Autobusā kaut kur griestos kondensējas ūdens un pil uz manas kājas. Šis metāla gabals raud par mani. Iepazīsimies, es esmu Anita un es nekad par sevi neraudu. Šobrīd es dzīvoju autobusā. Nē, tās, protams, nav manas mājas, bet tieši šajā mirklī es šeit dzīvoju. Un tur ir starpība. Šobrīd es varu atļauties domāt un sapņot, ko vien vēlos. Izkāpjot no autobusa man jau būs jārīkojas saskaņā ar to, ko būšu nolēmusi. Šis mirklis autobusā ir tas, kad izšķiras visa mana dzīve.

Mani sauc Anita un man patīk skūpstīties ar sniegu. Tas nozīmē iet pret vēju, kad snieg tik stipri, ka nav iespējams atvērt acis. Vaigi paliek sārti un sniegpārslas rada vēsumu kā nevēlama mīļākā skūpsti. Tie dedzina, bet nav iespējams atrauties, jo ķermenis padodas sev. Tikai atšķirība ir tā, ka no sniegpārslu lūpām iespējams aizbēgt paslēpjoties kādā kāpņu telpā, ienesot līdzi pēdējās no tām un vērojot, kā to kaisle mazinās. Pamēģiniet tā paslēpties ar dedzīgu pielūdzēju un jūs sapratīsiet, kādēļ es dodu priekšroku sniegam.

Mans ūdens piliens autobusa griestos sasala. Bet to varēja paredzēt. Autobusa maršruts Rīga- Raiši ir garš un viss, par ko es sāku interesēties attiecībā pret mani maina savu agregātstāvokli un kļūst vēss, protams, ja vien tas nav kāds seksa kārs vecis. Nē, tomēr atkal liela pile. Varbūt tad viss vēl nav zaudēts. Mani sauc Anita un es gribu zināt, kāda es esmu.

Mani sauc Anita un es esmu pilna ar ķīmiju. Paciņa ar gumijas lācīšiem un „m&m’s” konfektēm. Žoklis šobrīd kustas samērā lēni, jo lācīši, liekas, paguvuši nodarbināt manus muskuļus. Bet tā ir daļa no manas pašhipnozes, lai varētu nomest visas čaulas un runāt patiesi. Lai gan, šobrīd esmu tik patiesa, cik tuvu vēlos jūs pielaist. Nedaudz vairāk, ja izsprūk kādi sīkumi un brīžiem mazāk, lai nekaitētu savai tikumībai un godam. Mani sauc Anita un dažreiz es mīlējos par naudu, bet to es jums neesmu teikusi.

Mani sauc Anita un es pavedināju savu pusbrāli, ja jau kļūstam atklāti. Viņš mani kārdināja, iedams uz dušu vienā gurnu dvielītī, taču bailes no grēka viņā bija stiprākas. Bet, kad es nedēļu biju solījusi, ka pārgriezīšu savas vēnas un visu laiku dziedājusi vārdus no Sāras Konoras dziesmas „I admit that from time to time I’m feeling insecure and think I’m gonna loose my mind don’t let it show…no…no…no…no..nooo I don’t think I’ll never understand that our love should never have a happy end so I’m really gonna try my best to let you know to let you know baby for all my life don’t you know that it’s true? I’m living to love you so baby don’t think twice If you feel what I feel trust your heart and do what I do cause I´m living to love you..” un uzvesties tā it kā tūlīt sajuktu prātā, viņš padevās. Sekss ar viņu bija briesmīgs. Viņš visu laiku stāstīja, ka tas neesot pareizi un man no tā nebija nekāda prieka.

