Debesis sarkanas. Kāds tās nupat izlaizījis un padarījis mitras, jo no gaisa krita piedauzīgs sniegs, kas nekaunīgi nosēdās uz viņas kailajām krūtīm, kas spraucās laukā no dziļā dekoltē. Sabīne šodien bija slikta meitene. Nē īstenībā viņa bija pat ļoti laba. Sasodīti laba, kā viņai šovakar kāds vēl teiks. Pavisam noteikti kāds to čukstēs viņas ausīs. Savādāk nemaz nevar būt. Un viņai patika tēlot, ka viņa tam netic. Un tad vīrieši dedzīgi metās apliecināt, ka tā ir. Bet viņa zināja, ka viņas nekaunīgais izskats un uzvedība viņus dedzināja. Tāda netīra pārākuma apziņa.
Un viņai patika atdarināt vīriešu naudas makus. Un kas par to? Viņa bija dzels lēdija un tas ietilpa viņas pienākumos. Tāpat kā laika trūkums raudāšanai un citām sliktām emocijām. Viņa bija sieviete ar pautiem, vai patiesībā būtu jāsaka ar aknām, jo, lai nu ko, bet šņabi jau viņa prata turēt. Tiesa gan, viņa nebija Prometejs, ko Zevs piekalis pie klints un viņas aknas katru nakti neatjaunojās, tādēļ Sabīne saprata, ka laiks padomāt par nākotni un iemīlēties. Nu, vismaz izlikties to darām.

Lai nu kā, Sabīne bija gatava nopietnam darījumam. Vajadzēja apprecēties. Tas nozīmētu naudu un arī veselību, jo vairs nevajadzētu naktis un vakarus pavadīt bāros dzerot ar dažādas pakāpes svešiniekiem. Viņai pat nebūtu žēl savu seksuālo dzīvi ziedot tikai kādam vienam (nu, vismaz sākumā), jo visi nākošie un ejošie vīrieši viņai jau bija apnikuši, turklāt, neviens neprata viņu apmierināt tā, kā to darīja viņa pati. Un krāpt taču varēs vienmēr.
Tātad, viņa apsvēra savus plusus. Viņai bija 25, viņa izskatījās lieliski, nezaudēja smadzenes arī pēc krietnas vodkas devas, prata melot un tēlot orgasmu tā, ka viņai nevarēja neticēt. Viņai bija gatava laulībai! Nepabeigtā vidusskola gan varētu mazliet traucēt, bet arī bez tās fakinās izglītības viņa bija tikusi tālu. Viņai bija pašai savs vienistabas dzīvoklītis, kuru viņa īrēja par apakšveļas pārdevējas naudu (viņas veļa vienmēr bija lieliskā stāvoklī līdz ar to). Pateicoties tam, ka valodas bija viņas otra stiprākā puse, brīvdienās viņai sevi nevajadzēja uzturēt, jo tās viņa pavadīja uz ārzemnieku rēķina, ļaujot tiem našķēties ar un ap sevi, pretī saņemot kokteiļus, maltītes, glaimus un arī kādas rotas vai citreiz pat naudas summu, ja ar pašas algu līdz mēneša beigām iztikt nevarēja. Bet nu viņa bija sasniegusi visu, viņai bija nepieciešamas precības, lai „turpinātu izaugsmi pa karjeras kāpnēm”. Šis, amerikāņu filmās noskatītais dzīvesveids taču vienmēr beidzas ar to, ka Pelnrušķīte atrod savu princi un iemīlas, un dzīvo laimīgi pēc tam, kad tikusi cauri visādām draņķībām. Un viņai pat nevajadzēja iemīlēties, to viņa lieliski tēlos, tātad šai lietai bija jābūt daudz vienkāršākai.
Noels nāca no Itālijas. Un teicās šeit meklējam sievu. Kāds draugs viņam bija teicis, ka Rīgā esot visskaistākās meitenes. Labi, visskaistākās viņas esot citur, bet visas braucot uz Rīgu, cerībā atrast savu laimi. Un gluži kā tāda jauna meitene no savas provinces, tā viņš savos četrdesmit piecos gados bija atbraucis, lai meklētu savējo. Labi, ja ne gluži sievu atrast, tad vismaz izklaidēties ar kādu kautro meitenīti viņš cerēja gan, jo Rīga taču sen zināma kā sekstūrisma pilsēta.

Sabraukts balodis. Trešais, kuru Sabīne redzēja, četru mēnešu laikā. Trešo reizi viņa redzēja pilsētas nogalinātu brīvību. Un mieru. Mājās būs jādodas a garāko ceļu, tai vietai viņa nevēlējās iet vēlreiz garām, jo lai vai kā censtos, īstajā brīdī viņa tomēr paskatītos un atkal redzētu mirušo putnu. Bet tagad par to nedomāt, viņai taču bija jāatrod precinieks.

Sabīne ievēroja Noelu. Gribēja viņu. Viņa naudu. Un par izskatu arī nevarēja sūdzēties.
Noels ievēroja Kristīni. Gribēja viņu. Viņas kautrīgumu un nepiederību klubam.

