Tu vari mani uzgleznot pusnakts stundā? Bez uzkrāsotām acīm un mākslīgi sarkanām lūpām. Vari? Spēj mani ieraudzīt nepazudušu bezjēdzīgās matu cirtās un smieklos, kas nepieder mani? Vari, vari, vairi?
Nu, atzīsties, izkliedz un pasaki, ka es vairs neesmu es, ka esmu vien lelle...

caurspīdīga
ēna
tukša
pārskrien
asaru
neskartus
vaigus

man

salst

-iemācīsi man mīlestību?
-iemācīt mīlestību? Kam tev to?
-redzi, man agrāk pašai to nevajadzēja. Bet nu, apkārt visi iemīlas... es arī tā gribu... savādāk, savādāk es palieku pārāk viena... un es neesmu tik stipra... redzi, man jājūt līdzi tiem, kuri iemīlas nelaimīgi un jāpriecājas par tiem, kuriem mīla atnāk saulaina un skaista... un es sevi tā izdāļāju. Man jāspriež par lietām, kuras es nezinu. Tādēļ es lūdzu, lai tu mani iemāci mīlēt...
-mīlēt?... bet to jau nevar iemācīt... kamdēļ tu man kaut ko tādu prasi?
-redzi, tagad atkal es sāku mulst. Kā vienmēr, kad tevi satieku vai ieraugu. Un atkal man nav drosmes pateikt. Nē, nevis nav drosmes, atkal es nevaru atrast vārdus. Ja tu zinātu, cik smieklīga es tagad pati sev jūtos... vienkārši, zini, man liekas, ja kāds būtu spējīgs ko tādu iemācīt, tad tas esi tu...
-bet kas ir mīlestība tavā izpratnē?
-atkal man jājūtas kā mazai muļķa meitenei... labi, atzīstu, es tāda esmu... bet kā lai es atbildu? Man nav kur ņemt sajūtas, kuras aprakstīt...
-tad varbūt nav pienācis tavs laiks iemīlēt?...
-laiks, vai tad tai ir robežas, kur tā sākas un beidzas? Man liekas, ka mana dzīve jau pietiekami ir aizstiepusies, lai es ko tādu varētu vēlēties... un es zinu, ka manī, kas ir, es tikai to nemāku atrast un izvilkt dienasgaismā, lai parādītu un iepazītu... tikai naktīs var sajust to, ka vēl mazliet, mazliet un es atradīšu...
-un tomēr, ko tu domā, kādai jābūt tai sajūtai, kas ir tas, kas tur nāk?
-tas ir kā aizsnigt... tā vienkārši pazust... sanāktu skaista dzeja – es gribu aizsnigt ar tevi, es aizsniegu domās, pārsniegu, piesniegu, apsniegu... nu, visi tie mazie vārdiņi, kas apzīmē lietas, kas iet pāri malām...
-kas vēl tur ir?
-tās ir naktis, kad ir tik saldi aizmigt ar nomoda sapņiem... nu, to nevar pateikt... man tagad kauns tev teikt... bet, zini, jā, es tevi redzēju sapnī, mēs lidojām... tev bija spārni, tu teici, lai dodu tev roku un uzticos un tad, kad pirksti bija kopā, man arī tādi radās. Vismaz sāka dīkt, un tad mēs lidojām un es nemaz, nemaz nebaidījos nokrist un sasisties... bet zini, vai tas ir tas, ko jūt? Ai, es atkal esmu mazā muļķa meitene. Neatbildi man. Tikai, tā nu, lūdzu, nu, kaut mazliet, pastāsti man, kas ir mīlestība...

marmora lodīšu
ekstazī lauks
un magoņu paralēles

tu esi

manas narkotikas

deviņdesmit četras
stundas diennaktī
kā zīmogs
Dieva varenībai

pār tavu kaklu
manu skūpstu
apreibums
tek

Mana(s) ūdensmērītāja
Kājas
Iedūrās
Tavas kartona
Kastes griestos.

Spēlēsim dakteros.

poligāms
priesteris
aizmirsis
mīlēt
patiesi

manas patiesības
melus
neliec izkrāsot
saviem zvirbuļiem
pusakliem jumiķiem

pēc franču skūpsta
tu atzinies
nīstam francūžu
spalvainās beretes

izdzēru viņu vīnu
un smējos
par tevi
sevī

dejosim
ābolu sēkliņu
tango.
ļaušu tev
vadīt.

No sveces
Uz sveci
Tik ātri izplatās uguns

Izkaisu bezgalības
Spoguļa lauskās

No sirds
Uz sirdi

Palika silti

Tu esi mans kritušas ķēniņš.
Bez troņa
un kroņa
un zeltīta sceptera

valdi pār mani.

Cik lēti
Var notēlot mīlestību.
Tu taču smejies,
Mans draugs?!

Priekškars krita
Pirms minūtēm piecām
Tu vēl tici
Tam teātrim?

es
ne
atzīšos
puspatiesībā
piedod
ne
šoreiz

dīvini līkumi
saprāta spēlei


manas rokas
uz tava pleca

šahu ar rītdienu
spēlē

akardeonists

vērmanes dārzā
uz stūra

pakaras bezgalība

Neienāc.
Mana sirds
Ir tikai mana teritorija.
Neklauvē saviem pirkstiem
Pie maniem plakstiņiem,
Uzkrāsotiem
Ar lētu krievu kosmētiku.
Naktīs es piederu daudziem.
(man jāpieder)

Pieskaries
Indīgai efejai.
Es apsolu
Nesabīties
No taviem pirkstiem.

nomezglosim
savu īstenību
līdz rītam
nomezglosim

Neizliec sludinājumus
Presei
Nav jāzin
Par tavu vientulību

Reizreiķinā apmaldījusies
Patiesība
Sveic ikrīta gaiļus
Pilsētas steigā.
Atkal viņa pārveda
Mājās citu vīrieti.
(Tā maita viņa)
Sieviete vēlas mīlestību.

Piedod man,
Ka vēlos nozagt
To tevi,
Kas pieder citām
Pusnakts būtnēm
Ar smaržām
Kā eņģeļiem
Kritušiem
Un atžēlotiem
No tevis,
Jo viņām ir tava smarža.

Uz ādas
Starp kaimiņu sievietes krūtīm
Noslēpusies patiesība,
Ko viņas vīrs
Darīja pagājušajā naktī.