Cilvēki par empātiju nepareizi sauc spēju sacelt drāmu – vietā un nevietā.

Klasiskais stāsts par cilvēku, kurš tika apvainots empātijas trūkumā, jo, redzot šausminošu avāriju, viņš panikā neskraidīja pa riņķi, bet aktīvi glāba cilvēkus, norobežoja satiksmi, zvanīja ātrajiem utt.

Ja cilvēks spēj izvērtēt situāciju un aktīvi darboties, lai mazinātu ciešanas, tad viņam ir empātija, jo viņš izjūt ciešanas un vēlas cietējiem palīdzēt.

Bet tas, kurš tikai sauc “Ak, šausmas, šausmas!”, bet neko nedara, lai gan varētu palīdzēt, patiesībā ir drāmas karaliene un uz sevi vērsta personība bez dziļākas empātijas.