Kristīni uz šejieni bija atvedušas kursabiedrenes no filologiem. Viņas bija uzstājušas, ka filozofam esot jāmāk arī izklaidēties un baudīt bohēma un nu pašas tai nodevās pilnībā, ar acu kaktiņiem vērojot Kristīni. Ar šo meiteni īstenībā viņas bija runājušas tikai pāris reizes un neko par viņu nezināja, un bija nolēmušas, ka viņas aizvešana uz kādu naktsklubu varētu izvērsties par jautru pasākumu, jo meitene likās tik kautrīga, ka no viņas bija grūti izdabūt kādu vārdu.
Tā nu Kristīne sēdēja, nezinot kā uzvesties, žņaudzot rokās somiņu, acis pievērstas ananāsu sulas glāzei, kad viesmīle viņas priekšā novietoja martini glāzi ar dzirkstošu dzērienu un ķirsīti.
- Bet jūs būsiet ko sajaukusis, es nepasūtīju neko.
- Tas ir no tā kunga pie bāra letes.
Kristīne paskatījās norādītajā virzienā, kur kāds svešinieks viņai smaidīja, taču tieši šai mirklī kungam neveicās, jo kāda tumšmate to garām ejot aplēja ar savu dzērienu arī visai intīmās vietās. Kristīne pasmaidīja par šo situāciju un, noņēmusi ķirsīti no glāzes malas, pazudināja to starp savām lūpām, klātām vienīgi ar slideni spīdīgu balzamu.

- Atvainojiet! – Sabīne taisnojās, - es jūtos tik neveikli, tiešām piedodiet! – viņa paņēma salveti un centās susināt Noela kreklu, neaizmirstot viņam ļaut ielūkoties starp savām krūtīm. Protams, ka itāļa skatiens pievērsās tieši tur, jo viņš taču bija tikai vīrietis un kā reizi īstajā reibuma pakāpē, lai iekārotu jebkuru, nemaz nerunājot par tādu seksapīlu, kādu pārvaldīja Sabīne. Pēc pāris veiksmīgām un šķietāmi netīšām slaucīšanas kustībām, Sabīne sajuta savu pārākumu. Viņa apsēdās uz blakus krēsla, lai pasūtītu sev jaunu dzērienu. Ja gribēja nopelnīt, kaut kas arī jāiegulda.
- Atļaujiet man samaksāt, galu galā, iepriekšējo dzērienu jūs taču izlējāt pār mani, sanāk, it kā es to būtu izdzēris jūsu vietā, - Noels bija uz viļņa, un Sabīne pasmaidīja.
- Tad degvīnu ar apelsīnu sulu, lūdzu, - viņa sacīja un izvilka tievu Parlament cigareti un pielika to pie savām ugunīgajām lūpām. Noels aizdedzināja cigareti. – Jūs šeit esat ieradies atpūsties vai darba darīšanās?
- Man ir seminārs par tirdzniecību, - Noelam patika sava slēptā ironija. – Esmu šeit, lai iemācītos preci nopirkt par lētāku cenu, lai pēc tam varētu iegūt labumu sev. Un jūs? Vienkāršas vakara izklaides? Tām es neredzu jūsu kompāniju.
- Esmu šeit viena, - Sabīne nolaizīja savas lūpas. – Man bija mēģinājums teātra studijā, mēs mācāmies tēlot jūtas, bet tas ieilga, un tā nu nokavēju savu pēdējo transportu. Tagad man visa nakts jāpavada šeit, lai nebūtu uz ielas. Ceru, protams, ka kāds mani izmitinās pie sevis. – Viņa ieskatījās Noela acīs un tad nodūra savējās, pievērsdamās dzēriena glāzei. Jauki meli. Mājās viņa patiešām nevēlējās, jo istabiņas griesti tecēja. Tieši virs gultas.
- Es varu jums palīdzēt. Varat pārnakšņot pie manis, tikai... – šoreiz Noela skats kavējās pie viņas ciskām. – Ja jūs tas neapgrūtina, es justos pagodināts.
- Jūs būtu tik laipns pret nabaga meiteni?
- Tas ir mans goda jautājums, jūs šeit neatsāt, - un tieši to jau tu vēlies, itālis domās piemetināja.
- Jūs esat laipns.
- Patiesībā es esmu noguris. Varbūt mēs varētu doties?
- Tad uzgaidiet mani mirklīti. Es tikai atsvaidzināšos, - Sabīne ar acīm norādīja tualetes virzienā. Viņai pieceļoties Noela roka uzgūlās viņas gurniem. Kārtējais vakars, kad viņa panāk savu. Sabīne devās uz tualeti, seksa laika viņai patika būt tīrai. Un šo kungu viņa varētu pat noprecēt. Tātad šeit būs jāpiepūlas, bet viņa redzēja, cik ieinteresēts itālis bija, un tur nu nevarētu būt nekādām dižajām grūtībām.

Atgriežoties pie letes Noela vairs nebija. Tikai kāda meitene viņai pasniedza lapiņu ar grebelīgu uzrakstu: „Mums varbūt būtu neaizmirstama nakts, bet tajā tu valdītu. Šo meiteni valdīšu es. Turklāt, man liekas es viņu jau mīlu.”
Sabīne neizpratnē paskatījās uz zīmīti un meiteni.
- Noels aizgāja pēc mūsu jakām. Tev viņu patiešām vajadzēja apliet, lai pievērstu sev uzmanību? Tas bija tik.. uzkrītoši... Bet zini, vīriešiem patīk iekarot nezinot, ka noteikumi ir otrādi. Un intīmpreču veikalā ir tādas smaržiņas, kas vīriešus padara trakus. Pamēģini.
Nupat apsriestais vīrietis raidīja gaidpilnus suņa skatienus no durvju puses. Viņš taču bija intīmpreču veikala smaržiņu varā.

Meitene noņēma ķirsīti no glāzes malas, lūkojoties Sabīnes acīs, un pazudināja starp savām lūpām, tad devās, kur viņu jau gaidīja, atstājot Sabīnes rokās vīriešiem tik ļoti nāvējošo smaržu pudelīti.