulveri uztura bagātināšanai, tik noputējis balts un pretīgs viss bija. Elmai nepatika ziema, nepatika sniegs, un viņai nepatika viņas pirksti.
Elmai bija gadi septiņdesmitpieci. Mazi puisīši un meitenītes uz ielas viņu sauca un uzrunāja par omīti vai tanti, vai vecomāti, kā nu kuro reizi mazais bija mācīts, bet tad viņai nekas neatlika kā nošņākties, ka viņa nav tik veca un sīkajam knēvelim nekāda rada, tādēļ uzrunājama vienkārši par sievieti vai kundzi, ja viņai vēlējās izrādīt cieņu. Jā, reti kas spēja vecās dāmas sirdi ielīksmot tā, kā īstas vai šķietamas cieņas izrādīšana. Bet Elma sev nelikās tik veca, tādēļ katru rītu brokastīs notiesāja beztauku maizes jogurtu, kuram piebēra karotīti selēna. To viņa darīja savas jaunības uzturēšanai, taču tieši šī ikrīta procedūra viņai ikreizi atgādināja, cik viņa patiesībā ir veca. Putekļveidīgās selēna daļiņas nogulsnējās uz viņas pirkstiem krociņās, šķirbiņās un plaisiņās, kuras ar laiku bija radušās strādāšanas rezultātā un dienas gaitā, laikus nenomazgājot un neizmazgājot kļuva par tumši brūnām vai melnām svītrām uz viņas jau tā šobrīd neglītajām rokām, tā atgādinot sastrādātās jaunības dienas.
Elma sēdēja pie virtuves loga ēzdama savu jogurtu ar selēnu un pukojoties par sniegu aiz loga. Patiesībā viņa pukojās arī par selēna piedevu, jo nevarēja taču zināt, kas tā par indi bija, taču aptiekas Dace bij’ teikusi, ka jaunības saglabāšanai esot jādzer, tā nu Elma arī katru rītu notiesāja karotīti selēna. Par sniegu sūdzēties Elmai gan nebija nekāda acīm redzama pamatojuma, taču viņa pukojās vienkārši tā pat, jo viņai tā patika. Un jo viņai nepatika sniegs un tas kā tas snieg un sasniegot tik ļoti atgādina viņu pašu. Iemesls kādēļ tā sēdēt viņai bija viens, proti, rīt bija diena, ko visā pasaulē pirka un pārdeva par miljoniem, diena, kad piedzima viens no pazīstamākajiem tēliem uz pasaules, rītā bija Ziemassvētki, taču Elma neticēja Dievam un neticēja Ziemassvētkiem. Viņa ticēja selēna iedarbībai uz viņas ādas krāsu, tās stingrumu un nostiepumu, lai gan uz viņas ķermeņa viss sen jau bija atstiepies, pārstiepies un izstiepies.
Elma iebēra kafijas pupiņas dzirnaviņās, uzlika vāku un uzspieda. Aparāts iedūcās, samaltās daļiņas metot pret plastmasas vāku. Trešoreiz kārtīgāk uzspiežot pupiņas bija samaltas pietiekami labi, lai Elma tās apmierināti varētu iebērt savā krūzītē. Viņa vienmēr mala rūpīgi saskaitītas un izlasītas 10 kafijas pupiņas, tik daudz, lai pietiktu vienai krūzei lieliskas kafijas, kas gluži kā selēns bija viņas ikrīta sastāvdaļa. Ārsts gan viņai bija ieteicis izvairīties no kafijas dzeršanas, jo tā slikti iedarbojoties uz viņas asinsspiedienu, taču tas bija viens no retajiem priekiem Elmas dzīvē un bez tās viņa visas dienas garumā būtu neiedomājami kašķīga, zinot, ka kašķīga viņa ir tā pat, arī iedzerot kafiju. Turklāt, tā nebija šāda tāda, veikalā nopērkama, bet par bargu naudu vesta no pašas Brazīlijas. Vesta gan tā bija kontrabandas ceļā, taču Elma maksāju bargu naudu Mārītei, agrākai skolasbiedrenei, kuras mazdēls strādāja uz kuģa un atgriežoties atveda šādas tādas interesantas mantiņas un lietiņas, kuras Mārīte ar lepnumu par savu puikiņu pārdeva draudzenēm, katru reizi neaizmirstot pastāstīt, kā viņas mazdēliņš riskē, lai dāmas tiktu pie sava prieciņa, tādēļ to visu ņemot vērā, cena nemaz neesot tik liela. Elmai gan tā viss nelikās, jo kopš Mārīte bija pārcelta dzīvot uz pansionātu, Elmai bija jāmēro 15 minūšu brauciens taksometrā, tā nevarēja vienkārši pāriet uz kaimiņu dzīvokli, jo tur nu mitinājās Mārītes mazdēliņš, kad atbrauca no jūras un tā sieva. Lai vai kā, taksometra cena un tas, ka Elma Mārītei varēja pastāstīt par tās radinieku dzīvi bija iemesls, kādēļ viņa savas kafijas paciņas varēja dabūt nedaudz lētāk kā pārējās dāmas, kuras kāroja ārzemju našķus.
