<>
Dzemdēt nedzīvu bērnu. Iziet cauri visām dzemdību radīšanas sāpēm un sajūtām, labi zinot, ka bērns ir jau miris, viņa sirsniņa nekad nepukstēs, acis spīdoši neraudzīsies, sakot: „Mammu, es tevi mīlu! Tu esi man vislabākā!”
Sievietei šīs sajūtas ir briesmīgas. Septiņus mēnešus gaidīt jauno dzīvību, trīs no tiem zinot, ka gaidāma meitenīte. Alise. Viņa būtu bijusi Alise. Bet septītajā mēnesī Alise savu tā arī neizdzīvoto dzīvi beidza. Četri viņas brāļi un māsas pasauca viņu savā pulkā, viņiem māmiņa nebija ļāvusi nodzīvot tik ilgi. Viņi tika izdzīti no pasaules vienkārši sadalot gabaliņos. Un par to nu tika samaksāts ar Alises dzīvību.
Bet mātei jādzemdē bija vienalga. Ārsti ierosināja dzemdības, kad sirsniņa bija apstājusies, un, sieviete kauca it kā to kāds graizītu ar stiklu, zinot, ka šis viss ir pilnīgi par velti.
Bet par Ievas grēkiem ir jāmaksā. Caur sāpēm top dzīvība. Tikai šoreiz bez dzīvības. Un šoreiz vairs nav pat ko teikt.
<>
Varētu teikt, ka tie bija tādi laiki, tādi notikumi un sakritības. Bet visvairāk man gribas teikt, ka tie bija tādi cilvēki.
Cilvēki, kas vainoja laiku un citus.
1962. gads.
Padomju izlaupītās ģimenes un iedzīvotāji. Satikās un apprecējās drīz vien, viens otru tā īsti neiepazīstot. Tāda bija norma. Tāds bija laiks.
Bieži vien mēs iegādājamies kādu mājdzīvnieku, jo tas ir mazs, mīļš, jauks un pūkains. Bet, kad paaugas, izrādās, no mazā lāčuka pārvēršas asinskārā plēsējā. Un nogalina mūs pašus. Un tāpat ir ar attiecībām. No sākuma – mīļi un jauki.
Tikšanās ar vecākiem, svaigs, balts galdauts un skābu kāpostu zupa. Mīlestība uz vīrieti taču virzās caur vēdera rajonu. Un tad, ja jau cilvēki tā satiekas, tad arī apprecas. Viņa – pārtikas veikala pārdevēja – blonda, zilacaina bufetniece un tumsnējs atslēdznieks/mehāniķis.
Un sākas lielā dzīve.
<>
Mūsdienās Venstpils ir skaista un sakopta pilsēta. Daudzi tur labprāt dzīvotu. Bet, pirms tam, kad tur sāka norisināties fabriku celtniecība, daudzi šo vietu pameta gaisa dēļ. Jo tas palika pārāk smags un pelēks. Ne miņas no dzidruma. Bet pirms tam, vēl pirms tam tur bija skaisti. Un viņi abi dzīvoja pirms tam.
Vakaros Juris sagaidīja Astrīdu no darba. Izbraukumos, kad tirgošanās norisinājās dzeltenīgi bālās auduma teltīs, palīdzēja sakravāt preces, pieskatīja, lai kāds no klientiem pārāk nepriecājas par viņa jauko sieviņu un reizi pa reizei pamielojās ar kādu citronu no letes. Tos viņš varēja ēst kā ābolus, ja tika klāt. Un arī dzert jēlas olas, izurbjot pa caurumiņam katrā tās galā.
Bet parasti viņi abi devās uz jūrmalu. Tur bija zvaigznes un vientulība.
Nu, un bija tas tāds laiks, kad cilvēki mēdza iedzert. Arī Juris mēdza. Un Astrīda kā jau daudzas bija cerējušas, ka mīļotais vīrietis pārmainīsies. Bet vispār viņa to pieņēma. Tas bija tāds laiks. Un Juris taču bija kaislas dabas, aizrautīgs, tādiem kā viņš taču reizēm to vajaga..
Un pavisam drīz piedzima Leonards. Lai gan viņi abi bija jauni. Pārak jauni. Bet bērni dzima. Vismaz uzradās, jo tas taču bija tāds laiks, lai gan tas ir noticis visos gados. Un viņiem nācās sadzīvot vēl ar kādu. Atteikties no pāris lietām. Tas nekas, ka tikai divdesmit abiem.
Bet motocikls Jurim palika. Un paradums iedzert kļuva tikai lielāks. Un palika arī nevaldāmā daba un alkas pēc kaisles. Astrīdai gan bija pāris jaunievedumi – dažreiz pa sitienam. Un četri aborti. Katru gadu pa vienam. Tas bija tāds laiks, par citu aizsardzību ar viņu galvām padomāt nevarēja.
Sestā reize, kad Astrīda palika stāvoklī. Šoreiz ar domu, ka viņai būs kāds, kam pieķerties. Ar Juri vairs emociju nebija. Leonards bija pārāk sāpīga tēma.
