Paldies veed_logam par jauko grafiku. Tas tiešām ir ļoti uzskatāmi parāda, ka obligātais militārais dienests (OMD) ir slikta ideja. Piedod, ja tu biji to domājis ar pretējo domu, bet tad tev tas būtu jāpaskaidro, lai neradītu pārpratumus.

Bet mans skaidrojums ir šāds: Ir labi redzams, ka pilnīgs obligātais militārais dienests ir tikai dažās valstīs, turklāt tādās, kuras nevar saukt par īpaši labām (Ziemeļkoreja, Mjanma, Ēģipte, Kuba). Arī Turcija, kas ir NATO valsts, bet tā ir faktiski diktatūra. Izraēla un Somija ir izņēmums, bet par to vēlāk. Pēc tam daļēji obligāts (varbūt kādi 20% tiek iesaukti) jau ir vairāk, bet arī tādās apšaubāmās valstīs, kā Krievija, Brazīlija, citas Āfrikas valstis, Meksika.

Vairums attīstīto valstu ir profesionālā armija. Tas ir galvenokārt tāpēc, ka mūsdienās karavīru skaits karadarbībā nav noteicošais. To ļoti labi parāda arī karš Ukrainā. Šobrīd ukraiņiem ir pietiekami daudz aktīvo karavīru, un viņi cīnās ļoti drosmīgi, bet lielākā problēma ir tieši bruņojums, un jo augstāka līmeņa, jo tam ir lielāka nozīme. Gan raķetes HIMAR, gan droni, gan dažādas bruņumašīnas, iznīcinātāji utml. ir daudz nozīmīgāki nekā lielgabalu gaļa. Arī Krievijas puse, kurai varētu būt potenciāli lielāks karavīru skaits, tas vēl neko daudz negarantē. Obligāts iesaukums armijā ar cilvēkiem, kuri īsti tur negrib atrasties, drīzāk varētu izvērsties ar zemu armijas morāli un lielām zvērībām, kā tas ir Krievijas pusē.

Daudz jēdzīgāk ir neizniekot neieinteresēto jauniešu laiku negribētās militārās apmācībās, bet ļaut viņiem pilnveidoties, kas nu kuram labāk padodas – inženierija, IT lietas, medicīna utt., un tādējādi veicināt augsti advancētu produktu izstrādi, kam būs lielāka nozīme arī kara gadījumā.

Otrs aspekts, kāpēc var iztikt ar nelielu, bet profesionālu armiju, ir NATO sadarbība. Profesionāli karavīri arī daudz labprātāk piedalītos starptautiskās misijās. Arī latviešu karavīri ir karojuši Afganistānā, lai palīdzētu sabiedrotajiem, un pat ja šī misija beigās izrādījās aplama, tomēr tas nav radījis lielu aizvainojumu Latvijas armijā, jo mēs labi saprotam, ka var pienākt diena, kad mums var nākties aicināt palīgā karotājus no citām NATO valstīm.

No šī ir arī saprotams, kāpēc Somijā un Izraēlā tomēr ir obligātais militārais dienests – šīs ir mazas valstis, kuras līdz šim nav bijušas NATO, tāpēc viņiem ir lielāka nozīme potenciālo karotāju skaitam, stājoties pretī skaitliski daudz lielāku valstu agresijai. Tagad arī Somija un Zviedrija kļūs par NATO dalībvalstīm, un tā viņi iegūs daudz vairāk nekā no obligātā militārā dienesta.

No šī es secinu, ka OMD atbalstītāji šobrīd vienkārši makšķerē balsis nākamajām vēlēšanām ar šo emocionālo aicinājumu. Jo nostāja pret OMD izklausās kā nostāja pret valsts drošību, tāpēc ir populistiski viegli zvejojama. Bet ceru, ka vēlētāji būs pietiekami saprātīgi, lai redzētu tam cauri.