Lai gan rītā bija Ziemassvētki, tieši rītdiena bija viena no tām dienām, kad viņai bija jādodas pie Mārītes pēc kafijas. Pa logu viņa bija redzējusi, kā jūrasbraucējs atgriežas mājās, un līdz ar to zināja, ka rīt no rīta viņu sagaidīs telefona zvans no draudzenes, lai tad nu braucot pēc savas kapejas. Par rītdienas gaidāmo viesošanos viņa pasmaidīja. Viņai tomēr arī būs savs Ziemassvētku prieciņš. Rītā viņa pastāstīs Mārītei visu, ko novērojusi pēdējo trīs mēnešu laikā, kopš tās mazdēla pēdējās atgriešanās mājās. To, ka viņa sieviņa nav viss tik mīļa un jauka, kā tas liekas pārējiem. Elma jau sen vēroja, kā gandrīz vai ikdienas pie Anetes iegriežas kāds vīrietis, diez vai viņi tur kafiju kopīgi dzer. Noklausīties gan viņa neko diemžēl nevarēja, jo dzirde tomēr nebija kā jaunībā. Bet reiz viņa bij’ kāpnēs saskrējusies ar abiem, un sākusi stāstīt, ka tā nevar uzvesties, kamēr vīrs projām, taču Anete tikai noteica, lai veča nejaucoties lietās, kur nevajag. Tam Elma nepiekrita, jo runa taču gāja par viņas bijušās skolasbiedrenes mazdēliņa dzīvi, un tā viss nav nekāda sveša lieta, tādēļ piesolīja Anetei, ka nākamajā reizē visu izstāstīs Mārītei, lai tā pastāsta tās vīram, bet ja tas piestaigātājs traucēšot viņas dzīvi un mieru, tad saukšot policiju. Abi neko nesakot bija iegājuši dzīvoklī.
Elma beidza dzert savu kafiju, nomazgāja krūzi un karoti, sasēja miskastes maisu, lai varētu to iznest, jo šodien ir tā diena, kad viņa dodas ārā staigāt. Tad viņa paņēma maizi, rūpīgi saplucināja to druskās un sabēra plastmasas maisiņā, tad apbēra ar savu selēna pulveri. Elma devās barot kanāla pīles un ticēja, ka arī putniņiem selēns pie pārtikas nenāks par ļaunu. Vismaz tagad ziemā, kad arī tiem ir jācīnās ar salu un pārtikas trūkumu. Elma savāca savas pauniņas, apģērbās un devās ārā, domājot, kā visu daiļrunīgāk izklāstīt Mārītei. Pēcpusdienu viņai kā parasti pagāja jūtot līdzi seriālu varoņiem, bet vakarā Elma agri devās pie miera, lai ātrāk pienāktu rītdiena.
No rīta Elma pamodās priecīga par savu nīgrumu un tik labā omā par gaidāmajiem darbiem, ka pat nolēma saveidot matus, lai izskatītos cienīgāk. Elma jau tina pēdējos ruļļus, kad pie durvīm kāds zvanīja. Neapmierināta vecā dāma devās atvērt durvis. Aiz tām stāvēja Anete ar paciņu rokā: „Priecīgus Ziemassvētkus, kaimiņien! Es jums kafiju atnesu, lai nav jābraukā apkārt, nauda taksim jātērē. Jūs pati pirmā dabūjat, Mārtiņš noguris guļ, pat vecmātei kafiju vēl nav aizvedis.”
Elmas nespēja apvaldīt vilšanos sajūtu savā sejā, ka gaidāmā ciemošanās izpaliks: „Nu paldies, paldies, nevajadzēja jau tā pūlēties. Es te vēl pucējos, citādi jau pacienātu.”
„Nekas, nekas, jūs turpiniet, es tikmēr uzvārīšu mums abām kafiju, sastādīšu jums kompāniju brokastīs. Man te vēl viena paciņa jums. Vitamīni no Brazīlijas, daudz labāki, nekā tas selēns ko lietojat, turienes sievietes vien pateicoties tiem tik lunkanas spēj būt.” Lai vai ko Elma domāja par Aneti, selēna pieminēšana bija brīnumlīdzeklis, lai iekļūtu dāmas personīgajā telpā. „Bet kā tad tie dzerami, es tā skatos, tas ar pulverītis ira, selēnu es pie jogurta lieku,” Elma jau kāri atvēra nelielo papīra paciņu, ko Anete viņai iedeva kopā ar kafiju.
„Tā pat, tā pat pie jogurta vai kur citur varat likt,” Anete, Elmas ielaista gāja uz virtuvi, kamēr Elma steidzās uztīt pēdējos ruļļus. Kad viņa ienāca virtuvē Anete jau bija uztaisījusi divas krūzes kūpošas kafijas.
„Vai, meitiņ, es kafiju pēc tam parasti dzeru, pēc jogurtiņa,” Elma atvēra trauciņu un kāri bēra jauno pulveri jogurtā, „cik daudz šito vajag likt? Selēnu es parasti karoti liku. Bet te jau tā dikti maz ira.”
„Šito pirmajā reizē var pat divas likt, jūs droši. Tas nekas, ka maz, bet iedarbīgi. Daudz nemaz nevajagas,” Anete pūš kafijas garaiņus un vēro Elmu samaisām visu. Atkal noput Elmas pirksti. Nez, šis arī iegulsies ādas plaisiņās un krāsosies melns? Garša ir cita. Garšo pat labi. Elmai nekad nav garšojis jogurts ar selēnu, viņai vispār maizes jogurts negaršo, bet tā, lūk, vajagot, jo tā ir veselīgi. Izēdusi trauciņu Elma iet pie izlietnes nomazgāt rokas, nevar jau zināt, kas ar tiem pirkstiem notiks, kad sirdī kaut kas tā iedur, ka vecajai dāmai jānoslīgst gar skapīti apsēsties uz grīdas, lai nav jānokrīt, ja paliks sliktāk.
„Nu ko, kaimiņien, nestāstīsiet jūs nevienam par mani neko. Vispār vairs nevienam nestāstīsiet neko,” Anete ar visu kafijas krūzi pārkāpj vecajai kundzei un aiz sevis klusi aizver dzīvokļa durvis. Elma sēž uz grīdas, sāpošu sirdi un skatās kā snieg. Koki izskatās kaili un miruši, tik ļoti noputējuši balti.
 
