<>
Dzemdēt nedzīvu bērnu. Iziet cauri visām dzemdību radīšanas sāpēm un sajūtām, labi zinot, ka bērns ir jau miris, viņa sirsniņa nekad nepukstēs, acis spīdoši neraudzīsies, sakot: „Mammu, es tevi mīlu! Tu esi man vislabākā!”
Sievietei šīs sajūtas ir briesmīgas. Septiņus mēnešus gaidīt jauno dzīvību, trīs no tiem zinot, ka gaidāma meitenīte. Alise. Viņa būtu bijusi Alise. Bet septītajā mēnesī Alise savu tā arī neizdzīvoto dzīvi beidza. Četri viņas brāļi un māsas pasauca viņu savā pulkā, viņiem māmiņa nebija ļāvusi nodzīvot tik ilgi. Viņi tika izdzīti no pasaules vienkārši sadalot gabaliņos. Un par to nu tika samaksāts ar Alises dzīvību.
Bet mātei jādzemdē bija vienalga. Ārsti ierosināja dzemdības, kad sirsniņa bija apstājusies, un, sieviete kauca it kā to kāds graizītu ar stiklu, zinot, ka šis viss ir pilnīgi par velti.
Bet par Ievas grēkiem ir jāmaksā. Caur sāpēm top dzīvība. Tikai šoreiz bez dzīvības. Un šoreiz vairs nav pat ko teikt.

<>
Varētu teikt, ka tie bija tādi laiki, tādi notikumi un sakritības. Bet visvairāk man gribas teikt, ka tie bija tādi cilvēki.
Cilvēki, kas vainoja laiku un citus.
1962. gads.
Padomju izlaupītās ģimenes un iedzīvotāji. Satikās un apprecējās drīz vien, viens otru tā īsti neiepazīstot. Tāda bija norma. Tāds bija laiks.
Bieži vien mēs iegādājamies kādu mājdzīvnieku, jo tas ir mazs, mīļš, jauks un pūkains. Bet, kad paaugas, izrādās, no mazā lāčuka pārvēršas asinskārā plēsējā. Un nogalina mūs pašus. Un tāpat ir ar attiecībām. No sākuma – mīļi un jauki.
Tikšanās ar vecākiem, svaigs, balts galdauts un skābu kāpostu zupa. Mīlestība uz vīrieti taču virzās caur vēdera rajonu. Un tad, ja jau cilvēki tā satiekas, tad arī apprecas. Viņa – pārtikas veikala pārdevēja – blonda, zilacaina bufetniece un tumsnējs atslēdznieks/mehāniķis.
Un sākas lielā dzīve.
( tālāk )

Labi, atzīšos. Es to visu NE-VA-RU. Kādam no tā palika vieglāk? Nē, ne jau man. Tātad, plāns ir sekojošs – rītvakar nopirkt „Nescafe 3in1” paciņas, tumšo šokolādi, riekstus, gumijas lācīšus un nakti negulēt. Lūdzu – do not disturb. Bussines women has to work.

Diāna – mežu dieviete. Ha.
Ha – ha – ha.

Rutīna nogalina emocijas. Nav labāka līdzekļa. Es palieku ļauna. Nē, tikai apzinos sevi. Nomainīju interneta paroles pret RAGANA. Tieši lieliem burtiem. Kādreiz par raganām sauca un uz sārta dedzināja skaistākās un gudrākās sievietes. Un no viņām baidījās.
RAGANA. Tieši tā.

Zini, nomira Kurts Vonnegūts. Un par viņa nāvi pasaka: „Tā gadās,” un nevienam tas neliekas bezjūtīgi, jo viņš pats šo teicienu radījis. Tā gadās.
Tev sāp – tā gadās.
Kādu apzaga – tā gadās.
Kāds nomira – tā gadās.
Jūties vientuļš – tā gadās.
Viņa atteicās tēlot orgasmu – tā gadās.
Jūties nevienam nevajadzīgs – tā gadās.

Ar mani vis būs kārtībā – tā gadās.
Ai, kā man patīk zagt citu domas!

Vispār, es labprāt zogu citu dzīves. Viņus tā cieši, cieši vērojot izdodas ielīst viņos un zināt, ko viņi darīs nākamo. Teiksim, šodien autobusā vēroju meiteni, kura cītīgi rakstīja sms. Biju tik nejauki ziņkārīga, ka man izdevās izlasīt šīs ziņas. Labāk nebūtu to darījusi, būtu saglabājies noslēpums. Teksts bija nu tāds: „Bez tevis es nevaru dzīvot, tu man dod spēku, no tevis tik daudz esmu mācījusies, es tevi no visas sirds mīlu...” nu un tādā garā visi tie banālie vārdi, kurus var paredzēt uz priekšu. Ja es būtu viņas puisis, man tas pieriebtos. Bet seja viņai bija mīļa. Tāda naiva un mīlīga. Labi, tādai varētu arī piedot.
Skaistā podiņā reti ir sakarīgs saturs.

Interesanti, vai arī mani apkārtējie uzskata par skaistu? Nu, kā gan savādāk. Vīrieši nespēj acis atraut no mana dekoltē, kad no to nolemju demonstrēt un galu galā biznesā visi līdzekļi ļauti. Un zinu, ka arī uz ielas mani vēro. Tikai pienākt baidās. Ha, nu jā, es jau tā uzvedos un izskatos. Vidusmēra vīrietis man blakus justos nepilnvērtīgs. Tā nu tas ir. Galu galā Diāna taču bija dieviete.

Tātad, plāniņš svētdienas naktij – pabeigt atskaites, Mārai atteikt lūgumu pēc algas paaugstinājuma. Galu galā man tāpat aiz viņas viss jāvāc. Kļūšu par riebīgo priekšnieci, bet man tas uzņēmums ir jādabū uz pekām. Tās ir prioritātes. Un vārdiņu „nevaru” uztaisīsim tādu mazu, mazu un melnu un aizmirsīsim. Re, ku smuki sanāca!