Gaidas un vēdera apmīļošana. Taču Alise nepiedzima. Un divas nedēļas pēc tam atgriezās rutīna ar darbu, dēlu un izsalkušu vīru.
<>
Nākamajā gadā Astrīda atkal bija stāvoklī. Un atkal gaidīja. Un atkal cerēja, ka būs meitenīte. Mātes parasti vairāk apmīļo meitas. Bet vispār, viņa cerēja, ka bērns piedzims.
Un pasaulē nāca Anita.
<>
Nav iespējams pateikt, kurš šai ģimenē bija laimīgākais. Tāda nebija. Ja par laimi skaitītu to, ka tevi neuztrauc tas, kas notiek ar apkārtējiem, tad būtu jāsaka, ka Juris. Jo viss tika pakārtots. Arī divi nākamie aborti. Pēc tam Astrīdai šāds „prieks” dabiskā ceļā tika atņemts. Pēc tik daudzām traumēšanas reizēm viņas organisms vienkārši padevās. Sākās iekšējā asiņošana, un šoreiz Jura motocikls noderēja, lai laikus nokļūtu slimnīcā. Dzemde un olnīcas tika izņemtas, asiņošana apturēta un Astrīdai vairs nedraudēja briesmas palikt stāvoklī. Un saprotiet paši, kādu prieku tas radīja Jurī…
<>
Viss attīstās. Pilsēta aug. Un pienāk tas laiks, kad gaiss Venstpilī kļūst pelēks. Un viņi dotas prom. Prom no jūras, saglabājot savu izloksnes veidu runā brīžos, kad pārņem dusmas un satraukums. Dodas uz Siguldu. Tur tika piedāvāta jauna darba vieta un dzīvoklis. Atstājuši bērnus pie radiem, Juris un Astrīda veica nepieciešamo remontu. No rīta saņemtas atslēgās, pēcpusdienā jau istabas vidu noklāta sega un pirmās pusdienas, vakarā tur pat nolikts matracis un salds, salds miegs. Pašiem savs. Pašiem savs dzīvoklis. Klusa Astrīdas cerība, ka varbūt tagad viss varētu būt kaut mazliet savādāk. Bet nomainās vieta, ne jau paradumi.
<>
Skola tuvojās beigām un bija jāizvēlas profesija. Vispār Anita vēlējās kļūt par zvēru dakteri. Bet par to tikai pasmējās. Viņai atlika izvēlēties starp profesijām, kuras viņa zināja: ārsts, pārdevējs, skolotājs. Par citām viņai nebija nojausmas. Un neviens arī nesacīja. Tā viņa nolēma kļūt par skolotāju un iestājās LU.
Kojas, jo Sigulda tomēr atrodas pietiekami tālu. Un nav jādzīvo mājās, nav jāklausās un jāredz tas viss. Turklāt iespēja būt patstāvīgai. Sekmes Anitai bija labas un stipendija ļāva dzīvot. Nekādu naudu jau vecāki nevarēja iedot un nedeva. Tikai ko ēdamu nedēļas sākumā. Bet Anitu tas neuztrauca. Viņai beidzot bija miers. Tas nekas, ka istabas biedrenes naktī atkal grib svinēt, lai gan viņai jāmācās. Viņa var pamācīties arī kur citur. Tas nekas, ka vēders raujas čokurā un vēlas ko ēdamu, bet viņai ir tādi pat apavi kā visiem citiem. Neviens nevar redzēt, ka viņai kā trūkst. Un nevienam nekad nav jāredz, ka tev iet slikti. Pārējos tas tāpat neinteresē. Un ja arī kāds zinātu, tad noteikti sāktu žēlot, bet to jau nu Anita vēlējās vismazāk. To viņa vienkārši nepieļāva ne kā iespēju, ne kā domu. Viņa varēja pastāvēt par sevi pati.
<>
Mācības virzījās uz priekšu. Anita iepazinās ar Valdi. pirmo reizi ar kādu iepazinās. Un pēc trīs mēnešiem nolēma apprecēties.
Aprēķins abiem. Anita vienkārši vairs nevarēja iedomāties, ka viņai vajadzētu atgriezties mājās. Ko tādu viņa vairs nepanestu. Un tas bija vienīgais ceļš. Arī Valdis tikai gribēja apprecēties, lai viņam būtu ģimene un viss tas, kas pieklājas normālam cilvēkam. Viņš precējās, jo tā vajadzēja. Un Anitu kā sievu viņš varēja iedomāties it labi.
Jūnijs un kāzas. Dāvinātas servīzes un trauki ar apdrukātām puķēm. Kā parasti.
Oktobris un pasaulē nāk Krista. Pasaulē nāku es. Bet man daudz labāk par sevi patīk runāt trešajā personā.
<>
Bet Leonards vēl joprojām bija tur pat. Tikai nu viņš atrada draugus ar kuriem aizmirst par to, cik slikti viņam iet un aizbēgt no mājām. Parādījās rokmūzika un gari mati, platas bikses… Viņam tas viss bija. Un viņam bija Nazareth.
