30 Janvāris 2007 @ 00:07
unsed  
Es šodien biju Daugavmalā. Nokavēju savu autobusu uz mājām un gāju uz vietu, kur mēdzu slēpties no pasaules.

***
Iesniegu klusumā. Iesniegu sevī. Manis nav. Rindiņas rakstot nestāv taisni, bet izliecas uz augšu. Es esmu ledus kristālā ieķērusies. Palikusi starp sniegpārslas stariem.
Vai Tu domā par mani? Kaut vienu niecīgu sekundes simtdaļu, bet vai Tu iedomājies?
Man ir par maz un pietrūkst. Kādreiz man varbūt pietiktu. Tagad ir par maz. Es gribu Tevi visu. „mēs mīlam pieprasīt, tāpēc, ka mīlam, tāpēc, ka mīlam par daudz...” (tā dziesma...) Par daudz, par daudz, par daudz.... un tajā pat laikā tik drausmīgi daudz par maz man pieder..
**
Es šodien saplēsu ķēdīti. To, ar zelta krustiņu, kas man vienmēr ir bijusi ap kaklu. Tagad es jūtos kaila. Man vairs nav, ko skūpstīt. Agrāk es varēju likt pie lūpām un skūpstīt krustiņu, vai vismaz nomierināt savas lūpas, kad viņas dega pēc Tevis. Vai vienkārši varēju labāk nocentrēties tieši tam. Bet tagad man ir nemiers. Nav, kas mani nomierina, nav pie kā skriet un skarties manām lūpām un domām.
Es esmu kaila.
**
Vai zini, ka snieg? Un es atkal skūpstos ar sniegu un Tevi. Ha, neviena cita jau man nevajag, es varu nokrāpt Tevi ar tik daudziem uzreiz... tik daudziem ledus kristāliem.
Vai zini, viņi ļoti līdzinās Tev.
**
Man ir doma katru nakti Tev sūtīt kādu no savām vēstulēm īsziņu veidā. Katru nakti vienā un tai pašā pulksteņa laikā un no sveša numura, lai Tu nezinātu, kas sūta.
Pēc cik ilga laika Tu mani atmaskotu?
**
Es Tevi redzēju sapnī. Mēs slidojām. Man bija bail spert soļus, bet Tu teici, lai ķeru Tevi un es arī sāku skriet un mēs skrējām, skrējām un skrējām pār ledu un beigās nokritām smieklos, jo es vairs nebaidījos.
Aiziesi ar mani uz slidotavu?
**
Piedod, es nodevu Tavu ēnu, jo šodien, kad Tu aizgāji no manis, es istabā uzreiz ieslēdzu gaismu. Man tikai vajadzēja pārliecināties, ka tie patiešām bija Tavi pirksti. To var pateikt pēc smaržas. Tik ļoti pēc Tevis. Man pietika.
Tikai žēl, ka ēna jau bija paspējusi aiziet Tev līdzi.
**
Es gribu pastāstīt tādu mazliet sirreālu vakara pasaciņu.
Bet, nē, mēs abi jau sen tām vairs neticam. Ne jau pasakas mums vajadzīgas, lai vakarā varētu aizmigt. Ērķšrozīte pamodās no skūpsta, es no tā aizmiegu tā ļoti, ļoti saldi.
Paldies par šūpuļdziesmu.
**
Es nemīlu pilnmēnesi un šonakt man gribas kaukt. Es arī gribu būt tikpat brīva, bet Tu mani turi sasaistītu ar melnām zīda saitēm. Tik maigi un bīstami dziļi pavedieni iegriežas ādā.
Es šovakar noasiņošu.
**
Kā Mariuss Viktora Igo „Nožēlojamajos” spēja sarakstīt tik daudz mīlestības vēstuļu. Vesela burtnīca viņam bija pierakstīta. Īstenībā tās taču sarakstīja pats Viktors Igo. Vai viņš pats tai mirklī bija iemīlējies, vai arī viņš tikai prata tā labi izlikties...
Bet manas ir īstas. Katru nakti.
**
Ar zilu flomāsteru zīmēju uz gumijas baloniem sarkani kliedzošas sirdis, piepūšu ar hēliju un laižu pa vējam ar vēstulēm, tikai ar Tavu vārdu.
Varbūt kādreiz atradīsi.
**
Noklausies Opus Pro dziesmu „Tu un es”.
To šonakt es dziedu Tev.
**
Tik bieza, pilna un salda bija Tava balss telefonā. Tu biji tik apmulsis, kad teicu, ka vēlos, Tev ko iedot. Es neteicu satikt, kad lūdzu, lai atnāc līdz Daugavmalai. Šodien, kad lasi, Tu mani nesatiksi. Es nezinu, vai arī pēc tam.
Es metu monētu. Uzkrita cipars. Tev viņas jālasa.

***
Uz restotajiem metāla krēsliem atradu baltu aploksni ar vienu vārdu „Tev”. Iekšā smalkas zīdpapīram līdzīgas aprakstītas lapas. Dažas aizpūta vējš, tas pats, pie kura es nācu pēc patvēruma. Šīs pāris palika manās rokās. Aploksne nebija tikusi aizlīmēta, mēs nevaram zināt, vai to kāds izlasīja. Žēl, ka nezinu, stāsta beigas. Žēl, ka nevaru to pārrakstīt. Žēl, ja esmu izjaukusi kādu mīlestību...
Tags:
 
 
( Post a new comment )
[info]pikaso on 30. Janvāris 2007 - 10:12
mēs mīlam pieprasīt.
kad mīlam par maz.
(Atbildēt) (Link)