Atkal snieg. Koki izskatījās kā Elmas pirksti no rīta, kad viņa tikko jogurtam bija piebērusi selēna pulveri uztura bagātināšanai, tik noputējis balts un pretīgs viss bija. Elmai nepatika ziema, nepatika sniegs, un viņai nepatika viņas pirksti.
Elmai bija gadi septiņdesmitpieci. Mazi puisīši un meitenītes uz ielas viņu sauca un uzrunāja par omīti vai tanti, vai vecomāti, kā nu kuro reizi mazais bija mācīts, bet tad viņai nekas neatlika kā nošņākties, ka viņa nav tik veca un sīkajam knēvelim nekāda rada, tādēļ uzrunājama vienkārši par sievieti vai kundzi, ja viņai vēlējās izrādīt cieņu. Jā, reti kas spēja vecās dāmas sirdi ielīksmot tā, kā īstas vai šķietamas cieņas izrādīšana. Bet Elma sev nelikās tik veca, tādēļ katru rītu brokastīs notiesāja beztauku maizes jogurtu, kuram piebēra karotīti selēna. To viņa darīja savas jaunības uzturēšanai, taču tieši šī ikrīta procedūra viņai ikreizi atgādināja, cik viņa patiesībā ir veca. Putekļveidīgās selēna daļiņas nogulsnējās uz viņas pirkstiem krociņās, šķirbiņās un plaisiņās, kuras ar laiku bija radušās strādāšanas rezultātā un dienas gaitā, laikus nenomazgājot un neizmazgājot kļuva par tumši brūnām vai melnām svītrām uz viņas jau tā šobrīd neglītajām rokām, tā atgādinot sastrādātās jaunības dienas.
Elma sēdēja pie virtuves loga ēzdama savu jogurtu ar selēnu un pukojoties par sniegu aiz loga. Patiesībā viņa pukojās arī par selēna piedevu, jo nevarēja taču zināt, kas tā par indi bija, taču aptiekas Dace bij’ teikusi, ka jaunības saglabāšanai esot jādzer, tā nu Elma arī katru rītu notiesāja karotīti selēna. Par sniegu sūdzēties Elmai gan nebija nekāda acīm redzama pamatojuma, taču viņa pukojās vienkārši tā pat, jo viņai tā patika. Un jo viņai nepatika sniegs un tas kā tas snieg un sasniegot tik ļoti atgādina viņu pašu. Iemesls kādēļ tā sēdēt viņai bija viens, proti, rīt bija diena, ko visā pasaulē pirka un pārdeva par miljoniem, diena, kad piedzima viens no pazīstamākajiem tēliem uz pasaules, rītā bija Ziemassvētki, taču Elma neticēja Dievam un neticēja Ziemassvētkiem. Viņa ticēja selēna iedarbībai uz viņas ādas krāsu, tās stingrumu un nostiepumu, lai gan uz viņas ķermeņa viss sen jau bija atstiepies, pārstiepies un izstiepies.