Un arī viņš apprecējās un drīz kļuva par tēvu. Piedzima Baiba. Ja kāds varētu iedomāties, cik ļoti viņš bija laimīgs. Beidzot bija kaut kas, kas viņa dzīvei rastu jēgu. Un nu tā vietā, lai sēdētu pēc darba ar čomiem viņš mājās mazgāja un gludināja drēbītes mazajai. Pavisam klusiņām, lai nepamodinātu sievu, kura tai laikā gulēja tik pat daudz cik mazā. Bet viņš nesūdzējās par to, ka mājās dara sieviešu darbus. Par to, ka sieva pret viņu un meitu ir vienaldzīga un vēlas tikai naudu. Viņam galvenais bija, ka viņš ir prom, un ka viņam ir viņa Baibiņa.
Darbā viņam veicās. Viņš bija cilvēks, kas prata sadzīvot ar citiem. Un citi viņu iemīlēja un viņš kļuva arvien nozīmīgāks. Un arī Inese viņu iemīlēja. Un viņš iemīlēja Inesi. Viņš apņēmās šķirties un bērnu audzināt pats. Divatā nevis viens kā līdz šim. Un sacīja to savai sievai un arī „draugiem”, kuri tomēr mēdza viņu šad tad satikt, kad trūka kāda kapeika..
Uzņēmumā Leonards bija izpelnījies tādu uzticību, ka reizi mēnesī viņš bija tas, kurš devās uz Rīgu pēc algām, ko atvest saviem darbiniekiem. Taču šai piektdienā viņš naudu nepaņēma. Viņam bija jāved, taču viņš to atstāja. Un arī, ja būtu ņēmis, atvedis viņš to nebūtu. No rīta viņu atrada ar sasistu galvaskausu. Viņa brilles pēc nedēļas atrada salocītas uz kādas mājas jumta. Tieši pēc nedēļas, kad reanimācijā tika atvienotas caurulītes no viņa plaušām.
Kompensācijas naudu no darba vietas paņēma viņa sieva. Par bērēm samaksāja Astrīda, kura nu lēja gaužas asaras par mirušo dēlu un lādēja Leonarda sievu. Tā savukārt aizliedza vīra radiem jebkādu kontaktu ar savu metiņu. Tā esot tikai viņas.
<>
Aizveru acis un savā priekša redzu lielu, garu vertikālu tuneli. Sienas ir tumši brūnas un, liekas, ar kādiem melniem ornamentiem. Perfekta apļa forma. To var saredzēt ļoti labi, jo es redzu to, ka dibena nav. Tur ir tikai melns, apaļš caurums, aiz kura, es zinu – sākas lielais tukšums. Nu tā vienkārši zinu. Un zinu/sajūtu to, jo redzēt es nevaru, ka es stāvu un lūkojos šai tunelī kā akā. Mazliet ir tā sajūta, ka no tukšuma kāds raugās man pretī. Mans atspulgs? Vai arī tur ir vēl kāds?..
Ilūzijās arī mēdz būt ilūzijas?
<>
Pārleksim laikam. Pārleksim Kaspara piedzimšanu brīdī, kad man bija trīs gadiņi. Viņa slimībai. Pārleksim dzīve laukos ar govīm dubļiem un vientulībai. Pārleksim tam brīdim, kad Anita izšķiras un beidzot 28 gadu vecumā apzinās sevi kā personību. Visam, visam līdz šodienai. To kas notika šajos deviņpadsmit izlaistajos gados es pastāstīšu. Vēlāk. Vienkārši, šodien, šodien es atkal biju ciemos pie Astrīdas.
Juris mūsu sarunā nepiedalījās. Vienīgi no sākuma pavaicāja, kā man iet, pateica, ka nu malace esot un aizgāja dzīvojamā istabā, kur darbojās televizors, kuru dzirdēt iespējams pat cauri sienai. Kopš viņa kāja ir izmežģīta un ģipsī un, televizoru visas dienas garumā viņš skatās nu jau sešus mēnešus no vietas. Un tad kārtējais viņu strīds par nenovāktiem traukiem aiz sevis. Varbūt tieši tādēļ televizors darbojas tik skaļi, jo viņi no strīdiem ir kļuvuši mazlietiņ kurli?
Es gribēju parunāt, paklausīties, kā viņiem iet, taču tā vietā vienkārši tiku apsēdināta pie galda, un manā priekšā nolikts šķīvis ar kāpostu zupu. Un tad sekoja runas, cik grūti un slikti, ka nekas nav tā, kā vajadzīgs. Un, ka viņi nesaprotot, kādēļ viens otru pacieš. Bet nu jau esot par vēlu. Viens otram tā vietā caur sienu var iedzelt, ka kuram tad citam tāds vecs kraķis esot vajadzīgs. Neviens jau neņemšot tādu, kam zobi krīt ārā.
Un joprojām viņi nezina, ka man šis ēdiens negaršo.
Šizofrēniķa dienasgrāmta - Komentāri
tici man, arī tu esi traks