 
shiizo
23 Aprīlis 2008 @ 12:33
 
Annijai šodien ir lieli plāni. Šodien Annija dodas uz veikaliem.
Kosmētikas veikals. Jaunu kosmētiku Annija nav pirkusi jau gadu. Viņa gāja pie visiem plauktiem pēc kārtas. Zilas acu ēnas. Zaļas, sārtas un rozā. Annijai ir lielas zaļas acis. Annija izvēlas pelēkās. Tās viņai piestāv un sejā atkal parādās sen neredzētā sievišķā izteiksme. Tā, kad sieviete, kura ir tikko uzkrāsojusies jūtas skaista. Skropstu tuša. Pagarinoša un kuplinoša. Paraugs uzklāts uz skropstām, bet pati tuša ievietojas iepirkumu groziņā. Satīnmaigs un mīksts acu zīmulis. Pūderis, lūpu zīmulis un lūpukrāsa.
Smaržas. Jasmīnu. Tagad tie zied visās malās kā jukuši, nekaunīgi atstājot ziedputekšņus uz deguna, ja vēlies tos pasmaržot. Annija gribētu būt jasmīns. Tie ir viņas mīļākie ziedi.
Nagu lakas franču manikīra veikšanai – maigi rozā un balta.
Pārdevēja ir laipna un smaidīga un Annijas iepirkumu groziņš pilns, bet kredītkartē šodien ieskaitīta alga, kas nesteidzoties to pamet.
Zeķes ar rozēm mežģīņu maliņā.
Tālāk ir jāatrod kleita. Annija atrod tieši tādu, kādā krāsā ir viņas acis. Vienkārša, ķermenim pieguloša, mazliet virs ceļgala. Pagājušās nedēļas darbinieku ballē Annija tajā būtu izskatījusies satriecoša, bet viņa neaizgāja – nebija, ko vilkt mugurā.
Tumši zaļas samta kurpes uz neliela papēdīša. Kopā ar kleitu kurpes izskatās brīnumaini. Atkal karte tukšojās. Un to pašu rosināja arī melna apakšveļa.
Frizieris, kas apgriež viņas tumšās cirtas. Ja tā padomā, tās nav tikušas atsvaidzinātas jau divus gadus. Manikīrs tur pat salonā. Franču. Karte jau teju ir tukša. Vēl atliek nauda dāvanu papīram, lentei, kartiņai un divpadsmit maigi rozā rozēm. Tagad Annija ir nopirkusi visu, ko vēlējās, un var doties mājās. Viņai vēl ir laiks, vīrs pārradīsies vien vēlā vakarā. Viņš ir grāmatvedis sīkā uzņēmumā. To, ka šodien ir viņas dzimšanas diena, viņš droši vien atzīmēs ar apkaltušas tortes atnešanu. Vakardienas produkcija šodien pārdodas lētāk.
Mājās Annija rūpīgi sasaiņo visu nopirkto, katru lietiņu atsevišķi ietinot papīrā un apsienot ar lenti. Arī savu kredītkarti, klāt pieliekot lapiņu ar visiem kodiem. Annija visas šīs lietas dāvinās vīram savā dzimšanas dienā. Tieši tā arī viņa raksta kartiņā. Visas šīs lietas viņa ir gribējusi jau sen. Un patiesībā tās visas viņai ir vajadzējis jau sen. Sievietei ir grūti justies kā pilnvērtīgai sievietei bez sīkumiem, kas palīdz viņai justies skaistai. Tikai tam visam viņai nekad nebija atlicis naudas. Vienmēr bija jārēķina, ko likt vakariņu galdā. Vīrs savu algu ieguldīja šaubīgos akciju darījumos, cerēdams uz lielo laimestu, bet parasti tas viss beidzās ar zaudējumiem. Tā nu ģimenes dzīve bija uz Annijas kredītkartes rēķina. Bet šodien viņa to visu beigs. Annija glīti velk pēdējos vārdus kartītē: „Tas, ko tev vajadzēja man uzdāvināt jau sen. Tad viss būtu savādāk.”
Tad viņa to visu glīti sakārto uz gultas, vāzi ar rozēm noliekot blakus uz grīdas. Tad viņa aizslēdz durvis un atslēgu novieto puķupodā. Šeit viņa vairs neatgriezīsies.
Šodienai Annijai vēl ir lielie plāni. Varbūt viņa nolēks no tilta. Bet varbūt aizbrauks uz Parīzi, slepenie ietaupījumi viņai pašai vēl ir palikuši.
Tags:
 