Elma iebēra kafijas pupiņas dzirnaviņās, uzlika vāku un uzspieda. Aparāts iedūcās, samaltās daļiņas metot pret plastmasas vāku. Trešoreiz kārtīgāk uzspiežot pupiņas bija samaltas pietiekami labi, lai Elma tās apmierināti varētu iebērt savā krūzītē. Viņa vienmēr mala rūpīgi saskaitītas un izlasītas 10 kafijas pupiņas, tik daudz, lai pietiktu vienai krūzei lieliskas kafijas, kas gluži kā selēns bija viņas ikrīta sastāvdaļa. Ārsts gan viņai bija ieteicis izvairīties no kafijas dzeršanas, jo tā slikti iedarbojoties uz viņas asinsspiedienu, taču tas bija viens no retajiem priekiem Elmas dzīvē un bez tās viņa visas dienas garumā būtu neiedomājami kašķīga, zinot, ka kašķīga viņa ir tā pat, arī iedzerot kafiju. Turklāt, tā nebija šāda tāda, veikalā nopērkama, bet par bargu naudu vesta no pašas Brazīlijas. Vesta gan tā bija kontrabandas ceļā, taču Elma maksāju bargu naudu Mārītei, agrākai skolasbiedrenei, kuras mazdēls strādāja uz kuģa un atgriežoties atveda šādas tādas interesantas mantiņas un lietiņas, kuras Mārīte ar lepnumu par savu puikiņu pārdeva draudzenēm, katru reizi neaizmirstot pastāstīt, kā viņas mazdēliņš riskē, lai dāmas tiktu pie sava prieciņa, tādēļ to visu ņemot vērā, cena nemaz neesot tik liela. Elmai gan tā viss nelikās, jo kopš Mārīte bija pārcelta dzīvot uz pansionātu, Elmai bija jāmēro 15 minūšu brauciens taksometrā, tā nevarēja vienkārši pāriet uz kaimiņu dzīvokli, jo tur nu mitinājās Mārītes mazdēliņš, kad atbrauca no jūras un tā sieva. Lai vai kā, taksometra cena un tas, ka Elma Mārītei varēja pastāstīt par tās radinieku dzīvi bija iemesls, kādēļ viņa savas kafijas paciņas varēja dabūt nedaudz lētāk kā pārējās dāmas, kuras kāroja ārzemju našķus.
Lai gan rītā bija Ziemassvētki, tieši rītdiena bija viena no tām dienām, kad viņai bija jādodas pie Mārītes pēc kafijas. Pa logu viņa bija redzējusi, kā jūrasbraucējs atgriežas mājās, un līdz ar to zināja, ka rīt no rīta viņu sagaidīs telefona zvans no draudzenes, lai tad nu braucot pēc savas kapejas. Par rītdienas gaidāmo viesošanos viņa pasmaidīja. Viņai tomēr arī būs savs Ziemassvētku prieciņš. Rītā viņa pastāstīs Mārītei visu, ko novērojusi pēdējo trīs mēnešu laikā, kopš tās mazdēla pēdējās atgriešanās mājās. To, ka viņa sieviņa nav viss tik mīļa un jauka, kā tas liekas pārējiem. Elma jau sen vēroja, kā gandrīz vai ikdienas pie Anetes iegriežas kāds vīrietis, diez vai viņi tur kafiju kopīgi dzer. Noklausīties gan viņa neko diemžēl nevarēja, jo dzirde tomēr nebija kā jaunībā. Bet reiz viņa bij’ kāpnēs saskrējusies ar abiem, un sākusi stāstīt, ka tā nevar uzvesties, kamēr vīrs projām, taču Anete tikai noteica, lai veča nejaucoties lietās, kur nevajag. Tam Elma nepiekrita, jo runa taču gāja par viņas bijušās skolasbiedrenes mazdēliņa dzīvi, un tā viss nav nekāda sveša lieta, tādēļ piesolīja Anetei, ka nākamajā reizē visu izstāstīs Mārītei, lai tā pastāsta tās vīram, bet ja tas piestaigātājs traucēšot viņas dzīvi un mieru, tad saukšot policiju. Abi neko nesakot bija iegājuši dzīvoklī.
Elma beidza dzert savu kafiju, nomazgāja krūzi un karoti, sasēja miskastes maisu, lai varētu to iznest, jo šodien ir tā diena, kad viņa dodas ārā staigāt. Tad viņa paņēma maizi, rūpīgi saplucināja to druskās un sabēra plastmasas maisiņā, tad apbēra ar savu selēna pulveri. Elma devās barot kanāla pīles un ticēja, ka arī putniņiem selēns pie pārtikas nenāks par ļaunu. Vismaz tagad ziemā, kad arī tiem ir jācīnās ar salu un pārtikas trūkumu. Elma savāca savas pauniņas, apģērbās un devās ārā, domājot, kā visu daiļrunīgāk izklāstīt Mārītei. Pēcpusdienu viņai kā parasti pagāja jūtot līdzi seriālu varoņiem, bet vakarā Elma agri devās pie miera, lai ātrāk pienāktu rītdiena.