Andriņam derētu ieriebt. Labi, tas būtu ļauni, bet viņa dēļ mēs šobrīd firmā zaudējam naudu un puisis nesaprot, ka viņam no darba tā kā vajadzētu aiziet. Elza kaut ko teica par minerālu, kas saskarsmē ar ūdeni, ja ticis saberzts, piebriest desmit reizes. Nu, viņam šāds pulverītis varētu netīšām gadīties kabatā... un tad man tā netīšām gadītos viņu apliet ar ūdeni. (Bērnišķīgs gājiens, bet nekas riebīgs.) Būs jāpaprasa, lai Elžuks nosper to akmeni ģeogrāfos. Bet nepatīk man, ka viņa aug un kļūst līdzīga man. Es taču gribu, lai viņa būtu laimīga. Negribu redzēt, ka meita iet manās pēdās un vienkārši pateikt – tā gadās. Tā nedrīkst.
Bet viņa jau sen kā negrib, lai palasu viņai „Meža gulbjus”. Pasakām vairs neticot. tāpat kā es.

Kurā brīdī es beidzu ticēt pasakām? – Kad sapratu, ka tās neļauj būt stiprai. Un cīnīties par sevi, jo pasakās taču vienmēr uzrodas kāds, kurš izglābj. Bet dzīvē mums jākuļas pašiem līdz krējums kļūst par sviestu. Tikai nedrīkst noslīkt sūkalās.

Atceros, ar kādu prieku bērnībā dzēru sūkalas, kad māte bija izvārījusi skābputru. Tagad ar tādu aizrautību nedzeru pat dārgus vīnus. Bet es neko vairs nedaru ar tādu aizrautību, kā agrāk. Ja nu vienīgi vēroju gājputnus lidojam un atgriežoties.

Tūlīt es varēšu aizmigt, lai varētu pēc pāris stundām piecelties, novadīt prezentāciju ārzemju klientiem un tad visu nakti nostrādāt. Un tad man pienāksies divas brīvas dienas.
Gājputniem taču pārlidošana un atgriešanās mājās nepārvēršas rutīnā?...

Uzzīmēju tavu krūtsgalu
Pērnajā sniegā
(Ar mēli caur zilu kreppapīru.)

Saproti nu manas fantāzijas..


Pārāk tieši
Šovakar uzmācies
Manai zemapziņai.

Mušas drīz sagrauzīs krūzīti, kurā ielieta tēja. Bet tikai pirms piecām minūtēm iezīmēju to ar koši sarkanu vakardienas lūpu krāsu. Un saldināju. (Kurš toreiz man teica, ka indi vislabāk iedzert saldu?... lai mirtu skaisti.)

Tieši flīžu starpā apgāzies tarakāns nespēj atgriezties atpakaļ. Dedzīgām kājām pieķeras pie manis pasniegtās karotītes kāta. Mātīte. (Biologs klasificē uzreiz - viņai nav spārnu...)
Ielidinu šīs domas atkritumos kopā ar vaininieku. Man pietiek savu nedienu, kur es likšos ar nelaimīgu tarakāna mīlestību.

Paspēlēsim spēlīti? Es pastāstīšu, kā iedomājos savu laimi..

unbrake my heart say...

Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Liksim šādu virsrakstu stāstam.

Viens, divi, trīs, četras mušas rindiņā uz galda. Tur izbira cukurs.

Tikai nedomājiet, ka dzīvoju nožēlojami. Nē, jums jau nav jājūtas vainīgiem, ka nespēju sakārtot savu dzīvi.

Yesterday I cried...
I hate the world today you're so good to me I know but I can't change Tried to tell you...
I'm a little bit of everything...

sorry seems to be the hardest word..

Rindiņas neatrod savu vietu un rokraksts lēkā pārī īstajiem burtiem.

What have I got to do..

Nē, ne šodien.
it's getting more and more absurd..
Ne šodien rītdiena būs vienmēr. Ja nu vienīgi var būt un nebūt vienlaicīgi. (Copyright vārdi no Daces dzejas)

Nē, tas radītu pārāk daudz jautājumu.

Reaching for something in the distance so close you can almost taste it...

Atkal radio spēlē dziesmas, kuras nevajag dzirdēt. Un pat tagad nevaru uzrakstīt neko citu kā vien bezsvarīgus vārdus no mūzikas fonā.

Bye, bye...

Man nepatīk paskaidrot. Būtu jādzīvo bez atvainošanām. Un katru dienu jāiepazīstas no jauna ar vecajiem cilvēkiem. Ar katru jaunu rītu mēs taču pamostamies mazliet savādāki.

Ja pamostamies.

Man nepatīk spēlēties. Nestāstīšu, kā iedomājos savu laimīti.

Bezlaikā aiziet dienas. (Aizgāja - laboju sevi.) Vairs nekur nekas neies.

Samocīti vārdi. Valodas nav. Raugos caur stikla sienu netīrām acīm. Tik dīvaini viegli ir pēkšņi visu zināt.

Mušas pārojas tieši uz manas krūzītes, manā acu priekšā, tieši pie manas labās rokas.

Pulkstenis nosit nolikto laiku.
Veronika, kas grib mirt, izdzīvo tikai Koelju daiļradē.
Ir laiks...
Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Un beigas.

Izmētāti sīkumi paslēpes spēlē; notupjas saules čuksts un pazūd aiz sekunžu rādītāja tikšķa, šķēršojot modinātāja novilkto robežu šīsdienas rītam.

Uz palodzes mētājas vakardienas drupačas par piemiņu nākotnes laimei un paradīzei, ja vakardiena būs nodzīvota pareizi nesteidzoties noslīkt tais acīs, kas bija radītas pāris stundām ne-vietulības ne-īstenības patiesības.