 
shiizo
29 Decembris 2007 @ 17:28
Darbs, ko lasīju Prozas lasījumos 2007  
Ir tik miljoniem miljardiem iespēju, kā un kāpēc dzīvot. Un tik daudz iespēju, kā savu dzīvi beigt, bet mums jau neļauj izvēlēties. Kādēļ gan kādam cilvēkam būtu tiesības pateikt otram – tu mirsi tā un ne savādāk. Tev nebūs:
a) sagaidīt laimīgu nāvi vecumdienās ar mazbērniem siltā istabiņā;
b) paslīdēt uz tikko izmazgātas grīdas, krist, atsisties pret kamīnu, tādējādi sašūpojot svečturi, kurš krītot pāršķeļ tavu galvu;
c) tikt nāvīgi sakropļotam autokatastrofā un agonijā mocīties, vai vienkārši sadegt;
d) kļūt par upuri maniakālam slepkavam kinoteātrī vai teātrī, vai pat operā, kurš, ievadot smalku adatiņu tavā miega artērijā, šķir tevi no dzīves;
e) būt vienam no tiem retajiem, kuri mirst tālu kosmosā citplanētiešu eksperimentu vārdā;
f) iet bojā kopā ar pārējiem atomkatastrofā, kad pasaules varenie beidzot nolemj karot: „ietinieties baltā palagā, bez panikas un organizēti, lūdzu, rāpojiet uz kapiem!”
g) mirt bada nāvē inflācijas un stulbas valdības dēļ;
h) piedzīvot neaizmirstami mežonīgu nakti ar svešinieku kādā lētā viesnīcā, pēc tam atklāt, ka viņš tev pielaidis HIV un tad nomirt kā sunim vienas baudas nakts dēļ;
i) būt vienam no tiem laimīgajiem, kuru nosper zibens, vai notriec vilciens – tā teikt, gaisma tuneļa galā;
j) nomirt miegā, kad kaķis ādamābola kustības noturējis par pelīti un viņā modies mednieka instinkts;
k) kļūt par upuri apšaudē lielveikalā, avīzēs savu vārdu redzēt citi tavu vārdu avīzēs lasīs kritušo sarakstā, liks ziedus piemiņas vietā, valstī būs sēras;
l) izdarīt pašnāvību brīdī, kad visa šī pasaule jau sēž aknās;
m) tikt nonāvētam elektriskajā krēslā, kā tas paredzēts man.
Nafig, tie mērgļi ir izdomājuši, ka man jāmirst tieši tā. Nu ja, jo esmu sieviete. Protams, diskriminācija rit pilnā sparā, man pat nav cerības uz iespēju izvēlēties savu nāvi. Es taču varētu mirt tik skaisti un tik dažādos veidos, bet viņi mani grib izcepināt. Viņi ko, domā, ka man jūtu nav?! Jūs ko, domājat, kāds varētu paciest tādu dzīvi kā es? Man liekas, jebkurš no tiem gudrajiem tiesātājiem pāris dienas manā ādā padzīvojis, jau sen sarkanām actiņām lēkātu kā mazais trusītis. Nu nav tā dzīve, kad:
a) vīrs regulāri pēc darba aizkavējas sanāksmēs divatā ar sekretāri un, pārradies mājās, savas netīrās zeķes izmētā, kur pagadās;
b) mašīna nez kuro reizi tiek atdzīta no servisa tipa sataisīta, bet pēc mēneša atkal vairs nepielec;
c) kāds idiots zog avīzes no pastkastītes;
d) meita ģērbjas kā tāda mauķele un krāsojas trakāk par bizamžurku;
e) dēlēnu draud izslēgt no skolas, jo tā vietā, lai mācītos, viņam labpatīk ar draugiem blenzt datorspēles;
f) man visu dienu jāskrien kā tādai aitiņai, gatavojot viņiem pusdienas un vakariņas;
g) suns tā vietā, lai prasītos ārā, čurā uz dīvāna kājas;
h) makaroni veikalā kļūst aizvien dārgāki;
i) nav vairs neviena žurnāla, ko palasīt, visi ir piebāzti ar rakstiem par seksu, un vispār man nemaz nav laika lasīt, un arī seksa nav;
j) reizi nedēļā māja pievācas pilna ar visādiem lamzakiem, jo vīram, lūk, ir pokera vakars, un vēl pāris dienas pēc tam nav iespējams izvēdināt telpas no dūmiem;
k) santehniķim ir jāzvana trīs reizes, līdz viņš beidzot atnāk salabot pilošo ūdenskrānu un arī tad neierodas skaistulis kā filmās, bet izkāmējis večuks, kuram nav spēka pagriezt atslēgu;
l) kaimiņi izliekas mani neredzot.
Nu kāds tur brīnums, ka es viņus visus likvidēju, ieskaitot suni un kaimiņus. Nu vienkārši pienāk tāds mirklis, kad apkārtējos gribas vienkārši pasūtīt pie nelabā. Skatīties, kā nazis iespiežas viņu ādā un tad to pāršķeļ, asins sūcītē noskrien gar asmeni un gar kaklu ietek aiz apkaklītes... Un pasaulē ir par pāris kaitinošiem cilvēkiem mazāk..
Nu, un kur šeit ir loģika, mani nosēdinot uz elektriskā krēsla? Manās darbībās loģika ir, savu, neteiksim slepkavību, tā bija cilvēciska vajadzība, es ļoti lieliski pamatoju. Viņi gan sevi pamatot nevar.
Varu derēt, ka tie muļļas, ar kuriem vīrs mēdza spēlēt, noteikti nāks paskatīties, kā mani cepina, jo manis dēļ viņiem taču vairs nav, kur pulcēties. Un noteikti arī kaimiņu kaimiņi, tie, kuri tad nebija mājās, nāks paskatīties, kā tad es tagad izskatos...
 
