Annijai šodien ir lieli plāni. Šodien Annija dodas uz veikaliem.
Kosmētikas veikals. Jaunu kosmētiku Annija nav pirkusi jau gadu. Viņa gāja pie visiem plauktiem pēc kārtas. Zilas acu ēnas. Zaļas, sārtas un rozā. Annijai ir lielas zaļas acis. Annija izvēlas pelēkās. Tās viņai piestāv un sejā atkal parādās sen neredzētā sievišķā izteiksme. Tā, kad sieviete, kura ir tikko uzkrāsojusies jūtas skaista. Skropstu tuša. Pagarinoša un kuplinoša. Paraugs uzklāts uz skropstām, bet pati tuša ievietojas iepirkumu groziņā. Satīnmaigs un mīksts acu zīmulis. Pūderis, lūpu zīmulis un lūpukrāsa.
Smaržas. Jasmīnu. Tagad tie zied visās malās kā jukuši, nekaunīgi atstājot ziedputekšņus uz deguna, ja vēlies tos pasmaržot. Annija gribētu būt jasmīns. Tie ir viņas mīļākie ziedi.
Nagu lakas franču manikīra veikšanai – maigi rozā un balta.
Pārdevēja ir laipna un smaidīga un Annijas iepirkumu groziņš pilns, bet kredītkartē šodien ieskaitīta alga, kas nesteidzoties to pamet.
Zeķes ar rozēm mežģīņu maliņā.
Tālāk ir jāatrod kleita. Annija atrod tieši tādu, kādā krāsā ir viņas acis. Vienkārša, ķermenim pieguloša, mazliet virs ceļgala. Pagājušās nedēļas darbinieku ballē Annija tajā būtu izskatījusies satriecoša, bet viņa neaizgāja – nebija, ko vilkt mugurā.
Tumši zaļas samta kurpes uz neliela papēdīša. Kopā ar kleitu kurpes izskatās brīnumaini. Atkal karte tukšojās. Un to pašu rosināja arī melna apakšveļa.
Frizieris, kas apgriež viņas tumšās cirtas. Ja tā padomā, tās nav tikušas atsvaidzinātas jau divus gadus. Manikīrs tur pat salonā. Franču. Karte jau teju ir tukša. Vēl atliek nauda dāvanu papīram, lentei, kartiņai un divpadsmit maigi rozā rozēm. Tagad Annija ir nopirkusi visu, ko vēlējās, un var doties mājās. Viņai vēl ir laiks, vīrs pārradīsies vien vēlā vakarā. Viņš ir grāmatvedis sīkā uzņēmumā. To, ka šodien ir viņas dzimšanas diena, viņš droši vien atzīmēs ar apkaltušas tortes atnešanu. Vakardienas produkcija šodien pārdodas lētāk.
Mājās Annija rūpīgi sasaiņo visu nopirkto, katru lietiņu atsevišķi ietinot papīrā un apsienot ar lenti. Arī savu kredītkarti, klāt pieliekot lapiņu ar visiem kodiem. Annija visas šīs lietas dāvinās vīram savā dzimšanas dienā. Tieši tā arī viņa raksta kartiņā. Visas šīs lietas viņa ir gribējusi jau sen. Un patiesībā tās visas viņai ir vajadzējis jau sen. Sievietei ir grūti justies kā pilnvērtīgai sievietei bez sīkumiem, kas palīdz viņai justies skaistai. Tikai tam visam viņai nekad nebija atlicis naudas. Vienmēr bija jārēķina, ko likt vakariņu galdā. Vīrs savu algu ieguldīja šaubīgos akciju darījumos, cerēdams uz lielo laimestu, bet parasti tas viss beidzās ar zaudējumiem. Tā nu ģimenes dzīve bija uz Annijas kredītkartes rēķina. Bet šodien viņa to visu beigs. Annija glīti velk pēdējos vārdus kartītē: „Tas, ko tev vajadzēja man uzdāvināt jau sen. Tad viss būtu savādāk.”
Tad viņa to visu glīti sakārto uz gultas, vāzi ar rozēm noliekot blakus uz grīdas. Tad viņa aizslēdz durvis un atslēgu novieto puķupodā. Šeit viņa vairs neatgriezīsies.
Šodienai Annijai vēl ir lielie plāni. Varbūt viņa nolēks no tilta. Bet varbūt aizbrauks uz Parīzi, slepenie ietaupījumi viņai pašai vēl ir palikuši.