Dīvaini novilkt robežas.

Vai zini, uz kuru pusi šorīt aizgāja mans sapnis, par priežu smaržu jūrmalā klusāk un dziļāk un izjustāk?...

Ar rokas pulksteņa ciparnīcu kā bērns smejos ar salmenīcu pār acīm un iesaucos – ai! prieka liesmiņa pāršaujas sienai un rau, tieši tai drūmajai tantei acīs es iezīmēju taureņus.

Tikai nesmejies. Nevajag pierādīt, ka var arī citādi. Ne šodien es gribu izdzīvot dzīvi. Vienmēr tik jauki ir visu atlikt uz rītu, neslāpēt sevī to ikdienas spītu un lēkāt starp zvirbuļu pērnajām spalvām.

Ar zilzaļām kaķa acīm tu vari man teikt, ka pasaule griežas, bet man ir vienalga, man pieder sūnu lapoņa zelts un attālums starp divām plaukstām pieskāriena brīdī, kad ap viņām ir novilkta stikla siena, kas šķir vizbulīšu smaržu no vakardienas belašu tirgotājas ikdienas.

Un arvien vairāk es gribu aizlidot.

Un aizvien dziļāk es noslīkstu Orionā un Lielajā lācī. Un kamēr tu krāci, kāds teica, ka rītdiena pienāks. Un ausu aizbāžņi pārvērtīsies cukura vatē, ko glabāju virtuves kurpju kastē aiz sāls izbirumiem bez strīda.

Jau vakar izplānotā nākotnē pamodīšos laimīga un piedzēries autobusa šoferis stūrēs uz paradīzi.

Tikai vēl rīt nenobirs margrietiņas mīl-nemīl tornado. Tikai vēl rīt es nedomāšu un aiziešu vējiem līdzi.

Gribi, es iemācīšu tev savu valodu?

Kubikmetrs domu. Tev nekad nav bijis bail, ka kāds tās nozags? Ielīdīs un aizņems vietu un tev vairs nebūs, ko elpot?
Laiku kāds man jau ir nozadzis. Tā man vairs nav. Domas es sargāju.
Īstenībā, es upurēju savu laiku, lai izglābtu domas. Redzi, es atdotu visu savu laiku un savas domas sarauju mazas mazītiņas. Un tad nevienam nav spēka tajās ielīst. Pat aizslēgt šo pasaulīti vairs nav vajadzības. Tā pat tur vietas nepietiek.
Kubikmetrs domu sarāvies dūres lielumā. Kāda milzīga enerģija ieslodzīta. Bet visumam pietika ar sērkociņu kastīti...

Cilvēka organismā ir aptuveni 160 000km nervi.

Debesis sarkanas. Kāds tās nupat izlaizījis un padarījis mitras, jo no gaisa krita piedauzīgs sniegs, kas nekaunīgi nosēdās uz viņas kailajām krūtīm, kas spraucās laukā no dziļā dekoltē. Sabīne šodien bija slikta meitene. Nē īstenībā viņa bija pat ļoti laba. Sasodīti laba, kā viņai šovakar kāds vēl teiks. Pavisam noteikti kāds to čukstēs viņas ausīs. Savādāk nemaz nevar būt. Un viņai patika tēlot, ka viņa tam netic. Un tad vīrieši dedzīgi metās apliecināt, ka tā ir. Bet viņa zināja, ka viņas nekaunīgais izskats un uzvedība viņus dedzināja. Tāda netīra pārākuma apziņa.
Un viņai patika atdarināt vīriešu naudas makus. Un kas par to? Viņa bija dzels lēdija un tas ietilpa viņas pienākumos. Tāpat kā laika trūkums raudāšanai un citām sliktām emocijām. Viņa bija sieviete ar pautiem, vai patiesībā būtu jāsaka ar aknām, jo, lai nu ko, bet šņabi jau viņa prata turēt. Tiesa gan, viņa nebija Prometejs, ko Zevs piekalis pie klints un viņas aknas katru nakti neatjaunojās, tādēļ Sabīne saprata, ka laiks padomāt par nākotni un iemīlēties. Nu, vismaz izlikties to darām.
( tālākie notikumi )

Nozagsim laiku
Pusnakts stundai
No lūpam
Kā bites dzeloni
Tik nāvīgi indīgu.

Nozagsim laiku
Savai patiesībai.

Noķēru tauriņus herbārijam.

Izspiedīsi manu sirdi
Plakanu, plakanu?

Es apsolīju sarmai nekliegt,
Kad basām kājām
Skrēju pie tevis.

Rožu pumpuri
Nosala.
Nebija neviena kāpura,
Kas tos sildītu
No iekšienes.
Rožu pumpuri
Nobira.

Paliec vēl brīdi!
Drīksti pārnakšņot
Acu plakstiņos.

Neatver!
Vēstule nebija domāta
Nosūtīšanai.

Šonakt nakšņošu
Vaļējām acīm.
Atļausi?

Atkal par maz
Kūko lakstīgala.
Man pietrūkst.

***
Nebaidi zvirbuļus.
Šovakar līst.
Viņiem salst vairāk.

Izbirst smiltis
Caur pirkstiem.
Neatgriezīsies.

Laiks izber smiltis
Caur pirktiem.
Viņš neatgriezīsies.

Aizskrienam laikam
Caur pirkstiem
Mēs neatgriezīsimies.

Piedodiet, ka viss vēl ir tapšanas periodā, mazliet iestrēdzis, bet tā nu tas ir.