 
shiizo
29 Decembris 2007 @ 17:25
Zelta mašīna  
- Tēti, tēti, mamma man nopirka zelta zivtiņu! – Valda septiņus gadus vecais dēlēns steidzās pie viņa, pirms vēl tēvs paguva iziet pa dzīvokļa durvīm, lai dotos uz darbu. Valdis necieta strādāt tādās svētdienās kā šī, kad ārā ir brīnišķīgs un saulains laiks un varētu doties kādā izbraukumā ar ģimeni, bet tieši tādās dienās tieši visi pārējie devās izbraukumos ar savām ģimenēm, un uz ceļa strādājot varēja labi nopelnīt, jo kukuļos dot gribošie atradās daudz, soda punktus par ātruma pārsniegšanu savākt jau negribējās nevienam.
- Nu, dēls, tad, ja tu labi uzvedīsies, varbūt viņa izpildīs trīs tavas vēlēšanās kā pasakās, - Valdis noglāstīja dēlam galvu. – Bet tagad tētim jāiet uz darbu. – Man arī noderētu tāda zelta zivtiņa. Un cik maz mēs sev tuvajiem sakām, ka mīlam, viņš nodomāja.
Ja rīts bija iesācies jauks un saulains, tad pēcpusdienā laiks samācās un sīki miglas pilieni nosēdās uz viņa vestes. Valda pārinieks krūmos cīnījās ar vēdera izeju pēc sievas neveiksmīgi pagatavota sautējuma un Valdis vientuļš vērās vēl vientuļākajā ceļā, kur nemanīja neviena ātruma pārkāpēja, pat braucēja vispār.
Valda seja nemaz nemainījās, kad viņš tālumā sadzirdēja motora rūkoņu un notēmēja radaru skaņas virzienā. Tur jau tuvojās tumši zils audi, kādu viņš vēl uz ceļa šeit nebija manījis. Cipariņi radara ekrānā krietni pārsniedza atļautos un Valdis izgāja uz ceļu ar izslietu zizli, lai svešo mašīnu apstādinātu.
Mašīna apstājās pretēji tam, ka Valdis bija cerējis uz pakaļdzīšanos un kaut nelielu jautrību šai pelēkajā dienā. Logs lēnām nolaidās.
- Jūsu tiesības un tehnisko pasi, lūdzu. Zināt, par cik ātrumu pārsniedzāt? – policists centās saskatīt vadītāja seju, taču tas bija noliecies meklējot dokumentus.
- Lūdzu, viss ir kārtībā, varat pārliecināties. Un ātrums ir apzināts, es steidzos, – pie stūres sēdēja solīds vīrietis uzvalkā. – Tad jūs esat Valdis Bērziņš, - ātrumpārkāpējs lasīja viņa vārdu, kamēr Valdis pētīja dokumentus. – Nu ko, Valdi, šī var būt jūsu laimīgākā un nelaimīgākā diena mūžā. Vai pavisam parasta diena, kad uzliekat kārtējo sodu par ātruma pārsniegšanu, - mašīnas vadītājs nebeidza runāt. Valdis pie sevis pasmaidīja par savu spēju atpazīt cilvēkus, jo šis jau pat izskatījās pēc tāda, kas piedāvās kukuli. Taču tālāk dzirdētais Valdi pārsteidza.
- Noslēgsim darījumu. Pats droši vien ievērojāt, ka pa šo ceļu neesmu braucis, un arī negrasos to darīt pārāk bieži, taču, kad man to vajadzēs darīt, ātrums būs liels. Noslēgsim darījumu, ka jūs mani vairs ne reizi neapturēsiet, ja redzēsiet braucam. Ja piekritīsiet, rīt pat saņemsiet piecus tūkstošus skaidrā naudā.
Valdis norija siekalas. Pieci tūkstoši… - Un, kas būs, ja jūs apturēs kāds cits, vai arī es kļūdīšos?
- Tad tā būs kāda cita problēma, bet jums, Valdi, es gan ieteiktu uzmanīties, jo jūs tādā gadījumā mirsiet.
Valdis atkal norija siekalas. Viņa galvai tas bija par daudz. – Brauciet! – noklakšķēja policista rīšanas refleksi. Valdis noskatījās, kā tumšā mašīna attālinās, bet tikai tad iedomājās, ka viņi taču nemaz nesarunāja, kā viņš šo naudu iegūtu, un tas viņā radīja dusmas, ka ļāvies piemuļķoties. Pie sevis viņš apņēmās nostādināt un pārbaudīt visas turpmāk garām braucošās mašīnas, lai tās pārbaudītu.
Arī mājās Valdis pārradās nīgrs un sievas gatavotais sacepums viņam likās piededzis, bet piens skābs. Labi, ka vismaz rītā ir brīvdiena, sīkie aizies uz skolu, sieva uz darbu, pats varēs palikt un gulēt.
No rīta viņš kā parasti pamodās, kad bērni un sieva gāja prom. – Tēti, neaizmirsti pa dienu pabarot manu zivtiņu! - mazais dēlēns aizverot ārdurvis vēl bļāva.
Valdis nesteidzoties piecēlās, uzvilka halātu, pagatavoja sev kafiju un nogāja līdz pastkastītei. Tur viņu sagaidīja vienkārša balta paciņa ar uzrakstu „Valdim Bērziņam”. Tikšķēt nekas netikšķēja un viņš jau bija tikai parasts policists, kurš tversta ātrumpārkāpējus, tādēļ domu par spridzekli vai citām riebeklībām viņš atmeta, bet vienalga nesteidzās atvērt, kamēr nebija apsēdies ērtā krēslā un pārkrustojis kājas. Atverot paciņu viņam pretī rēgojās piecdesmit latu banknote. Čupiņa ar tādām. Viena otra, trešā.. Kopā simts kā viņš saskaitīja. Pieci tūkstoši. Valdis norija siekalas. Tad tomēr. Un Valdis sāka svilpot un aizgāja pie bāriņa, lai ielietu sev ko stiprāku, jo tas bija jānosvin, neskatoties uz to, ka ir tikai rīts. Un tad viņš bagātīgi pabaroja zivtiņu, viņam jau nebija žēl.
Neteiksim, ka nauda var cilvēku padarīt laimīgu. Tā vienkārši rada viņam iespēju tādam būt. Un Valdim nekad nav vajadzējis daudz. Vien tik, lai ikdiena būtu laba silta un nebūtu jālauza galva par to, ko vakariņās ēst, vai kāroto var atļauties. Bet arī jauna veļasmašīna, mikroviļņu krāsns, kinozāle un dīvāns nenāk par skādi.
Tumši zilais audi Valdim garām pabrauca vēl kādas pāris reizes. Reizi vai divas mēnesī. Un Valdis to nekad neapturēja. Bet, kad nauda gāja uz beigām, viņā aizvien biežāk radās doma par to, cik viņa seja un vārds viegli aizmirstami… Un cik viegls ceļš tas bija, kā tikt pie naudas – viens vienīgs solījums un neapturēta mašīna pāris reizes.
Tā nu kādā dienā, kad pārinieks atkal bija ar ko aizņemts, Valdis izdomāja, ka ir laiks to pašu atkārtot atkal un kad tālumā izdzirdēja nu jau pazīstamo tumši zilā audi rūkoņu izgāja uz ceļa, lai apstādinātu mašīnu. Mašīna nobrauca malā un apstājās, logs lēni nolaidās, pie stūres sēdēja tas pats vīrietis.
- Jūsu tiesības un tehnisko pasi, lūdzu. Zināt, par cik ātrumu pārsniedzāt? – policists centās sacīt pēc iespējas mierīgākā balsī, taču no siekalu rīšanas nespēja atturēties.
- Lūdzu, viss ir kārtībā, varat pārliecināties. Un ātrums ir apzināts, es steidzos, – vadītāja skats slīdēja pāri Valda formas tērpam, tad ielūkojās aiz aizslietņa, paņēma rakstāmo un tur ko atzīmēja. – Ai, Valdi, Valdi, es taču toreiz tev teicu…