Es dzīvoju Parīzē. Jūs droši vien iedomājāties greznu māju ar celiņu un mauriņu vai netīras ielas un pilsētas samazgas. Bet nekā tamlīdzīga. Iedomājieties skatu kartiņu – Parīzes Eifeļtorni, nosētu lampiņām, tumšas debesis un kafejnīcu lietussargus par spīti tam, ka ir ziema. Iedomājieties izpušķotas eglītes. Un tagad iedomājieties, cik skaisti ir sēdēt uz torņa dzelzs margām jeb konstrukcijām kā pareizi pienāktos teikt. Es dzīvoju tur. Un rīt ir mana dzimšanas diena. Bet vēl ir laiks, pulkstens ir vēl tikai pusdivpadsmit. Turklāt, man liekas, ka jūs atkal kaut ko sajaucāt, kad teicu, ka rīt ir mana dzimumdiena – es nepalieku vecāks, rīt es piedzimstu.
Ja jūs man prasīsiet, lai pastāstu, kas es tāds esmu, atbildēt nevarēšu. Manas atmiņas izdzēsa, lai tās netraucētu vēlāk piedzimt no jauna. Pirms gada es nomiru un rīt man ir jāpiedzimst. Notiek tā, ka ir gads nenoteikta stāvokļa, lai dzīvotu. Njā, par mirušu un vēl nedzimušu personu dzīvotu nepienākas teikt, vai ne. Bet, jūs mani sapratāt. Tā nu, lūk, par savu bijušo dzīvi nevaru jums neko pastāstīt. Bet zinu tikai to, ka man ļoti patīk šī vieta pie Eifeļtorņa, tādēļ es esmu šeit.
Tātad, vēl man ir pusstunda laika līdz mirklim, kad atkal iegūšu cilvēciskas aprises. Pusnaktī man jākļūst par kādu mazuli un rīt kāda māmmiņa smaidīga baros savu jaundzimušo.
Kamēr man vēl ir laiks, varu jums pastāstīt par to meiteni, kas tur lejā sēž viena, lai gan ir svētku vakars. Viņu sauc Angela un viņai ir sešpadsmit. Nu īsts eņģelis. Ja drīkstētu, es kādreiz viņu apprecētu. Bet es to nevaru. Viņa pati pat nezina, ka es tāds esmu un vēroju viņu. Es varu tikai pieņemt dažādas formas un uz mirkli viņai pieskarties. Es esmu kritis kā rudens lapa, kas pieskaras viņas vaigam, sniega pārsla, kas uzguļas matiem, vai lietus lāse, kas noglāsta seju. Man ir piecas sekundes laika, tad man ir jāatgriežas, jo pēc sestās es izdzistu. Beigtu eksistēt. Tādēļ, pēc piektās sekundes man ir jāpamet pieņemtā forma un lapa atkal ir tikai rudens lapa un lietus lāse – tikai ūdens piliens. Šādā veidā esmu atdevis Angelai nozaudētās matu sprādzes, ai, kas par sajūtu, kad viņas pirksti pieskaras...
Rīt es to vairs nesajutīšu, jo rīt man ir jāpiedzimst. Ziniet, man būs dzimšanas diena vienā dienā ar Jēzu. Bet vispār, man nemaz negribas piedzimt. Viss, ko es vēlos būtu palikt šeit un atkal un atkal pieskarties Angelai. Bet vairs man ir palikusi tikai viena reize un iespēja. Vienas piecas sekundes.
Angela nāca un šejieni bieži, jo ar šo vietu viņai saistījās spēcīgas atmiņas. Bet šodien bija īpašs vakars, šodien bija gadadiena. Viņa ļoti labi atcerējās to visu. To mazo zēnu, kam kādi gadi septiņi bija. Viņš šeit pastaigājās kopā ar māmmiņu un tai dienā bija saņēmis dāvanu Ziemassvētkos – mazu, vienkāršu gredzentiņu – burtiski sudraba strīpiņu. Mazās acis mirdzēja no prieka un lepnuma un visu laiku tiecās aplūkot brīnumu. Angela toreiz sēdēja uz soliņa un vēroja to visu. Bet tad, mazais izdomāja gredzentiņu novilkt, taču, tas izkrita no rociņām un noripoja uz ielas. Neskatoties apkārt, mazais bija meties tam pakaļ, taču tieši tad brauca mašīna... kas ar zēnu notika tālāk un vai viņš izdzīvoja, Angela nezināja, bet gredzenu viņa atrada. Kņadā ar ātro palīdzību neviens nebija iedomājies par puisīša dārgumu un tas vientuļš palika guļot uz asfalta, kad mašīnas aizbrauca.
Kopš tā laika meitene jutās saistīta ar šo vietu. Varbūt viņa domāja, ka kādu dienu puisītis šeit atgriezīsies un meklēs savu pazaudēto gredzentiņu, kas nu viņai bija kļuvis tik mīļš. Un gluži kā tas mazais puisēns toreiz, tā arī viņa novilka to no pirksta, lai aplūkotu, un gluži tā pat kā toreiz, tas izkrita no rokām un ieripoja zālē. Meitenes sejā parādījās uztraukums, vai viņa spēs to atrast, taču, tur tas spīdēja – viens. Roka satvēra un saspieda izkritušo gredzenu – divi. Meitene atkal piecēlās kājās – trīs. Uzvilka gredzenu – četri. Lūpas pieskārās tam – pieci, seši... Viņas mīļums atkal bija ar viņu.
Gredzens spīdēja – seši.