Iedomāsimies, ka es sēžu un nosūdzu savus grēkus. Mani sauc Anita un es esmu grēkojusi un turpinu to darīt. Piektajā klasītē es iemācījos atmūķēt kaimiņu pastkastītes un daru to vēl joprojām. Man patīk lasīt viņu vēstules. Tās es pēc tam atkal aizlīmēju un iemetu atpakaļ. Žēl, ka es nevaru izlasīt arī viņu atbildes, bet varu tikai teikt, ka lasot šīs viņiem domātās vēstules pat man sametas karsti. Un toreiz es tikai gribēju atmūķēt savu vēstuļkasti un izvilkt māmiņai atsūtīto brīdinājumu par izslēgšanu no skolas. Māmiņa par tāda pastāvēšanu tā arī nekad nav uzzinājusi un no skolas arī mani neizslēdza. Direktoram, kā izrādījās, patika mazas meitenes...

Es esmu Anita – trauku mazgātāja vietējā barčikā. Dienas gaišās stundas pavadu tumšā kabūzī mazgājot nosiekalotas dakšiņas un alus glāzes. Vakara beigās nav iespējams atmazgāt rokas no traukūdens smakas. Tad es parasti ieslēdzos tualetē ar paciņu sāls un cenšos tām atdod ādas aromātu (sāls likvidē smaku). Īstenībā tieši tualete manā darbavietā man ir vismīļākā vieta un tajā es varētu pavadīt nez cik ilgu laiku. Mana priekšniece domā, ka man ir bulīmija un es šeit ieslēgusies vemju, taču tā nav. Jā, varbūt es esmu pārāk tieva, taču visa atslēga slēpjas putnu barotavā pie tualetes loga. Es nezinu, kurš asprātis to tur ierīkojis, taču kad pakāpjas uz poda vāka un kādu laiciņu stāv nekustīgi, var vērot, kā putni nāk mieloties. Kad dzīvošu pati savā mājā, mana izlietne atradīsies pretī logam, pie kura būs ierīkota putnu barotava, lai es varētu mazgāt traukus un vērot zīlītes. Jā, un vēl man būs kāzu kleita, kuru es uzvilkšu svētdienās un staigāšu pa māju kā tāda princese. Svētdienas būs manas dienas. Arī tagad svētdienas ir manējās, jo neviena nav mājās, taču staigāšanu apakšveļā pavisam noteikti nevar pielīdzināt staigāšanai kāzu kleitā.

Mani sauc Anita un pirms trīs stundām es uzzināju, ka esmu stāvoklī. Uz Rīgu devos ar aizdomām un mīļotā dotu naudu. Viņš nevarēja atļauties, ka Raišos kāds uzzinātu par mūsu sakaru un manām aizdomām, tādēļ vienkārši aizsūtīja mani uz galvaspilsētu pie speciālistiem. Un šeit arī būšot vieglāk iztaisīt abortu, ja nu tomēr kaut kas būtu nogājis greizi viņš teica. Man ir divdesmit gadi, man nav tādu līdzekļu, lai uzturētu bērnu, mani izdzīs no mājām, kad par to pateikšu, es pat nezinu, vai mans vīrietis ir šī bērna tēvs, es nemāku ne par vienu rūpēties, jo man nekad nav bijis mājdzīvnieka (zīlītes aiz tualetes loga neskaitās), taču man liekas, ka es iemīlos pirmo reizi savā mūžā. Un es paturēšu šo bērnu.

Mani sauc Anita un divdesmit gadu vecumā es esmu izdarījusi pirmo patiesi nozīmīgo izvēli savā dzīvē, neskaitot to, ka man labāk patīk piena, nevis tumšā šokolāde, jo man gribas maiguma. Un tagad es kāpju ārā no autobusa, lai aizietu pie sava vecā skolas direktora un pateiktu, ka viņa skolā pēc pāris gadiem būs jauns audzēknis, kuram būs viņa acis un ka viņam man jānopērk māja, vai vismaz dzīvoklis, kur izlietne atrodas pie loga, savādāk šī līdzība būs zināma ne tikai man vienai...

Mani sauc Anita, es guļu piekauta mežā sniegā un man tikko bija spontānais aborts. Viņš solīja, ka viņa brālēns parādīšot man noskatīto māju. Un te nu es esmu. Bez kāzu kleitas svētdienās, bez zīlītēm aiz loga un bez bērna. Es biju Anita...