Es gribu zilo pasi. Tas varbūt nav tik būtiski, bet tā vairāk ir tāda sentimentāla vēlme. Dīvaini, ka Latvija, kas citādi ir tik ļoti sensitīva par visu, kas atgādina PSRS, tik viegli atteicās no zilās krāsas pases vāciņiem, lai atgrieztos pie PSRS standarta ar tumšsarkanajiem vāciņiem. Varētu teikt, ka tādi ir ES noteikumi, bet tomēr Horvātija tos nepieņēma un paturēja melno krāsu un viss bija iespējams.

Ir stāsts par to, ka kādas attālas valsts vienā uzņēmumā par īpašnieku kļuva musulmanis, kuram nepatika kristieši, kas apliecināja savu ticību, nēsājot krustiņu. Viņš pavēlēja turpmāk visiem kristiešiem ierasties darbā bez krustiņa, un ka viņš tos, kas ieradīsies ar krustiņu, tūlīt atlaidīs no darba. Lielākā daļa nobijās un noņēma krustiņus (jo ģimene jābaro un jaunu darbu grūti atrast un tā). Bet viens tomēr tam nepiekrita un par spīti stingrajam noteikumam, ieradās darbā ar krustiņu. Tad musulmanis pateica, ka, lūk, šim cilvēkam ir patiesa ticība, tāpēc viņš var arī turpmāk nākt uz darbu ar krustiņu, bet pārējo ticība ir tikai ārēja, tāpēc viņiem tas nebūs atļauts.

Šķiet, ka tieši tāpat tika testēta latviešu ticība savām tradīcijām. Ja mēs nebūtu atkāpušies un pieprasījuši, lai pases būtu mums vēlamajā krāsā un naudai virsū būtu rakstīts EIRO, tad ES to pieņemtu, jo kāpēc gan ne? Un tas nav par naudaszīmēm un pases vāciņiem, bet par pašapziņu un spēju izlemt pašiem lietas, ieskaitot sentimentālās nianses.