Labi, atzīšos. Es to visu NE-VA-RU. Kādam no tā palika vieglāk? Nē, ne jau man. Tātad, plāns ir sekojošs – rītvakar nopirkt „Nescafe 3in1” paciņas, tumšo šokolādi, riekstus, gumijas lācīšus un nakti negulēt. Lūdzu – do not disturb. Bussines women has to work.

Diāna – mežu dieviete. Ha.
Ha – ha – ha.

Rutīna nogalina emocijas. Nav labāka līdzekļa. Es palieku ļauna. Nē, tikai apzinos sevi. Nomainīju interneta paroles pret RAGANA. Tieši lieliem burtiem. Kādreiz par raganām sauca un uz sārta dedzināja skaistākās un gudrākās sievietes. Un no viņām baidījās.
RAGANA. Tieši tā.

Zini, nomira Kurts Vonnegūts. Un par viņa nāvi pasaka: „Tā gadās,” un nevienam tas neliekas bezjūtīgi, jo viņš pats šo teicienu radījis. Tā gadās.
Tev sāp – tā gadās.
Kādu apzaga – tā gadās.
Kāds nomira – tā gadās.
Jūties vientuļš – tā gadās.
Viņa atteicās tēlot orgasmu – tā gadās.
Jūties nevienam nevajadzīgs – tā gadās.

Ar mani vis būs kārtībā – tā gadās.
Ai, kā man patīk zagt citu domas!

Vispār, es labprāt zogu citu dzīves. Viņus tā cieši, cieši vērojot izdodas ielīst viņos un zināt, ko viņi darīs nākamo. Teiksim, šodien autobusā vēroju meiteni, kura cītīgi rakstīja sms. Biju tik nejauki ziņkārīga, ka man izdevās izlasīt šīs ziņas. Labāk nebūtu to darījusi, būtu saglabājies noslēpums. Teksts bija nu tāds: „Bez tevis es nevaru dzīvot, tu man dod spēku, no tevis tik daudz esmu mācījusies, es tevi no visas sirds mīlu...” nu un tādā garā visi tie banālie vārdi, kurus var paredzēt uz priekšu. Ja es būtu viņas puisis, man tas pieriebtos. Bet seja viņai bija mīļa. Tāda naiva un mīlīga. Labi, tādai varētu arī piedot.
Skaistā podiņā reti ir sakarīgs saturs.

Interesanti, vai arī mani apkārtējie uzskata par skaistu? Nu, kā gan savādāk. Vīrieši nespēj acis atraut no mana dekoltē, kad no to nolemju demonstrēt un galu galā biznesā visi līdzekļi ļauti. Un zinu, ka arī uz ielas mani vēro. Tikai pienākt baidās. Ha, nu jā, es jau tā uzvedos un izskatos. Vidusmēra vīrietis man blakus justos nepilnvērtīgs. Tā nu tas ir. Galu galā Diāna taču bija dieviete.

Tātad, plāniņš svētdienas naktij – pabeigt atskaites, Mārai atteikt lūgumu pēc algas paaugstinājuma. Galu galā man tāpat aiz viņas viss jāvāc. Kļūšu par riebīgo priekšnieci, bet man tas uzņēmums ir jādabū uz pekām. Tās ir prioritātes. Un vārdiņu „nevaru” uztaisīsim tādu mazu, mazu un melnu un aizmirsīsim. Re, ku smuki sanāca!