Es vienmēr esmu bijusi mazliet gļēvulīga pieņemot svarīgus lēmumus. Bieži vien es vienkārši metu monētu vai izdomāju citus variantus, kas apzīmētu jā vai nē. Šoreiz šis līdzeklis ir salvete. To paņemot un noslaukot lūpas, gadīsies tās asā puse, tad es runāšu, bet ja papīrā būs iedobes, tad nesacīšu vienkārši neko. Mirkli vēl vēroju Čilli picas apmeklētājus, viņš tikmēr cītīgi iegrimis telefonā, drukājot kārtējo īsziņu. Nez kuro jau tai īsajā laika posmā, kopš mūsu satikšanās brīža, ēdienu pasūtīšanas un šķīvju piebeigšanas. Sarunas tai laikā nav bijušas gandrīz nekādas. Vismaz ne tādas, kā agrāk, kad runājām par visu. Bet, tātad, pret manām lūpām grauzās salvetes bumbulīši. Viesmīlei vēl ir laiks atnest rēķinu. Zinu, ka tad ja sākšu runāt, varu pateikt lietas, kuras pati neapjaušu, kuras ir iemidzinātas tā, lai man nesāpētu. Bet, es taču sev apsolīju, ka runāšu...
- Kāpēc tu tā dari? Tu liec man justies nevērtīgai. Liec justies, it kā es tev uzmāktos, brīžos, kad man gribas ar tevi parunāties. Agrāk es meklēju tev attaisnojumus. Arī šobrīd es to tā varētu darīt, bet es negribu vainot sevi. Es taču neko sliktu neesmu izdarījusi.. - es varētu skaitīt sekundes, kamēr viņš atbild.
- Es mainos. Redzi, tā notiek, ja cilvēks iemīlas. Tad vairs nevajag nevienu citu. Pazūd. Šobrīd viss cits aiziet otrajā plānā.
- Bet cik ilgi tas tā būs? Tu taču esi mani pieradinājis. Un pats vienmēr esi citējis „Mazo princi”, ka mums jāatbild par tiem, kurus mēs pieradinājām. Tu nevari iedomāties, cik bieži, es vakaros, kad tu atkal esi vienkārši pateicis, ka tev nav laika, esmu tevi lādējusi un sevi pēc tad dēļ šīs atkarības.
- Kādā veidā tu no manis esi atkarīga?.. Es ceru, ka tikai kā no drauga.
- Jā. Un tieši tādēļ man to ir tik grūti saprast. Es taču no tevis neprasu itin neko. Vienkārši, lai reizi pa reizei man blakus ir kāds, kas mani saprot un neļauj izdarīt muļķības.- Kādēļ tu baidies par mani, mīļais, es taču tev nekad nesacītu arī tad, ja pret tevi justu ko citu. Nekad.
- Tu pati taču es pieaudzis cilvēks. Es nevaru tevi pieskatīt.
- Pietiktu, ja tu kaut vai apvaicātos, par to, kā man iet. Es mirstu kā cilvēks. No manis paliek tikai lelle. Tukša čaula, kas vairs nav īsta. Un es tikai lūdzu, lai tu reizi pa reizei, kaut mazliet mani pažēlo un ļauj izbērt to visu, kas sakrājies manī, - es nespēju atbildēt uz ciniskumu viņa balsī. Parasti es uz to noreaģētu un noslēgtos sevī, bet ne šoreiz. Šoreiz man tas viss ir pārāk svarīgi, tādēļ jūtos kā lūdzēja, kas lūdz to, kas reiz tai ir bijis.
- Bet man ir sava dzīve. Tu gribētu mani visu, ja varētu iegūt. – nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība... ir?...
- Es gribu tikai atpakaļ to daļu, kas bija pirms tam.
- Es nevaru to vairs dot. Pieaudz taču reiz! Un izdomā, ko vēlies darīt ar savu dzīvi.
- Es jūtu, kā, mainos es. Es negribu, palikt tāda. Un savā ziņā tā visa ir tikai tava vaina. Tas, ka tevis vairs nav. Un man nav, kas pajautā, vai tas patiešām ir tas, ko es vēlos. – vai tiešām viņš neredz manu izmisumu? - Un atkal tu novirzīji sarunas tematu tā, lai es justos vainīga. Es nederu šai pasaulei. Tu man vienmēr esi bijis kā tulks. Kā tilts starp diviem krastiem. Vienu, kurā es nododos muļķīgiem sapņiem un otru, kurā ir skarbā realitāte. Tikai tu pazūdi.
-Es nevaru vienmēr būt klāt. Katram taču ir jāveido sava dzīve. Bet tu man vienmēr tajā būsi kas svarīgs.
-Tu tikai tā saki... – nicinošs acu skats no viņa puses pasaka vairāk kā jebkuri vārdi. - Piedod... man drīz būs autobuss.
- Es tevi pavadīšu.
- Nevajag, es pati esmu liels cilvēks, nenomaldīšos...
- Nē, tomēr.
Klusējot aizstaigājām līdz manai platformai. Mums nebija, par ko runāt. Kā vienmēr, kad kāds no mums uzdrošinās mazliet vairāk un skaudrāk atklāt savas emocijas, otrs samulst un viņam vairs nav ko teikt. Savādāk gan varam runāt par visu. Izņemot par mums. Vai mēs abi baidījāmies ko sabojāt savās attiecībās? Klusējām un gaidījām, kad parādīsies mans autobuss. Kad cilvēki, kuriem biļetes bija iegādātas iepriekš sāka kāpt iekšā, apskāviens uz atvadām, kā piebārstīts sīku adatiņu starp mums, un es palieku gaidot savu rindu. Viņš jau aizgājis. Un es negribu braukt mājās. Man trūka gaisu. Pagriezos un, uzmanīgi vērojot cilvēkus, lai nesatiktu viņu atkal, devos pastaigāt pa Vecrīgas mazajām ieliņām. Bez mērķa un orjentācijas, vienkārši iet un iet uz priekšu, vērojot vecās celtnes un domājot, kādus stāstus tās sevī slēpj. Pirmajās ielās vēl cītīgi galvā tiek izspēlētas tālākās un bijušās situācijas, bet vēlāk jau tas pārvēršas vienkāršā pastaigā. Ar stundu man parasti pietiek, lai relaksētos.
Bet šoreiz mani iztraucējas sms no viņa: „Tu iekāpi tajā autobusā?” – „nē..”
Izslēdzu telefonu un devos uz nākamo autobusu. Paskaidrot neko negribēju. Un nevarēju. Lai viņš saprot, kā vēlas.
( tālāk )

