same here, aha

(Reply to this) (Thread)

vot tā, mums ir viena priekšzīmīga darbinieka iezīme!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eu, bet tiešām! =)

(Reply to this) (Parent)

(Reply to this) (Thread)

nu jau man kvalifikācija par augstu tam, hehe :)

(Reply to this) (Parent)

jā, man arī, man vispār ļoti nepatīk runāt pa telefonu

(Reply to this)

un vēl man besī, ka, ja man uzzvana tad, kad skatos filmu, tas zvanītājam nešķiet pietiekami nopietns iemesls, lai neuzsāktu pļāpas. Tipa, apjautāties un pateikt galveno ir ok, bet uzsākt tērgāšanu tā it kā filma ir kaut kāda blakusnodarbe šī ubersvarīgā telfonzvana gaidīšanas laikā, ir klaja nepieklājība, vot.

(Reply to this) (Thread)

par šito vispār uz sārta! un kad es pasaku, ka skatos seriālu, ir gluži tas pats. vot, saprastu, ja es nagus lakotu, tas nekas, bet kino un grāmatas, UN! ēdienreizes gatavošana - svēta lieta.

(Reply to this) (Parent)

aij jā.
un tad pēc tam jānoklausās, ka runāju "vēsi un atturīgi".
un tramvajā tāpat, bļin. besī runāt tramvajā.

(Reply to this) (Thread)

un tad, kad pēc piecām minūtēm es sāku saprast, ka tas otrs laikam neapklusīs, tad man ir jāsaka skaidri un gaiši, ka Es Esmu Darbā.

(Reply to this) (Parent)

vai "parāk klusu" :)

(Reply to this) (Parent)

+
turklāt man nepalīdz pat tas, ka darbs pārsvarā ir mājās un es pa telefonu varētu kaut savu slimību vēsturi skaidrot, ij neviens nedzirdētu.
bet tas droši vien tāpēc, ka es vispār jau sen kā nerisinu privātas sarunas (tb, tādas, kuru pamatā nav konkrēts iemesls) pa telefonu, tāpēc pat vienkāršs "kā iet?" organismā izraisa reakciju "davai, runā par ģēlu".

(Reply to this) (Thread)

word.

dažreiz, protams, sanāk tā, ka visu laiku ir, ko teikt, bet tas ir ta, kad esmu pilnīgā nekā nedarīšanas stadijā, paēdusi, padzērusi, noskatījusies seriālu, uzpīpējusi, nekur nav jāiet, neviens negaida, lūk, tad un tikai tad var ļerkstēt.

(Reply to this) (Parent)

ojā! "kā iet" no cilvēka kas 100 gadus nav zvanījis un pēkšņi piezvana, reāli uzvelk.

(Reply to this) (Parent)

šitie,jā,kas zvana darba laikā un saka "čau,kā iet, ko dari?" un tad tu tādā vēsā balsī saki "s-t-r-ā-d-ā-j-u" un viņi tikuntā nesaprot, pee.
a mājās man arī nepatīk runāt, jo vienmēr piezvana tad,kad kautkas svarīgāks darāms, piemēram, uzacis jārausta.

(Reply to this) (Thread)

un tad prasa "ko dari?" un tu iecietīgi noliec pinceti un saki "neko" :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oi, nē, es esmu Bezgalīgi Piesardzīga, es nekad nesaku "neko" uz jautājumu ko dari/ko darīsi. es vienmēr prasu - KO gribi? savādāk var Iedzīvoties Nepatikšanās.

(Reply to this) (Parent)

Darbā nekas tāds nav jāpiedzīvo, bet šķiet ir tāda cilvēku suga, kura savas personīgās problēmas ne tik vien kārto pa telefonu, bet dara to sabiedriskās vietās un tieši tik skaļi, lai maksimāli lielā rādiusā apkārtesošie to dzirdētu. Nespēju saprast kā var patikt savus privātas dzīves jautājumus izlikt visiem apskatei.

(Reply to this) (Thread)

jā, tas mēdz būt tik kaitinoši, ka reizēm tā vien gribas kaut ko sarkastiski piekomentēt, sak, ja jau man jāpiedalās šajā sarunā.

toties nesen braucu autobusā, kur viena tante minūtes 20 pa telefonu deva instrukcijas žanrā "(..) tur stāv trīs pudeles. paņem no vienas atlej sev drusciņ. atlēji? tad paņem pārējās (..). ā, un vēl, ieej manā istabā. iegāji? pieej pie skapja, atbīdi nost to spoguli. atbīdīji? attaisi vaļā durvis, tur trešajā plauktā no augšas ir divas kurpju kastes. atradi? vienā ir melnas vīriešu kurpes, otrā zābaki (..)" šajā gadījumā gan vairāk par kontentu piesaistīja tas, ka viss tika izteikts ārkārtīgi mierīgā un nosvērtā tonī, zemā balsī, kas nevienu mirkli nemainījās un gandrīz lika gaidīt, kas būs tālāk. savā ziņā bija pat interesanti, bet parasti tiešām gribas vienkārši pateikt, lai aizveras un risina savu risināmo citur.

(Reply to this) (Parent)

Privātām lietām ir e-pasts ar kārtīgu paroli. Lai tad nu večas provē kaut ko izlobīt no taustiņu klakšķiem... ;))

(Reply to this)

Darba laikā privātās sarunas man ļoti reti mēdz būt vispār, ja ir, tad ne garākas par sekundēm 15.

(Reply to this)