Andriņam derētu ieriebt. Labi, tas būtu ļauni, bet viņa dēļ mēs šobrīd firmā zaudējam naudu un puisis nesaprot, ka viņam no darba tā kā vajadzētu aiziet. Elza kaut ko teica par minerālu, kas saskarsmē ar ūdeni, ja ticis saberzts, piebriest desmit reizes. Nu, viņam šāds pulverītis varētu netīšām gadīties kabatā... un tad man tā netīšām gadītos viņu apliet ar ūdeni. (Bērnišķīgs gājiens, bet nekas riebīgs.) Būs jāpaprasa, lai Elžuks nosper to akmeni ģeogrāfos. Bet nepatīk man, ka viņa aug un kļūst līdzīga man. Es taču gribu, lai viņa būtu laimīga. Negribu redzēt, ka meita iet manās pēdās un vienkārši pateikt – tā gadās. Tā nedrīkst.
Bet viņa jau sen kā negrib, lai palasu viņai „Meža gulbjus”. Pasakām vairs neticot. tāpat kā es.

Kurā brīdī es beidzu ticēt pasakām? – Kad sapratu, ka tās neļauj būt stiprai. Un cīnīties par sevi, jo pasakās taču vienmēr uzrodas kāds, kurš izglābj. Bet dzīvē mums jākuļas pašiem līdz krējums kļūst par sviestu. Tikai nedrīkst noslīkt sūkalās.

Atceros, ar kādu prieku bērnībā dzēru sūkalas, kad māte bija izvārījusi skābputru. Tagad ar tādu aizrautību nedzeru pat dārgus vīnus. Bet es neko vairs nedaru ar tādu aizrautību, kā agrāk. Ja nu vienīgi vēroju gājputnus lidojam un atgriežoties.

Tūlīt es varēšu aizmigt, lai varētu pēc pāris stundām piecelties, novadīt prezentāciju ārzemju klientiem un tad visu nakti nostrādāt. Un tad man pienāksies divas brīvas dienas.
Gājputniem taču pārlidošana un atgriešanās mājās nepārvēršas rutīnā?...

Kubikmetrs domu. Tev nekad nav bijis bail, ka kāds tās nozags? Ielīdīs un aizņems vietu un tev vairs nebūs, ko elpot?
Laiku kāds man jau ir nozadzis. Tā man vairs nav. Domas es sargāju.
Īstenībā, es upurēju savu laiku, lai izglābtu domas. Redzi, es atdotu visu savu laiku un savas domas sarauju mazas mazītiņas. Un tad nevienam nav spēka tajās ielīst. Pat aizslēgt šo pasaulīti vairs nav vajadzības. Tā pat tur vietas nepietiek.
Kubikmetrs domu sarāvies dūres lielumā. Kāda milzīga enerģija ieslodzīta. Bet visumam pietika ar sērkociņu kastīti...

Cilvēka organismā ir aptuveni 160 000km nervi.

Debesis sarkanas. Kāds tās nupat izlaizījis un padarījis mitras, jo no gaisa krita piedauzīgs sniegs, kas nekaunīgi nosēdās uz viņas kailajām krūtīm, kas spraucās laukā no dziļā dekoltē. Sabīne šodien bija slikta meitene. Nē īstenībā viņa bija pat ļoti laba. Sasodīti laba, kā viņai šovakar kāds vēl teiks. Pavisam noteikti kāds to čukstēs viņas ausīs. Savādāk nemaz nevar būt. Un viņai patika tēlot, ka viņa tam netic. Un tad vīrieši dedzīgi metās apliecināt, ka tā ir. Bet viņa zināja, ka viņas nekaunīgais izskats un uzvedība viņus dedzināja. Tāda netīra pārākuma apziņa.
Un viņai patika atdarināt vīriešu naudas makus. Un kas par to? Viņa bija dzels lēdija un tas ietilpa viņas pienākumos. Tāpat kā laika trūkums raudāšanai un citām sliktām emocijām. Viņa bija sieviete ar pautiem, vai patiesībā būtu jāsaka ar aknām, jo, lai nu ko, bet šņabi jau viņa prata turēt. Tiesa gan, viņa nebija Prometejs, ko Zevs piekalis pie klints un viņas aknas katru nakti neatjaunojās, tādēļ Sabīne saprata, ka laiks padomāt par nākotni un iemīlēties. Nu, vismaz izlikties to darām.
( tālākie notikumi )

Kad debesis brūk (paliek tikai trāpīgākais(?)...)