Viņa nepieder pati sev. Nu vairs ne. Viņa pārdevās. Tā vienkārši, atdeva savu roku nelabajam un tagad ne viņas spēkos ir kontrolēt to, kas notiek. To, kāda būs rītdiena. To, kāda viņa būs rīt. Bet vienu gan viņa zina, rīt viņa būs tāda pati dvēseles prostitūta, kā šodien. Un ne jau kādam citam būs žēl, ne jau kādam citam...
Viņa iekrita tā, kā parasti iekrīt narkomāni. Ar domu – pamēģināt tikai vienu reizi. Un atpakaļceļa tad vairs nebija, sākās atkarība. Ar prātu jau var saprast, ka tas tā nav pareizi. Bet vienā brīdī tas prāts vairs nestrādā. Un tad tu ņem un pārdod savu dvēseli. Un miesu pasvied piedevām, bet tai jau nav vērtības.
Varbūt tomēr, varbūt tieši tas ķermenis sevī slēpj visu? Jo vienmēr ņemts jau tiek tieši vien tas, dvēseli atstāj tā pat, bet tomēr, viņa bija tieši dvēseles prostitūta, jo tieši to viņa pārdeva katru nakti, kad aizmirsās kādās skavās, tas bija tas vienīgais patiesi skaistais no viņas, ko ņemt, bet to jau nevienam nevajadzēja. Un tas plēsa brūces un kaisīja sāli kā degošas liesmas jau esošajās, taču vienalga, katru nakti viņa pārdeva sevi atkal no jauna. Cerībā, varbūt šoreiz viņu sapratīs, atradīs... bet kur nu. Labākajā gadījumā viņas sajūtas vienkārši pabakstīja ar pirkstu.
Bet, tas jau bija viņas pašas izvēlētais ceļš. Gan jau, ka arī narkomāns pats apzinās to, ka dzen sevi kapā. Viņa jau nu to darīja ļoti labi. Tā teikt, pie pilna prāta un gribas. Jo tomēr, tai brīdī, kad atskārt, ka vari notēlot mīlestību... nē ja tā būtu mīlestība, viņa nebūtu prostitūta, jo mīlestību viņa pērk un pārdod. Tas mirklis, kad saproti, ka vari notēlot sevi, it kā tu būtu mīlestībā, tas ir kā pirmā kokaīna deva. Un viņa to pamēģināja.
Jā, viņa pārdevās, bet vai kāds viņai kaut reizi bija pajautājis, kādēļ viņa to darīja. Bija tikai nosodījums vai vienaldzība no apkārtējo puses. No sākuma viņai tas sāpēja. Bet tikai no sākuma, tai brīdī, kad viņa atskārta, kāda paliek. Pēc tam, pēc tam jau viņai bija vienalga. Tā bija tikai viņas dzīve, viņas izvēle un savā ziņā atpakaļceļa vairs nebija tā kā tā. Tas mirklis ir dīvains. Tad, kad tu iekāpj dubļos un saproti, ka nekas briesmīgs nav noticis, tas joprojām esi tas pats vecais tupats, taču apkārtējie tevi vairs neredz vismaz ne tādu, kāds esi.
Bet šobrīd viņa par to negribēja domāt. Šis bija viņas rīts un to viņa gribēja izgaršot pilnībā. Patiesībā, tas vairs nebija rīts, bet, kurš gan skaita laiku.
Tango. Tam noteikti jābūt tango, kas skan fonā. Tā, lai viņa var elektrizēti izlocīt savas satīna naktskreklā tērptās kājās. Tā, tagad noskaņa ir radīta.
Matus viņa neķemmēs vēl ilgi. Viņai patīk kā tie, izlaisti no bizes, pārkrīt pār seju. Tas liek domāt par to, ko ar šiem matiem varētu darīt, bet tai pašā laikā ir un šķiet tik nevainīgi kā bez nodoma. Bet tā jau vienmēr ir ar tām sievietēm.

Mazliet, liekas, jāpastāsta par viņu. Pēc definīcijas viņu nevarētu uzskatīt par prostitūtu.
Viņa neņēma naudu.
Viņa sevi atdeva tāpat.
Viņa tikai meklēja mīlestību.
Varētu jau teikt, ka gadījuma nakts sakari mūsdienu jaunatnei nav nekas neparasts un īpašs, tā notiek, taču, agrāk viņa nebija tas cilvēks, kurš ko tādu darītu. Bet vientulība nogalina. Un tā nogalināja viņu. Ne jau fiziska vientulība. Fiziski viņai patika būt vienai un neatkarīgai, bet garīgi viņa to nespēja. Pārāk vāja viņa sev likās. Un viņai vajadzēja, lai kāds viņai pasaka, cik viņa ir lieliska un laba. Kā mazam bērnam. Un viņa atrada veidu kā to iegūt.
Īstenībā, viņa arvien ticēja, ka šoreiz būs savādāk. To, ka katrs sastaptais puisis varētu patiešām viņu mīlēt un viņa spētu atbildēt to pašu. Bet, naktīs, guļot viņu rokās, viņai likās, ka viņa atrodas kāda plēsīga zvēra skavās. Uzliekot galvu uz viņu pleciem, viņa pilnīgi varēja dzirdēt, kā tas skan un traucas pa puišu un vīriešu artērijām un tūlīt, kurā katrā brīdī izlauzīsies un viņu saplosīs. Šādos brīžos viņai allaž nācās piedomāt, lai skriešus nemestos prom un apturētu savu iztēles lidojumu.
Bet tas bija naktīs.