- Mammu! – kāds septiņgadīgs puisēns pārnākot mājās no skolas skumji iesaucās, - Mana zelta zivtiņa, mana zelta zivtiņa ir mirusi…
 
 
shiizo
30 Novembris 2007 @ 11:57
Ziemassvētku pasaka  
Es dzīvoju Parīzē. Jūs droši vien iedomājāties greznu māju ar celiņu un mauriņu vai netīras ielas un pilsētas samazgas. Bet nekā tamlīdzīga. Iedomājieties skatu kartiņu – Parīzes Eifeļtorni, nosētu lampiņām, tumšas debesis un kafejnīcu lietussargus par spīti tam, ka ir ziema. Iedomājieties izpušķotas eglītes. Un tagad iedomājieties, cik skaisti ir sēdēt uz torņa dzelzs margām jeb konstrukcijām kā pareizi pienāktos teikt. Es dzīvoju tur. Un rīt ir mana dzimšanas diena. Bet vēl ir laiks, pulkstens ir vēl tikai pusdivpadsmit. Turklāt, man liekas, ka jūs atkal kaut ko sajaucāt, kad teicu, ka rīt ir mana dzimumdiena – es nepalieku vecāks, rīt es piedzimstu.
Ja jūs man prasīsiet, lai pastāstu, kas es tāds esmu, atbildēt nevarēšu. Manas atmiņas izdzēsa, lai tās netraucētu vēlāk piedzimt no jauna. Pirms gada es nomiru un rīt man ir jāpiedzimst. Notiek tā, ka ir gads nenoteikta stāvokļa, lai dzīvotu. Njā, par mirušu un vēl nedzimušu personu dzīvotu nepienākas teikt, vai ne. Bet, jūs mani sapratāt. Tā nu, lūk, par savu bijušo dzīvi nevaru jums neko pastāstīt. Bet zinu tikai to, ka man ļoti patīk šī vieta pie Eifeļtorņa, tādēļ es esmu šeit.
Tātad, vēl man ir pusstunda laika līdz mirklim, kad atkal iegūšu cilvēciskas aprises. Pusnaktī man jākļūst par kādu mazuli un rīt kāda māmmiņa smaidīga baros savu jaundzimušo.
Kamēr man vēl ir laiks, varu jums pastāstīt par to meiteni, kas tur lejā sēž viena, lai gan ir svētku vakars. Viņu sauc Angela un viņai ir sešpadsmit. Nu īsts eņģelis. Ja drīkstētu, es kādreiz viņu apprecētu. Bet es to nevaru. Viņa pati pat nezina, ka es tāds esmu un vēroju viņu. Es varu tikai pieņemt dažādas formas un uz mirkli viņai pieskarties. Es esmu kritis kā rudens lapa, kas pieskaras viņas vaigam, sniega pārsla, kas uzguļas matiem, vai lietus lāse, kas noglāsta seju. Man ir piecas sekundes laika, tad man ir jāatgriežas, jo pēc sestās es izdzistu. Beigtu eksistēt. Tādēļ, pēc piektās sekundes man ir jāpamet pieņemtā forma un lapa atkal ir tikai rudens lapa un lietus lāse – tikai ūdens piliens. Šādā veidā esmu atdevis Angelai nozaudētās matu sprādzes, ai, kas par sajūtu, kad viņas pirksti pieskaras...
Rīt es to vairs nesajutīšu, jo rīt man ir jāpiedzimst. Ziniet, man būs dzimšanas diena vienā dienā ar Jēzu. Bet vispār, man nemaz negribas piedzimt. Viss, ko es vēlos būtu palikt šeit un atkal un atkal pieskarties Angelai. Bet vairs man ir palikusi tikai viena reize un iespēja. Vienas piecas sekundes.
Angela nāca un šejieni bieži, jo ar šo vietu viņai saistījās spēcīgas atmiņas. Bet šodien bija īpašs vakars, šodien bija gadadiena. Viņa ļoti labi atcerējās to visu. To mazo zēnu, kam kādi gadi septiņi bija. Viņš šeit pastaigājās kopā ar māmmiņu un tai dienā bija saņēmis dāvanu Ziemassvētkos – mazu, vienkāršu gredzentiņu – burtiski sudraba strīpiņu. Mazās acis mirdzēja no prieka un lepnuma un visu laiku tiecās aplūkot brīnumu. Angela toreiz sēdēja uz soliņa un vēroja to visu. Bet tad, mazais izdomāja gredzentiņu novilkt, taču, tas izkrita no rociņām un noripoja uz ielas. Neskatoties apkārt, mazais bija meties tam pakaļ, taču tieši tad brauca mašīna... kas ar zēnu notika tālāk un vai viņš izdzīvoja, Angela nezināja, bet gredzenu viņa atrada. Kņadā ar ātro palīdzību neviens nebija iedomājies par puisīša dārgumu un tas vientuļš palika guļot uz asfalta, kad mašīnas aizbrauca.
Kopš tā laika meitene jutās saistīta ar šo vietu. Varbūt viņa domāja, ka kādu dienu puisītis šeit atgriezīsies un meklēs savu pazaudēto gredzentiņu, kas nu viņai bija kļuvis tik mīļš. Un gluži kā tas mazais puisēns toreiz, tā arī viņa novilka to no pirksta, lai aplūkotu, un gluži tā pat kā toreiz, tas izkrita no rokām un ieripoja zālē. Meitenes sejā parādījās uztraukums, vai viņa spēs to atrast, taču, tur tas spīdēja – viens. Roka satvēra un saspieda izkritušo gredzenu – divi. Meitene atkal piecēlās kājās – trīs. Uzvilka gredzenu – četri. Lūpas pieskārās tam – pieci, seši... Viņas mīļums atkal bija ar viņu.
Gredzens spīdēja – seši.
Tags:
 
 
shiizo
05 Septembris 2007 @ 20:46
 
Vairs
Nav

Vietas

Mākslai
Tags:
 
 
shiizo
05 Septembris 2007 @ 20:45
 
Pieliesi dzīvību
Manām akvarelēm?
Pārāk ilgi nekrāsotas
Bundžiņās sakaltušas.
Ūdens trūkst.
Tags:
 
 
shiizo
05 Septembris 2007 @ 20:43
 
Aizkavēti ēnu glāsti
Vecajās lapās
No smiekliem dejo.