Es vienmēr esmu bijusi mazliet gļēvulīga pieņemot svarīgus lēmumus. Bieži vien es vienkārši metu monētu vai izdomāju citus variantus, kas apzīmētu jā vai nē. Šoreiz šis līdzeklis ir salvete. To paņemot un noslaukot lūpas, gadīsies tās asā puse, tad es runāšu, bet ja papīrā būs iedobes, tad nesacīšu vienkārši neko. Mirkli vēl vēroju Čilli picas apmeklētājus, viņš tikmēr cītīgi iegrimis telefonā, drukājot kārtējo īsziņu. Nez kuro jau tai īsajā laika posmā, kopš mūsu satikšanās brīža, ēdienu pasūtīšanas un šķīvju piebeigšanas. Sarunas tai laikā nav bijušas gandrīz nekādas. Vismaz ne tādas, kā agrāk, kad runājām par visu. Bet, tātad, pret manām lūpām grauzās salvetes bumbulīši. Viesmīlei vēl ir laiks atnest rēķinu. Zinu, ka tad ja sākšu runāt, varu pateikt lietas, kuras pati neapjaušu, kuras ir iemidzinātas tā, lai man nesāpētu. Bet, es taču sev apsolīju, ka runāšu...
( tālāk )

Piedodiet, ka viss vēl ir tapšanas periodā, mazliet iestrēdzis, bet tā nu tas ir.