Tagad viņa bija tikko pamodusies, viena un viņai bija viņa tango un maigi rozā naktskrekls, kas smaržoja pēc kokosa. Un viņa virpuļoja, ļaujot aizmirst sevi visu.
Šodien kaut kas nebija tā, kā vajadzēja. Viņa cilāja kājas augstāk kā parasti, dziedāja līdzi izjustāk un skaļāk, bet tomēr, tomēr tā labā sajūta negribēja ierasties. Viņa nevarēja justies kā viņa pati. Un to nevarēja nomaskēt, lai arī cik darbīga un laimīga viņa izlikās, jo ne jau sevi piemānīt.

Nu jau septiņus rītus, dienas un naktis (viņas 24 stundas dalījās šādā režīmā) viņu bija nedaudz samulsusi. Jo tad viņa nebaidījās no šī cilvēka. Nē, viņa to visu pat spēja izbaudīt. Sajust. Viņa juta, kā uz viņas ādas zīmējas puķes. Atomi iekustināja molekulas, tās sašūpoja šūnas un viņas ķermenis mainījās. Ap elkoni izveidojās slaiks vijums. Un tūlīt arī gar delnas iekšpusi (to vietu, ko arābu vīriešiem nedrīkst rādīt) izplauka vizbulītes. Tā skaisti. „noskūpsti mani vēl,” bija viss, ko viņa spēja lūgt. „Es gribu pārvērsties pļavā.”
Tagad viņa par to domāja ar smaidu. Un veselu nedēļu nebija meklējusi neko citu, jo kaut kas tomēr viņu piepildīja. Viņš bija vienkāršs puisis no bāra. Kāds, kurš tur atradās jau sen un ilgi, kuram viņa pat parasti nepievērsa uzmanību. Varbūt dažreiz izmeta pa kādam vārdam, kad abi sēdēja pie bāra un kaut ko gaidīja. Viņa gaidīja kādu, ko iemīlēt, bet ko ikvakaru tur darīja viņš? Reiz jau viņa bija bijusi pie viņa mājās, viņš parūpējās par viņu, kad viņa bija tā piedzērusies, ka knapi turējās kājās. (Parasti alkoholu viņa nelietoja.) viņš nebija ļāvis kādam skūtgalvim iestūķēt viņu savā mersedesā. Pēc tam no rīta viņa bija klusītēm aizlavījusies prom, nepasakot pat paldies un kopš tās reizes viņa šo puisi vairs nebija redzējusi. Līdz tam vakaram pirms septiņiem rītiem.
Viņa pat nezināja, kā tas tā bija noticis. Sarunas un notikumus nu viņa vairs neatcerējās. Bet tas bija licies tik pašsaprotami tai brīdi. Tā, it kā tieši tā tam būtu lemts būt un notikt. Bet no rīta viņa vienalga tumsā aizlavījās prom, kā vienmēr. Bet viņš viņu neturēja. Ja viņš būtu kaut tikai pieskāries viņas rokai, un pateicis vienu vienīgu vārdu, viņa būtu palikusi. Bet bez atturēšanas viņai vienatnē bija jāiet.
Tikai tur bija kāda mīkla ar viņas emocijām. Tagad, atskatoties uz to visu, viņš bija tas vīrietis, kuram viņa vēlējā piederēt. Bet tai pat laikā viņa viņu nespēja uztvert kā seksuālu būtni. Doma, ka arī viņam varētu būt kādas fantāzijas un domas (viņa pie sevis klusi nospirdzās) viņai likās nepieņemama. No rīta, viņa pat samulsa, ieraugot viņa istabā vīriešiem domātos žurnālus un atceroties to, ko viņi bija baudījuši naktī. Bet tomēr, pēdējās naktīs, viņa viņu bija redzējusi savos sapņos...
Nedēļa.. tas bija ilgs laiks. Sevišķi viņai, kuras dzīve noritēja skriešus, lai nebūtu laika apstāties un aizdomāties. Nu jau sākuma emocijas viņā lēnām izplēnēja. Tas sākuma nemiers un sirds dauzīšanās, kad iezvanījās telefons. Viņš nebija viņu meklējis, lai gan, viņa bija pabāzusi savu vizītkarti zem steigā norautā viņa krekla uz grīdas, it kā tā nejauši tur būtu izkritusi. Bet viņai bija labi tāpat. Un viņai bija radies jauns izaicinājums, dēļ kā cīnīties. Jauns darbs, jaunā pilsētā ar dienesta dzīvokli. Tas nozīmēja saraut visas saites ar iepriekšējo es. Vēl šodien viņa dosies pie friziera un nokrāsos, nogriezīs matus atstājot visu aiz muguras.
„Viņam bija nedēļa, lai piezvanītu” viņa domāja mazliet rūgti...

„Kas zina, varbūt tā arī ir labāk,” viņa sapurināja savas nu jau riekstbrūnās matu cirtas, aizslēdza durvis, atslēgas atdodot mājas saimniecei un iekāpjot mašīnā, lai dotos tālāk, nosolījusies, ka viņa būs laimīga un dzīvos citu dzīvi.

"Laimīgā meitene," domāja dzīvokļa saimniece. "Viņa ir jauna, skaista, smaržo kā vijolīšu pļava un spēj cīnīties par sevi. Viņai viss vēl priekšā." Pašai gan viņai dzīve jau bija krietni pāri pusei. Vīrs pret viņu šad tad mēdza izturēties nejauki, bet tomēr viņa to lamzaku, kā pati sacīja, mīlēja. Un, ja tev kāds ir blakus, vai tad pārējais ir svarīgs?...

