Ir tik miljoniem miljardiem iespēju, kā un kāpēc dzīvot. Un tik daudz iespēju, kā savu dzīvi beigt, bet mums jau neļauj izvēlēties. Kādēļ gan kādam cilvēkam būtu tiesības pateikt otram – tu mirsi tā un ne savādāk. Tev nebūs:
a) sagaidīt laimīgu nāvi vecumdienās ar mazbērniem siltā istabiņā;
b) paslīdēt uz tikko izmazgātas grīdas, krist, atsisties pret kamīnu, tādējādi sašūpojot svečturi, kurš krītot pāršķeļ tavu galvu;
c) tikt nāvīgi sakropļotam autokatastrofā un agonijā mocīties, vai vienkārši sadegt;
d) kļūt par upuri maniakālam slepkavam kinoteātrī vai teātrī, vai pat operā, kurš, ievadot smalku adatiņu tavā miega artērijā, šķir tevi no dzīves;
e) būt vienam no tiem retajiem, kuri mirst tālu kosmosā citplanētiešu eksperimentu vārdā;
f) iet bojā kopā ar pārējiem atomkatastrofā, kad pasaules varenie beidzot nolemj karot: „ietinieties baltā palagā, bez panikas un organizēti, lūdzu, rāpojiet uz kapiem!”
g) mirt bada nāvē inflācijas un stulbas valdības dēļ;
h) piedzīvot neaizmirstami mežonīgu nakti ar svešinieku kādā lētā viesnīcā, pēc tam atklāt, ka viņš tev pielaidis HIV un tad nomirt kā sunim vienas baudas nakts dēļ;
i) būt vienam no tiem laimīgajiem, kuru nosper zibens, vai notriec vilciens – tā teikt, gaisma tuneļa galā;
j) nomirt miegā, kad kaķis ādamābola kustības noturējis par pelīti un viņā modies mednieka instinkts;
k) kļūt par upuri apšaudē lielveikalā, avīzēs savu vārdu redzēt citi tavu vārdu avīzēs lasīs kritušo sarakstā, liks ziedus piemiņas vietā, valstī būs sēras;
l) izdarīt pašnāvību brīdī, kad visa šī pasaule jau sēž aknās;
m) tikt nonāvētam elektriskajā krēslā, kā tas paredzēts man.
Nafig, tie mērgļi ir izdomājuši, ka man jāmirst tieši tā. Nu ja, jo esmu sieviete. Protams, diskriminācija rit pilnā sparā, man pat nav cerības uz iespēju izvēlēties savu nāvi. Es taču varētu mirt tik skaisti un tik dažādos veidos, bet viņi mani grib izcepināt. Viņi ko, domā, ka man jūtu nav?! Jūs ko, domājat, kāds varētu paciest tādu dzīvi kā es? Man liekas, jebkurš no tiem gudrajiem tiesātājiem pāris dienas manā ādā padzīvojis, jau sen sarkanām actiņām lēkātu kā mazais trusītis. Nu nav tā dzīve, kad:
a) vīrs regulāri pēc darba aizkavējas sanāksmēs divatā ar sekretāri un, pārradies mājās, savas netīrās zeķes izmētā, kur pagadās;
b) mašīna nez kuro reizi tiek atdzīta no servisa tipa sataisīta, bet pēc mēneša atkal vairs nepielec;
c) kāds idiots zog avīzes no pastkastītes;
d) meita ģērbjas kā tāda mauķele un krāsojas trakāk par bizamžurku;
e) dēlēnu draud izslēgt no skolas, jo tā vietā, lai mācītos, viņam labpatīk ar draugiem blenzt datorspēles;
f) man visu dienu jāskrien kā tādai aitiņai, gatavojot viņiem pusdienas un vakariņas;
g) suns tā vietā, lai prasītos ārā, čurā uz dīvāna kājas;
h) makaroni veikalā kļūst aizvien dārgāki;
i) nav vairs neviena žurnāla, ko palasīt, visi ir piebāzti ar rakstiem par seksu, un vispār man nemaz nav laika lasīt, un arī seksa nav;
j) reizi nedēļā māja pievācas pilna ar visādiem lamzakiem, jo vīram, lūk, ir pokera vakars, un vēl pāris dienas pēc tam nav iespējams izvēdināt telpas no dūmiem;
k) santehniķim ir jāzvana trīs reizes, līdz viņš beidzot atnāk salabot pilošo ūdenskrānu un arī tad neierodas skaistulis kā filmās, bet izkāmējis večuks, kuram nav spēka pagriezt atslēgu;
l) kaimiņi izliekas mani neredzot.
Nu kāds tur brīnums, ka es viņus visus likvidēju, ieskaitot suni un kaimiņus. Nu vienkārši pienāk tāds mirklis, kad apkārtējos gribas vienkārši pasūtīt pie nelabā. Skatīties, kā nazis iespiežas viņu ādā un tad to pāršķeļ, asins sūcītē noskrien gar asmeni un gar kaklu ietek aiz apkaklītes... Un pasaulē ir par pāris kaitinošiem cilvēkiem mazāk..
Nu, un kur šeit ir loģika, mani nosēdinot uz elektriskā krēsla? Manās darbībās loģika ir, savu, neteiksim slepkavību, tā bija cilvēciska vajadzība, es ļoti lieliski pamatoju. Viņi gan sevi pamatot nevar.
Varu derēt, ka tie muļļas, ar kuriem vīrs mēdza spēlēt, noteikti nāks paskatīties, kā mani cepina, jo manis dēļ viņiem taču vairs nav, kur pulcēties. Un noteikti arī kaimiņu kaimiņi, tie, kuri tad nebija mājās, nāks paskatīties, kā tad es tagad izskatos...