Mušas drīz sagrauzīs krūzīti, kurā ielieta tēja. Bet tikai pirms piecām minūtēm iezīmēju to ar koši sarkanu vakardienas lūpu krāsu. Un saldināju. (Kurš toreiz man teica, ka indi vislabāk iedzert saldu?... lai mirtu skaisti.)

Tieši flīžu starpā apgāzies tarakāns nespēj atgriezties atpakaļ. Dedzīgām kājām pieķeras pie manis pasniegtās karotītes kāta. Mātīte. (Biologs klasificē uzreiz - viņai nav spārnu...)
Ielidinu šīs domas atkritumos kopā ar vaininieku. Man pietiek savu nedienu, kur es likšos ar nelaimīgu tarakāna mīlestību.

Paspēlēsim spēlīti? Es pastāstīšu, kā iedomājos savu laimi..

unbrake my heart say...

Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Liksim šādu virsrakstu stāstam.

Viens, divi, trīs, četras mušas rindiņā uz galda. Tur izbira cukurs.

Tikai nedomājiet, ka dzīvoju nožēlojami. Nē, jums jau nav jājūtas vainīgiem, ka nespēju sakārtot savu dzīvi.

Yesterday I cried...
I hate the world today you're so good to me I know but I can't change Tried to tell you...
I'm a little bit of everything...

sorry seems to be the hardest word..

Rindiņas neatrod savu vietu un rokraksts lēkā pārī īstajiem burtiem.

What have I got to do..

Nē, ne šodien.
it's getting more and more absurd..
Ne šodien rītdiena būs vienmēr. Ja nu vienīgi var būt un nebūt vienlaicīgi. (Copyright vārdi no Daces dzejas)

Nē, tas radītu pārāk daudz jautājumu.

Reaching for something in the distance so close you can almost taste it...

Atkal radio spēlē dziesmas, kuras nevajag dzirdēt. Un pat tagad nevaru uzrakstīt neko citu kā vien bezsvarīgus vārdus no mūzikas fonā.

Bye, bye...

Man nepatīk paskaidrot. Būtu jādzīvo bez atvainošanām. Un katru dienu jāiepazīstas no jauna ar vecajiem cilvēkiem. Ar katru jaunu rītu mēs taču pamostamies mazliet savādāki.

Ja pamostamies.

Man nepatīk spēlēties. Nestāstīšu, kā iedomājos savu laimīti.

Bezlaikā aiziet dienas. (Aizgāja - laboju sevi.) Vairs nekur nekas neies.

Samocīti vārdi. Valodas nav. Raugos caur stikla sienu netīrām acīm. Tik dīvaini viegli ir pēkšņi visu zināt.

Mušas pārojas tieši uz manas krūzītes, manā acu priekšā, tieši pie manas labās rokas.

Pulkstenis nosit nolikto laiku.
Veronika, kas grib mirt, izdzīvo tikai Koelju daiļradē.
Ir laiks...
Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Un beigas.