Kaut kur uz kādas gultas melas sēdēja pavisam vienkāršs puisis no bāra un nezināja, kur likt savu dzīvi. Nu jau nedēļu platība ap viņu nebija uzkopta. Tam jau vairs nebija jēgas. Viņa bija aizbēgusi tumsā. Pat neatvadoties. Labi zinot, ka viņš tai mirklī ir nomodā.
Uz grīdas mētājās krekls ar bēšu vizītkarti zem tās. Bet to viņš neredzēja. Un nezināja. Bet mēs gan zinām, ka šodien nu jau tam vairs nebija jēgas.

jo pieskārieni bija no papīra. nejautā. ne jau man. ne jau tā. tie bija un es tos pirku. bet neprasi, kādēļ.
es varētu tev to pastāstīt. bettu nesapratīsi. tu vairs nemāki mani lasīt. vai vismaz izliecies, ka burti riņķo un griežas dejā un tu nespēj atrast pareizo secību un pareizās lappaspuses grāmatā, kurai dots mans vārds.
hm, bet vai es gribu, lai tu mani lasi? es gribētu, lai tu to mēģini, bet negribu, lai tas izdotos. bet man vajaga vismaz to sajūtu, ka tu esi centies, ka nestāvu putekļiem noklāta, un nevajadzīgi iemesta plauktā.

Es šodien biju Daugavmalā. Nokavēju savu autobusu uz mājām un gāju uz vietu, kur mēdzu slēpties no pasaules.

***
Iesniegu klusumā. Iesniegu sevī. Manis nav. Rindiņas rakstot nestāv taisni, bet izliecas uz augšu. Es esmu ledus kristālā ieķērusies. Palikusi starp sniegpārslas stariem.
Vai Tu domā par mani? Kaut vienu niecīgu sekundes simtdaļu, bet vai Tu iedomājies?
Man ir par maz un pietrūkst. Kādreiz man varbūt pietiktu. Tagad ir par maz. Es gribu Tevi visu. „mēs mīlam pieprasīt, tāpēc, ka mīlam, tāpēc, ka mīlam par daudz...” (tā dziesma...) Par daudz, par daudz, par daudz.... un tajā pat laikā tik drausmīgi daudz par maz man pieder..
**
Es šodien saplēsu ķēdīti. To, ar zelta krustiņu, kas man vienmēr ir bijusi ap kaklu. Tagad es jūtos kaila. Man vairs nav, ko skūpstīt. Agrāk es varēju likt pie lūpām un skūpstīt krustiņu, vai vismaz nomierināt savas lūpas, kad viņas dega pēc Tevis. Vai vienkārši varēju labāk nocentrēties tieši tam. Bet tagad man ir nemiers. Nav, kas mani nomierina, nav pie kā skriet un skarties manām lūpām un domām.
Es esmu kaila.
**
Vai zini, ka snieg? Un es atkal skūpstos ar sniegu un Tevi. Ha, neviena cita jau man nevajag, es varu nokrāpt Tevi ar tik daudziem uzreiz... tik daudziem ledus kristāliem.
Vai zini, viņi ļoti līdzinās Tev.
**
Man ir doma katru nakti Tev sūtīt kādu no savām vēstulēm īsziņu veidā. Katru nakti vienā un tai pašā pulksteņa laikā un no sveša numura, lai Tu nezinātu, kas sūta.
Pēc cik ilga laika Tu mani atmaskotu?
**
Es Tevi redzēju sapnī. Mēs slidojām. Man bija bail spert soļus, bet Tu teici, lai ķeru Tevi un es arī sāku skriet un mēs skrējām, skrējām un skrējām pār ledu un beigās nokritām smieklos, jo es vairs nebaidījos.
Aiziesi ar mani uz slidotavu?
**
Piedod, es nodevu Tavu ēnu, jo šodien, kad Tu aizgāji no manis, es istabā uzreiz ieslēdzu gaismu. Man tikai vajadzēja pārliecināties, ka tie patiešām bija Tavi pirksti. To var pateikt pēc smaržas. Tik ļoti pēc Tevis. Man pietika.
Tikai žēl, ka ēna jau bija paspējusi aiziet Tev līdzi.
**
Es gribu pastāstīt tādu mazliet sirreālu vakara pasaciņu.
Bet, nē, mēs abi jau sen tām vairs neticam. Ne jau pasakas mums vajadzīgas, lai vakarā varētu aizmigt. Ērķšrozīte pamodās no skūpsta, es no tā aizmiegu tā ļoti, ļoti saldi.
Paldies par šūpuļdziesmu.
**
Es nemīlu pilnmēnesi un šonakt man gribas kaukt. Es arī gribu būt tikpat brīva, bet Tu mani turi sasaistītu ar melnām zīda saitēm. Tik maigi un bīstami dziļi pavedieni iegriežas ādā.
Es šovakar noasiņošu.
**
Kā Mariuss Viktora Igo „Nožēlojamajos” spēja sarakstīt tik daudz mīlestības vēstuļu. Vesela burtnīca viņam bija pierakstīta. Īstenībā tās taču sarakstīja pats Viktors Igo. Vai viņš pats tai mirklī bija iemīlējies, vai arī viņš tikai prata tā labi izlikties...
Bet manas ir īstas. Katru nakti.
**
Ar zilu flomāsteru zīmēju uz gumijas baloniem sarkani kliedzošas sirdis, piepūšu ar hēliju un laižu pa vējam ar vēstulēm, tikai ar Tavu vārdu.
Varbūt kādreiz atradīsi.
**
Noklausies Opus Pro dziesmu „Tu un es”.
To šonakt es dziedu Tev.
**
Tik bieza, pilna un salda bija Tava balss telefonā. Tu biji tik apmulsis, kad teicu, ka vēlos, Tev ko iedot. Es neteicu satikt, kad lūdzu, lai atnāc līdz Daugavmalai. Šodien, kad lasi, Tu mani nesatiksi. Es nezinu, vai arī pēc tam.
Es metu monētu. Uzkrita cipars. Tev viņas jālasa.

