Vēl bija interesants Guardian raksts par Holandiešu dabas parku, kurā paredzēts atjaunot dzīvnieku populāciju, bargajā ziemā no bada nomiruši lielākā daļa zirgu, stirnu un govju.

Dzīvnieku aizstāvji apsūdz parka veidotājus nežēlībā – ja reiz jūs šo parku izveidojāt, tad esat atbildīgi par to. Un šie aizstāvji nelikumīgi cenšas nogādāt siena ķīpas, lai zālēdājiem būtu ko ēst.

Savukārt zinātnieki aizstāv šo ideju, sakot, ka tas ir dabiski un pat ja izdzīvos tikai maza daļa, tas tomēr vairo bioloģisko daudzveidību.

Bet kā tad sanāk ar šiem mūsdienu dzīvnieku labturības likumiem? Ja kaimiņu Pēteris aizsvinas un viņa mājlopi nomirst no bada vai slāpēm, tad viņš tiek sodīts – var pat iesēdināt cietumā par to. Bet citus tieši par tādu pašu rīcību neaiztiek. No badā mirstošā dzīvnieka pozīcijas jau nav starpības – viņš izjūt vienādas ciešanas abos gadījumos. Atšķirība ir tikai cilvēka plānos – viens ir neplānots vai vismaz tāds, ko valdība nav paredzējusi. Otrs ir tāds, kam valdība piekrīt. Lai gan abas situācijas ir pilnībā cilvēku radītas.

Es nesaku, ka kaut ko vajag mainīt, vismaz man šķiet pārāk sarežģīti šeit kaut ko ieteikt. Bet šie dzīvnieku labturības noteikumi man šķiet ir domāti nevis dzīvnieku labumam, bet cilvēku jūtu labumam. Kādu varētu aizskart, ka kāds dzīvnieks tiek nomērdēts badā, tāpēc tas ir jāaizliedz. Protams, līdz brīdim, kad šīs jūtas būs mazāk svarīgas par citām jūtām, ka bioloģiskā daudzveidība ir forša.