Kādu
sāpi izjūt latvieši?
Stāsts ir par to, ka valsts bezgalīgās rūpēs par saviem pilsoņiem ir nesen aizliegusi tiem saņem zāļu sūtījumus no trešajām valstīm aizbildinoties, ka tās varētu būt zemākas kvalitātes vai viltojumi. Kas būtu ļoti labi, ja vien nebūtu C hepatīta slimnieki, kuriem efektīvas un drošas zāles maksā dārgi (50 000 eiro). Ja tev ir C hepatīts un tik daudz naudas nav, tad valsts tevi vispirms ārstēs ar interferonu, kas ir lētākas, bet tikai 50% efektīvas un blaknes var būt aknu ciroze.
Jaunās zāles ir dārgas, jo big pharma ir ieguldījusi lielu naudu to izgudrošanā un izpētē. Bet ko darīt tiem nabagiem, kas nevar samaksāt? Nabadzīgās valstis humānu apsvērumu dēļ ir saņēmušas starptautiskas tiesības neievērot patentu zālēm, ar kurām ārstē smagas slimības kā AIDS un C hepatīts. Indijā šīs zāles pārdod par ražošanas pašizmaksu, šajā gadījumā apmēram 1000 eiro.
Šo likuma caurumu izmanto arī daudzi ASV iedzīvotāji, kuri nevar atļauties samaksāt par zālēm, tāpēc pasūta tās no Indijas. Eiropā tas nav raksturīgi, jo valsts apdrošināšana ir pietiekami augstā līmenī, lai cilvēki saņemtu vislabāko aprūpi neatkarīgi no ienākumiem. Bet ko lai tagad dara latviešu, kuru medicīnas sistēma cieš no Eiropā viszemākā finansējuma trūkuma.
Personīgi es domāju, ka šādas likuma izmaiņas ir cūcība. Formāli viss ir pareizi – ir starptautiskās vienošanās par big pharma licenču tiesību aizsardzību, kas ir jāpilda, bet šis likuma punkts nodara gan finansiālu, gan veselības kaitējumu latviešiem. Politiķiem būtu jābūt gudrākiem un bija jāatstāj iedzīvotājiem šādas Indijas paralēlā importa priekšrocības, vismaz līdz laikam, kamēr veselības sistēma būs sakārtota. Vislielākais ieguvējs no pašreizējās situācijas ir Belēvičs un citi zāļu tirgotāji. Pieņemot 10% zāļu tirdzniecības peļņu, viņi nopelna 5000 eiro uz vienu pacientu.