***
Uz restotajiem metāla krēsliem atradu baltu aploksni ar vienu vārdu „Tev”. Iekšā smalkas zīdpapīram līdzīgas aprakstītas lapas. Dažas aizpūta vējš, tas pats, pie kura es nācu pēc patvēruma. Šīs pāris palika manās rokās. Aploksne nebija tikusi aizlīmēta, mēs nevaram zināt, vai to kāds izlasīja. Žēl, ka nezinu, stāsta beigas. Žēl, ka nevaru to pārrakstīt. Žēl, ja esmu izjaukusi kādu mīlestību...

iemācīsi.man.mīlestību?
-
Vienā elpas vilcienā pajautāts, neatbildēts un noklusēts.

Atrasts un pazaudēts, sajukts starp kārtīm, bet taro zīlnieces rokās šodien neklausa. Un vīraks apmaldās debesīs un spiests iespiesties manās nāsīs un krampjaini ieķerties epitēlij šūnās, kas sargā mani no ārpasaules.

Sadedzu ugunsgrēku ap sevi no svecēm, lai silsts. Māja ir tukša un elpa, vēl daudz manas elpas vajadzēs, lai to piepildītu ar sevi. Un vienatnē elpojas pavisam lēni un mierīgi, bez satrauktā ritma un elpas karstuma nav tas.
Es taču pati izlēmu to visu. Pati izlēmu un izdarīju. Ne jau tu atrāvi visus logus un durvis līdz galam, labi zinot, ka vējam jau tā pat patīk klejot ap šiem stūriem. Bet man vajadzēja tikt no tevis vaļā, aizdzīt visu tavu siltumu, izdzēst smaržas.
Sagriezu pēdas. Tagad sarkanas lāses uz baltā palaga, ko esmu izklājusi uz grīdas, kur sēžu. Pelēka koka dēļu grīda, kur var ieraut skabargas, tev tā arī nekad nebija laika to nolakot. Aukstas istabas, kaudze sveču un kaila es uz cērti balta palaga ar asarojošām pēdām. Liekas, arī es esmu balta, vismaz caurspīdīga noteikti. Salst. Bet logus jau aizvēru. Tieši to dēļ katrs solis šobrīd sagādā sāpes. Tumsā aizmirsu, ka grīdu ap mani skauj porcelāna un kristāla lauskas. Būs jāpāriet uz plastmasas traukiem, tie neplīst, triekti pret sienu. Žēl, protams, ka tādas glāzes neskan, kad tiek saskandinātas, bet no šīm es vairs nebūtu spējīga iedzer šampanieti. Jā, plastmasas trauki nebūtu tik smalki un skaisti, bet saplēsti tie nespētu nodarīt tādas sāpes. Interesanti, vai ir arī plastmasas emocijas un mīlestība?...
Liekas, esmu iekāpusi zīmējumā, ko zīmējis kāds Dieva un apkārtējo nepieņemts. Sarāvusies un noslēgusi sevi, gaismās un ēnas, slimnīcas baltums zem manis, pati kā līķauts, bet tik koši asiņojoša. Liekas, tikko kāds man būtu licis staigāt pa karstām oglēm. Bet vairāk neviena cita nav, tikai es, tikai es esmu un būšu vēl ilgi... pīšļi pie pīšļiem, pelni pie pelniem. Ar visām svecēm sadegs visi šeit pateiktie vārdi, tad sadedzināšu vēl šo palagu un man būs pelni, ko izkaisīt un tad es varēšu apkopt savas brūces un atdzimt no jauna. Tad būs nogalināts viss. Arī tā mīlestības daļiņa manī, bet šai sakarā jācīnās man nav, tas notika pats no sevis. Augi novīst, ja netiek aplieti, sevišķi vēl uguns tuvumā, kur tie vienkārši izdeg. Tāpat ir ar mīlestību, bez mīlestības tā nonīkst un ja vēl to apspīd kāda trešā klātbūtne, kas rada savu karstumu, ir pavisam labi. Un man ir vienalga, ka tu man centies sacīt, ka tā bija tikai vienas nakts aizraušanās, tā pārplēsa stīgu. Un nu vairs nav ko siet. Tādēļ man bija tik apbrīnojami viegli sašķaidīt mūsu gadadienas glāzes un visu, kas saistījās ar tevi.
Liekas, griezumi pēdās ir aizvilkušies, vismaz asins vairs nenāk. Un arī rētas sirdī sadzīs. Mani soļi no koši sarkaniem palikuši netīri brūni, izskatās it kā ap mani būtu sniegs, kurā kāds būtu gājis kailām pēdām, zem kurām tas izkusis un nu redzami mālaini dubļi. Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Bet es necelšos, vēl ne, vēl svecēm ir jāizdeg, tikai tad. Tad, būs sadedzis viss, un beigās arī tevis dēļ zaudētais. Visas man svarīgās asinis izrādās ar tevi saistītas un kritušas uz šī palaga. Jā, mūsu naktī es biju nevainīga un tu biji licies tas īstais un vienīgais. Uz šī palaga gribēju nomirt vecumdienās, laimīgi atcerēdamās jaunības dienas...
Nu, ko, sapņi ir jāpiepilda. Simboliski mirsim šodien, dzīvosim atkal.
Kādēļ es runāju daudzskaitlī? Ne jau es miršu... rīt tie kaimiņi, kas dzīvo pa vējam, domās, ka beidzot esam nokāvuši to lielo kuili un nu atbrīvojam viņu no netīrumu kārtas un apmatojamu... un rīt man būs daudz, daudz pelnu... un vecumdienās kā laimīgāko mirkli es tomēr atcerēšos nevis to uz sniega baltā palaga, bet gan ar tērauda naža koka roktura iegulēšanos rokā...
Un tikko uzsnidzis, balts sniedziņš ar tumšiem soļu nospiedumiem tajā, man vienmēr atgādinās tevi. Pīšļi par pelniem.
Jāatceras atrast pircēju cūkai...