Es vienmēr esmu bijusi mazliet gļēvulīga pieņemot svarīgus lēmumus. Bieži vien es vienkārši metu monētu vai izdomāju citus variantus, kas apzīmētu jā vai nē. Šoreiz šis līdzeklis ir salvete. To paņemot un noslaukot lūpas, gadīsies tās asā puse, tad es runāšu, bet ja papīrā būs iedobes, tad nesacīšu vienkārši neko. Mirkli vēl vēroju Čilli picas apmeklētājus, viņš tikmēr cītīgi iegrimis telefonā, drukājot kārtējo īsziņu. Nez kuro jau tai īsajā laika posmā, kopš mūsu satikšanās brīža, ēdienu pasūtīšanas un šķīvju piebeigšanas. Sarunas tai laikā nav bijušas gandrīz nekādas. Vismaz ne tādas, kā agrāk, kad runājām par visu. Bet, tātad, pret manām lūpām grauzās salvetes bumbulīši. Viesmīlei vēl ir laiks atnest rēķinu. Zinu, ka tad ja sākšu runāt, varu pateikt lietas, kuras pati neapjaušu, kuras ir iemidzinātas tā, lai man nesāpētu. Bet, es taču sev apsolīju, ka runāšu...
- Kāpēc tu tā dari? Tu liec man justies nevērtīgai. Liec justies, it kā es tev uzmāktos, brīžos, kad man gribas ar tevi parunāties. Agrāk es meklēju tev attaisnojumus. Arī šobrīd es to tā varētu darīt, bet es negribu vainot sevi. Es taču neko sliktu neesmu izdarījusi.. - es varētu skaitīt sekundes, kamēr viņš atbild.
- Es mainos. Redzi, tā notiek, ja cilvēks iemīlas. Tad vairs nevajag nevienu citu. Pazūd. Šobrīd viss cits aiziet otrajā plānā.
- Bet cik ilgi tas tā būs? Tu taču esi mani pieradinājis. Un pats vienmēr esi citējis „Mazo princi”, ka mums jāatbild par tiem, kurus mēs pieradinājām. Tu nevari iedomāties, cik bieži, es vakaros, kad tu atkal esi vienkārši pateicis, ka tev nav laika, esmu tevi lādējusi un sevi pēc tad dēļ šīs atkarības.
- Kādā veidā tu no manis esi atkarīga?.. Es ceru, ka tikai kā no drauga.
- Jā. Un tieši tādēļ man to ir tik grūti saprast. Es taču no tevis neprasu itin neko. Vienkārši, lai reizi pa reizei man blakus ir kāds, kas mani saprot un neļauj izdarīt muļķības.- Kādēļ tu baidies par mani, mīļais, es taču tev nekad nesacītu arī tad, ja pret tevi justu ko citu. Nekad.
- Tu pati taču es pieaudzis cilvēks. Es nevaru tevi pieskatīt.
- Pietiktu, ja tu kaut vai apvaicātos, par to, kā man iet. Es mirstu kā cilvēks. No manis paliek tikai lelle. Tukša čaula, kas vairs nav īsta. Un es tikai lūdzu, lai tu reizi pa reizei, kaut mazliet mani pažēlo un ļauj izbērt to visu, kas sakrājies manī, - es nespēju atbildēt uz ciniskumu viņa balsī. Parasti es uz to noreaģētu un noslēgtos sevī, bet ne šoreiz. Šoreiz man tas viss ir pārāk svarīgi, tādēļ jūtos kā lūdzēja, kas lūdz to, kas reiz tai ir bijis.
- Bet man ir sava dzīve. Tu gribētu mani visu, ja varētu iegūt. – nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība... ir?...
- Es gribu tikai atpakaļ to daļu, kas bija pirms tam.
- Es nevaru to vairs dot. Pieaudz taču reiz! Un izdomā, ko vēlies darīt ar savu dzīvi.
- Es jūtu, kā, mainos es. Es negribu, palikt tāda. Un savā ziņā tā visa ir tikai tava vaina. Tas, ka tevis vairs nav. Un man nav, kas pajautā, vai tas patiešām ir tas, ko es vēlos. – vai tiešām viņš neredz manu izmisumu? - Un atkal tu novirzīji sarunas tematu tā, lai es justos vainīga. Es nederu šai pasaulei. Tu man vienmēr esi bijis kā tulks. Kā tilts starp diviem krastiem. Vienu, kurā es nododos muļķīgiem sapņiem un otru, kurā ir skarbā realitāte. Tikai tu pazūdi.
-Es nevaru vienmēr būt klāt. Katram taču ir jāveido sava dzīve. Bet tu man vienmēr tajā būsi kas svarīgs.
-Tu tikai tā saki... – nicinošs acu skats no viņa puses pasaka vairāk kā jebkuri vārdi. - Piedod... man drīz būs autobuss.
- Es tevi pavadīšu.
- Nevajag, es pati esmu liels cilvēks, nenomaldīšos...
- Nē, tomēr.
Klusējot aizstaigājām līdz manai platformai. Mums nebija, par ko runāt. Kā vienmēr, kad kāds no mums uzdrošinās mazliet vairāk un skaudrāk atklāt savas emocijas, otrs samulst un viņam vairs nav ko teikt. Savādāk gan varam runāt par visu. Izņemot par mums. Vai mēs abi baidījāmies ko sabojāt savās attiecībās? Klusējām un gaidījām, kad parādīsies mans autobuss. Kad cilvēki, kuriem biļetes bija iegādātas iepriekš sāka kāpt iekšā, apskāviens uz atvadām, kā piebārstīts sīku adatiņu starp mums, un es palieku gaidot savu rindu. Viņš jau aizgājis. Un es negribu braukt mājās. Man trūka gaisu. Pagriezos un, uzmanīgi vērojot cilvēkus, lai nesatiktu viņu atkal, devos pastaigāt pa Vecrīgas mazajām ieliņām. Bez mērķa un orjentācijas, vienkārši iet un iet uz priekšu, vērojot vecās celtnes un domājot, kādus stāstus tās sevī slēpj. Pirmajās ielās vēl cītīgi galvā tiek izspēlētas tālākās un bijušās situācijas, bet vēlāk jau tas pārvēršas vienkāršā pastaigā. Ar stundu man parasti pietiek, lai relaksētos.
Bet šoreiz mani iztraucējas sms no viņa: „Tu iekāpi tajā autobusā?” – „nē..”
Izslēdzu telefonu un devos uz nākamo autobusu. Paskaidrot neko negribēju. Un nevarēju. Lai viņš saprot, kā vēlas.
( tālāk )

