Demokrātijas viena no zināmākajām un biežāk pieminētajām īpašībām ir neelastība un nespēja pietiekami ātri pielāgoties pārmaiņām, kas notiek vidē, kurā tā darbojas. Tas diezgan loģiski izriet no lēmumu pieņemšanas specifikas. Es atļaušos apgalvot, ka šis neelastīgums un lēnais atbildes laiks uz vides pārmaiņām, ir demokrātijas, kā valsts pārvaldes modeļa, negatīva īpašība. No tā savukārt izriet, ka valsts pārvaldes struktūrām ar šo blakni būtu nepieciešams, ja ne aktīvi cīnīties, tad vismaz politikas izstrādes un lēmumu pieņemšanas procesos rēķināties. Vienkāršojot, varētu teikt, ka valsti vajadzētu vadīt ar skatu nākotnē, nevis pagātnē. Piemēram, realitāte rāda, ka laulības institūts cilvēku prātos vairs nav nekas svēts vai fundamentāli nepieciešams, jo citādi nebūtu iespējams, ka vairāk cilvēku dzīvo kopā ārpus laulības kā laulībā un viņiem tas acīmredzami nekādas īpašas problēmas nerada. Attiecīgi tā vietā, lai izpildvara censtos atrast veidus kā par visām varītēm cilvēkus piespiest laulāties, tā varētu paskatīties uz realitāti un tajā notikušajām pārmaiņām un domāt par to, lai padarītu valsts institūcijas pretimnākošākas tiem, kuri izvēlas nelaulāties. Tas rada situāciju, kurā demokrātiska valsts pārvalde ir ne vien neelastīga un necenšas pielāgoties, bet pretdarbojas, cenšoties izmainīt jau notikušas izmaiņas sociālajā telpā. Demokrātiskā valstī nav iespējams demokrātiski piespiest cilvēkus laulāties, ja viņi to negrib. Turklāt idejas, ka laulība ir nepieciešama valstij, ka tā kaut kādā mistiskā veidā nodrošinās ataudzi, ka tā ir atbilstoša morāles principiem, ka laulībā dzīvot ir tikumīgāk, vispār ir kaut kas no kādas ārstniecības iestādes palātas repertuāra. Kam tādam nebūtu jānonāk pat tuvu politiskajai dienas kārtībai. Valsts pārvaldei nav jāiejaucas indivīdu privātajā telpā ar saviem (pie varas esošo) priekšstatiem par morāli. Tās uzdevumam būtu jābūt padarīt pēc iespējas labāku dzīvi pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. Ja ne gluži utilitāri, tad tuvu tam.