Gleznotas smaržas
Ieķeras zirnekļos.
Šodiena bija.
Tags:
 
 
shiizo
05 Septembris 2007 @ 20:40
 
Piecu sekunžu intervāli
Starp sirds tikšķiem
Vecajam pulkstenim,
Kas, apsnidzis pērnajā ziemā,
Savu augšāmcelšanos gaida.
Aizmirsa lakstīgala
Jauno dienu
Ar savu balsi uzgriezt.
Pamodināsi mani
Rīt saulrietā?
Tags:
 
 
shiizo
19 Jūlijs 2007 @ 20:35
 
Sakaltusi lakstīgala
Savu balsi
Grib atdzīvināt

Tavās krekla pogās

Pakārušies pieskārieni
Dejo pēdējo valsi
Ar rītu.
Tags:
 
 
shiizo
04 Jūnijs 2007 @ 19:49
Tā bija  
<>
Dzemdēt nedzīvu bērnu. Iziet cauri visām dzemdību radīšanas sāpēm un sajūtām, labi zinot, ka bērns ir jau miris, viņa sirsniņa nekad nepukstēs, acis spīdoši neraudzīsies, sakot: „Mammu, es tevi mīlu! Tu esi man vislabākā!”
Sievietei šīs sajūtas ir briesmīgas. Septiņus mēnešus gaidīt jauno dzīvību, trīs no tiem zinot, ka gaidāma meitenīte. Alise. Viņa būtu bijusi Alise. Bet septītajā mēnesī Alise savu tā arī neizdzīvoto dzīvi beidza. Četri viņas brāļi un māsas pasauca viņu savā pulkā, viņiem māmiņa nebija ļāvusi nodzīvot tik ilgi. Viņi tika izdzīti no pasaules vienkārši sadalot gabaliņos. Un par to nu tika samaksāts ar Alises dzīvību.
Bet mātei jādzemdē bija vienalga. Ārsti ierosināja dzemdības, kad sirsniņa bija apstājusies, un, sieviete kauca it kā to kāds graizītu ar stiklu, zinot, ka šis viss ir pilnīgi par velti.
Bet par Ievas grēkiem ir jāmaksā. Caur sāpēm top dzīvība. Tikai šoreiz bez dzīvības. Un šoreiz vairs nav pat ko teikt.

<>
Varētu teikt, ka tie bija tādi laiki, tādi notikumi un sakritības. Bet visvairāk man gribas teikt, ka tie bija tādi cilvēki.
Cilvēki, kas vainoja laiku un citus.
1962. gads.
Padomju izlaupītās ģimenes un iedzīvotāji. Satikās un apprecējās drīz vien, viens otru tā īsti neiepazīstot. Tāda bija norma. Tāds bija laiks.
Bieži vien mēs iegādājamies kādu mājdzīvnieku, jo tas ir mazs, mīļš, jauks un pūkains. Bet, kad paaugas, izrādās, no mazā lāčuka pārvēršas asinskārā plēsējā. Un nogalina mūs pašus. Un tāpat ir ar attiecībām. No sākuma – mīļi un jauki.
Tikšanās ar vecākiem, svaigs, balts galdauts un skābu kāpostu zupa. Mīlestība uz vīrieti taču virzās caur vēdera rajonu. Un tad, ja jau cilvēki tā satiekas, tad arī apprecas. Viņa – pārtikas veikala pārdevēja – blonda, zilacaina bufetniece un tumsnējs atslēdznieks/mehāniķis.
Un sākas lielā dzīve.
tālāk )
Tags:
 
 
shiizo
26 Aprīlis 2007 @ 23:40
 
Sapņus pārdos kā zvērus..
 
 
shiizo
14 Aprīlis 2007 @ 23:56
 
Labi, atzīšos. Es to visu NE-VA-RU. Kādam no tā palika vieglāk? Nē, ne jau man. Tātad, plāns ir sekojošs – rītvakar nopirkt „Nescafe 3in1” paciņas, tumšo šokolādi, riekstus, gumijas lācīšus un nakti negulēt. Lūdzu – do not disturb. Bussines women has to work.

Diāna – mežu dieviete. Ha.
Ha – ha – ha.

Rutīna nogalina emocijas. Nav labāka līdzekļa. Es palieku ļauna. Nē, tikai apzinos sevi. Nomainīju interneta paroles pret RAGANA. Tieši lieliem burtiem. Kādreiz par raganām sauca un uz sārta dedzināja skaistākās un gudrākās sievietes. Un no viņām baidījās.
RAGANA. Tieši tā.

Zini, nomira Kurts Vonnegūts. Un par viņa nāvi pasaka: „Tā gadās,” un nevienam tas neliekas bezjūtīgi, jo viņš pats šo teicienu radījis. Tā gadās.
Tev sāp – tā gadās.
Kādu apzaga – tā gadās.
Kāds nomira – tā gadās.
Jūties vientuļš – tā gadās.
Viņa atteicās tēlot orgasmu – tā gadās.
Jūties nevienam nevajadzīgs – tā gadās.

Ar mani vis būs kārtībā – tā gadās.
Ai, kā man patīk zagt citu domas!

Vispār, es labprāt zogu citu dzīves. Viņus tā cieši, cieši vērojot izdodas ielīst viņos un zināt, ko viņi darīs nākamo. Teiksim, šodien autobusā vēroju meiteni, kura cītīgi rakstīja sms. Biju tik nejauki ziņkārīga, ka man izdevās izlasīt šīs ziņas. Labāk nebūtu to darījusi, būtu saglabājies noslēpums. Teksts bija nu tāds: „Bez tevis es nevaru dzīvot, tu man dod spēku, no tevis tik daudz esmu mācījusies, es tevi no visas sirds mīlu...” nu un tādā garā visi tie banālie vārdi, kurus var paredzēt uz priekšu. Ja es būtu viņas puisis, man tas pieriebtos. Bet seja viņai bija mīļa. Tāda naiva un mīlīga. Labi, tādai varētu arī piedot.
Skaistā podiņā reti ir sakarīgs saturs.

Interesanti, vai arī mani apkārtējie uzskata par skaistu? Nu, kā gan savādāk. Vīrieši nespēj acis atraut no mana dekoltē, kad no to nolemju demonstrēt un galu galā biznesā visi līdzekļi ļauti. Un zinu, ka arī uz ielas mani vēro. Tikai pienākt baidās. Ha, nu jā, es jau tā uzvedos un izskatos. Vidusmēra vīrietis man blakus justos nepilnvērtīgs. Tā nu tas ir. Galu galā Diāna taču bija dieviete.