Sadedzu ugunsgrēku ap sevi no svecēm, lai silsts. Māja ir tukša un elpa, vēl daudz manas elpas vajadzēs, lai to piepildītu ar sevi. Un vienatnē elpojas pavisam lēni un mierīgi, bez satrauktā ritma un elpas karstuma nav tas.
Es taču pati izlēmu to visu. Pati izlēmu un izdarīju. Ne jau tu atrāvi visus logus un durvis līdz galam, labi zinot, ka vējam jau tā pat patīk klejot ap šiem stūriem. Bet man vajadzēja tikt no tevis vaļā, aizdzīt visu tavu siltumu, izdzēst smaržas.
Sagriezu pēdas. Tagad sarkanas lāses uz baltā palaga, ko esmu izklājusi uz grīdas, kur sēžu. Pelēka koka dēļu grīda, kur var ieraut skabargas, tev tā arī nekad nebija laika to nolakot. Aukstas istabas, kaudze sveču un kaila es uz cērti balta palaga ar asarojošām pēdām. Liekas, arī es esmu balta, vismaz caurspīdīga noteikti. Salst. Bet logus jau aizvēru. Tieši to dēļ katrs solis šobrīd sagādā sāpes. Tumsā aizmirsu, ka grīdu ap mani skauj porcelāna un kristāla lauskas. Būs jāpāriet uz plastmasas traukiem, tie neplīst, triekti pret sienu. Žēl, protams, ka tādas glāzes neskan, kad tiek saskandinātas, bet no šīm es vairs nebūtu spējīga iedzer šampanieti. Jā, plastmasas trauki nebūtu tik smalki un skaisti, bet saplēsti tie nespētu nodarīt tādas sāpes. Interesanti, vai ir arī plastmasas emocijas un mīlestība?...
Liekas, esmu iekāpusi zīmējumā, ko zīmējis kāds Dieva un apkārtējo nepieņemts. Sarāvusies un noslēgusi sevi, gaismās un ēnas, slimnīcas baltums zem manis, pati kā līķauts, bet tik koši asiņojoša. Liekas, tikko kāds man būtu licis staigāt pa karstām oglēm. Bet vairāk neviena cita nav, tikai es, tikai es esmu un būšu vēl ilgi... pīšļi pie pīšļiem, pelni pie pelniem. Ar visām svecēm sadegs visi šeit pateiktie vārdi, tad sadedzināšu vēl šo palagu un man būs pelni, ko izkaisīt un tad es varēšu apkopt savas brūces un atdzimt no jauna. Tad būs nogalināts viss. Arī tā mīlestības daļiņa manī, bet šai sakarā jācīnās man nav, tas notika pats no sevis. Augi novīst, ja netiek aplieti, sevišķi vēl uguns tuvumā, kur tie vienkārši izdeg. Tāpat ir ar mīlestību, bez mīlestības tā nonīkst un ja vēl to apspīd kāda trešā klātbūtne, kas rada savu karstumu, ir pavisam labi. Un man ir vienalga, ka tu man centies sacīt, ka tā bija tikai vienas nakts aizraušanās, tā pārplēsa stīgu. Un nu vairs nav ko siet. Tādēļ man bija tik apbrīnojami viegli sašķaidīt mūsu gadadienas glāzes un visu, kas saistījās ar tevi.
Liekas, griezumi pēdās ir aizvilkušies, vismaz asins vairs nenāk. Un arī rētas sirdī sadzīs. Mani soļi no koši sarkaniem palikuši netīri brūni, izskatās it kā ap mani būtu sniegs, kurā kāds būtu gājis kailām pēdām, zem kurām tas izkusis un nu redzami mālaini dubļi. Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Bet es necelšos, vēl ne, vēl svecēm ir jāizdeg, tikai tad. Tad, būs sadedzis viss, un beigās arī tevis dēļ zaudētais. Visas man svarīgās asinis izrādās ar tevi saistītas un kritušas uz šī palaga. Jā, mūsu naktī es biju nevainīga un tu biji licies tas īstais un vienīgais. Uz šī palaga gribēju nomirt vecumdienās, laimīgi atcerēdamās jaunības dienas...
Nu, ko, sapņi ir jāpiepilda. Simboliski mirsim šodien, dzīvosim atkal.
Kādēļ es runāju daudzskaitlī? Ne jau es miršu... rīt tie kaimiņi, kas dzīvo pa vējam, domās, ka beidzot esam nokāvuši to lielo kuili un nu atbrīvojam viņu no netīrumu kārtas un apmatojamu... un rīt man būs daudz, daudz pelnu... un vecumdienās kā laimīgāko mirkli es tomēr atcerēšos nevis to uz sniega baltā palaga, bet gan ar tērauda naža koka roktura iegulēšanos rokā...
Un tikko uzsnidzis, balts sniedziņš ar tumšiem soļu nospiedumiem tajā, man vienmēr atgādinās tevi. Pīšļi par pelniem.
Jāatceras atrast pircēju cūkai...