wildflower ([info]fermenta) rakstīja,
@ 2007-03-01 18:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Craig David "One last dance"
Entry tags:kino

Pēc "Vēstulēm no Ivodzimas"
Tikai pie vienas filmas kinoteātrī biju tā raudājusi.

Pēc tam stāvēt Daugavmalā tieši virs kanalizācijas trubas un vērot, kā mūsu drazas satek svētajā Likteņupē...

Tunelis, kurā apsarma kā lēnas pelnu plēksnes laižas, lai nosegtu pelēko.

Zem dubļiem ir sniegs. Zem sniega ir puķes. Drīz ziedēs ievas un ceriņi.
Es ļoti ceru.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]fermenta
2007-03-02 23:35 (saite)
Par to roku es biju domājusi kā vīrietis vīrietim.
Bet man patīk sniegt roku un sarokoties, ja tā gadās. Un patīk pēc tam dzirdēt vārdus, ka spiediens kā vīrietim.
Man patīk vērot rokas. Tām piešķiru kaut kādu dīvainu vērtību. Un tādēļ rokas spiedienā ir tāda kā uzticēšanās, jo šai brīdī cilvēks jūt otru cilvēku. Līdzīgi, kā jau Tu teici.

Bet tādai taču būtu jābūt draudzībai?... Tādai, kas turās. Un par sīkumiem taču nenodod.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?