Tātad, plāniņš svētdienas naktij – pabeigt atskaites, Mārai atteikt lūgumu pēc algas paaugstinājuma. Galu galā man tāpat aiz viņas viss jāvāc. Kļūšu par riebīgo priekšnieci, bet man tas uzņēmums ir jādabū uz pekām. Tās ir prioritātes. Un vārdiņu „nevaru” uztaisīsim tādu mazu, mazu un melnu un aizmirsīsim. Re, ku smuki sanāca!

Andriņam derētu ieriebt. Labi, tas būtu ļauni, bet viņa dēļ mēs šobrīd firmā zaudējam naudu un puisis nesaprot, ka viņam no darba tā kā vajadzētu aiziet. Elza kaut ko teica par minerālu, kas saskarsmē ar ūdeni, ja ticis saberzts, piebriest desmit reizes. Nu, viņam šāds pulverītis varētu netīšām gadīties kabatā... un tad man tā netīšām gadītos viņu apliet ar ūdeni. (Bērnišķīgs gājiens, bet nekas riebīgs.) Būs jāpaprasa, lai Elžuks nosper to akmeni ģeogrāfos. Bet nepatīk man, ka viņa aug un kļūst līdzīga man. Es taču gribu, lai viņa būtu laimīga. Negribu redzēt, ka meita iet manās pēdās un vienkārši pateikt – tā gadās. Tā nedrīkst.
Bet viņa jau sen kā negrib, lai palasu viņai „Meža gulbjus”. Pasakām vairs neticot. tāpat kā es.

Kurā brīdī es beidzu ticēt pasakām? – Kad sapratu, ka tās neļauj būt stiprai. Un cīnīties par sevi, jo pasakās taču vienmēr uzrodas kāds, kurš izglābj. Bet dzīvē mums jākuļas pašiem līdz krējums kļūst par sviestu. Tikai nedrīkst noslīkt sūkalās.

Atceros, ar kādu prieku bērnībā dzēru sūkalas, kad māte bija izvārījusi skābputru. Tagad ar tādu aizrautību nedzeru pat dārgus vīnus. Bet es neko vairs nedaru ar tādu aizrautību, kā agrāk. Ja nu vienīgi vēroju gājputnus lidojam un atgriežoties.

Tūlīt es varēšu aizmigt, lai varētu pēc pāris stundām piecelties, novadīt prezentāciju ārzemju klientiem un tad visu nakti nostrādāt. Un tad man pienāksies divas brīvas dienas.
Gājputniem taču pārlidošana un atgriešanās mājās nepārvēršas rutīnā?...
Tags: ,
 
 
shiizo
12 Aprīlis 2007 @ 21:51
 
Uzzīmēju tavu krūtsgalu
Pērnajā sniegā
(Ar mēli caur zilu kreppapīru.)

Saproti nu manas fantāzijas..


Pārāk tieši
Šovakar uzmācies
Manai zemapziņai.
Tags:
 
 
shiizo
01 Aprīlis 2007 @ 21:05
 
Mušas drīz sagrauzīs krūzīti, kurā ielieta tēja. Bet tikai pirms piecām minūtēm iezīmēju to ar koši sarkanu vakardienas lūpu krāsu. Un saldināju. (Kurš toreiz man teica, ka indi vislabāk iedzert saldu?... lai mirtu skaisti.)

Tieši flīžu starpā apgāzies tarakāns nespēj atgriezties atpakaļ. Dedzīgām kājām pieķeras pie manis pasniegtās karotītes kāta. Mātīte. (Biologs klasificē uzreiz - viņai nav spārnu...)
Ielidinu šīs domas atkritumos kopā ar vaininieku. Man pietiek savu nedienu, kur es likšos ar nelaimīgu tarakāna mīlestību.

Paspēlēsim spēlīti? Es pastāstīšu, kā iedomājos savu laimi..

unbrake my heart say...

Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Liksim šādu virsrakstu stāstam.

Viens, divi, trīs, četras mušas rindiņā uz galda. Tur izbira cukurs.

Tikai nedomājiet, ka dzīvoju nožēlojami. Nē, jums jau nav jājūtas vainīgiem, ka nespēju sakārtot savu dzīvi.

Yesterday I cried...
I hate the world today you're so good to me I know but I can't change Tried to tell you...
I'm a little bit of everything...


sorry seems to be the hardest word..

Rindiņas neatrod savu vietu un rokraksts lēkā pārī īstajiem burtiem.

What have I got to do..

Nē, ne šodien.
it's getting more and more absurd..
Ne šodien rītdiena būs vienmēr. Ja nu vienīgi var būt un nebūt vienlaicīgi. (Copyright vārdi no Daces dzejas)

Nē, tas radītu pārāk daudz jautājumu.

Reaching for something in the distance so close you can almost taste it...

Atkal radio spēlē dziesmas, kuras nevajag dzirdēt. Un pat tagad nevaru uzrakstīt neko citu kā vien bezsvarīgus vārdus no mūzikas fonā.

Bye, bye...

Man nepatīk paskaidrot. Būtu jādzīvo bez atvainošanām. Un katru dienu jāiepazīstas no jauna ar vecajiem cilvēkiem. Ar katru jaunu rītu mēs taču pamostamies mazliet savādāki.

Ja pamostamies.

Man nepatīk spēlēties. Nestāstīšu, kā iedomājos savu laimīti.

Bezlaikā aiziet dienas. (Aizgāja - laboju sevi.) Vairs nekur nekas neies.

Samocīti vārdi. Valodas nav. Raugos caur stikla sienu netīrām acīm. Tik dīvaini viegli ir pēkšņi visu zināt.

Mušas pārojas tieši uz manas krūzītes, manā acu priekšā, tieši pie manas labās rokas.

Pulkstenis nosit nolikto laiku.
Veronika, kas grib mirt, izdzīvo tikai Koelju daiļradē.
Ir laiks...
Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Un beigas.
Tags: ,