No rīta Elma pamodās priecīga par savu nīgrumu un tik labā omā par gaidāmajiem darbiem, ka pat nolēma saveidot matus, lai izskatītos cienīgāk. Elma jau tina pēdējos ruļļus, kad pie durvīm kāds zvanīja. Neapmierināta vecā dāma devās atvērt durvis. Aiz tām stāvēja Anete ar paciņu rokā: „Priecīgus Ziemassvētkus, kaimiņien! Es jums kafiju atnesu, lai nav jābraukā apkārt, nauda taksim jātērē. Jūs pati pirmā dabūjat, Mārtiņš noguris guļ, pat vecmātei kafiju vēl nav aizvedis.”
Elmas nespēja apvaldīt vilšanos sajūtu savā sejā, ka gaidāmā ciemošanās izpaliks: „Nu paldies, paldies, nevajadzēja jau tā pūlēties. Es te vēl pucējos, citādi jau pacienātu.”
„Nekas, nekas, jūs turpiniet, es tikmēr uzvārīšu mums abām kafiju, sastādīšu jums kompāniju brokastīs. Man te vēl viena paciņa jums. Vitamīni no Brazīlijas, daudz labāki, nekā tas selēns ko lietojat, turienes sievietes vien pateicoties tiem tik lunkanas spēj būt.” Lai vai ko Elma domāja par Aneti, selēna pieminēšana bija brīnumlīdzeklis, lai iekļūtu dāmas personīgajā telpā. „Bet kā tad tie dzerami, es tā skatos, tas ar pulverītis ira, selēnu es pie jogurta lieku,” Elma jau kāri atvēra nelielo papīra paciņu, ko Anete viņai iedeva kopā ar kafiju.
„Tā pat, tā pat pie jogurta vai kur citur varat likt,” Anete, Elmas ielaista gāja uz virtuvi, kamēr Elma steidzās uztīt pēdējos ruļļus. Kad viņa ienāca virtuvē Anete jau bija uztaisījusi divas krūzes kūpošas kafijas.
„Vai, meitiņ, es kafiju pēc tam parasti dzeru, pēc jogurtiņa,” Elma atvēra trauciņu un kāri bēra jauno pulveri jogurtā, „cik daudz šito vajag likt? Selēnu es parasti karoti liku. Bet te jau tā dikti maz ira.”
„Šito pirmajā reizē var pat divas likt, jūs droši. Tas nekas, ka maz, bet iedarbīgi. Daudz nemaz nevajagas,” Anete pūš kafijas garaiņus un vēro Elmu samaisām visu. Atkal noput Elmas pirksti. Nez, šis arī iegulsies ādas plaisiņās un krāsosies melns? Garša ir cita. Garšo pat labi. Elmai nekad nav garšojis jogurts ar selēnu, viņai vispār maizes jogurts negaršo, bet tā, lūk, vajagot, jo tā ir veselīgi. Izēdusi trauciņu Elma iet pie izlietnes nomazgāt rokas, nevar jau zināt, kas ar tiem pirkstiem notiks, kad sirdī kaut kas tā iedur, ka vecajai dāmai jānoslīgst gar skapīti apsēsties uz grīdas, lai nav jānokrīt, ja paliks sliktāk.
„Nu ko, kaimiņien, nestāstīsiet jūs nevienam par mani neko. Vispār vairs nevienam nestāstīsiet neko,” Anete ar visu kafijas krūzi pārkāpj vecajai kundzei un aiz sevis klusi aizver dzīvokļa durvis. Elma sēž uz grīdas, sāpošu sirdi un skatās kā snieg. Koki izskatās kaili un miruši, tik ļoti noputējuši balti.