Ekonomikas stimulēšana ar naudas drukāšanu ir lieta, ko ļoti apstrīdēja iepriekšējā krīzē pirms 12 gadiem, bet tagad visi pieņem kā pašsaprotamu.

Šī ideja, ka noteiktos apstākļos naudas drukāšana ne tikai neradīs inflāciju, bet arī ir būtiski nepieciešama, lai nodrošinātu labu ekonomikas atkopšanos, nāca no Paula Krūgmana. Es atceros, cik ļoti viņa idejas tika apstrīdētas. Kā vienmēr, pierādījumi bija pretrunīgi, ne visas Krūgmana prognozes bija pareizas. Tāpat internetos klejoja mīmi par to, ka Vācijas hiperinflācija ļāva pie varas nākt Hitleram (tā patiesībā bija taupības politika, kas nāca vēlāk), un Zimbabves bezvērtīgās miljardu naudas zīmes. Šie mīmi bija neuzvarami, un emocijas vienmēr gūst virsroku pār faktiem.

Bet ziniet ko? Dažas valstis atļāvās nedaudz nodrukāt naudu un tās atkopās no krīzes ātrāk un inflāciju tas tā arī neradīja. Savukārt taupības politika izrādījās bezjēdzīga.

Šajā krīzē naudu drukāja gandrīz visas valstis. Varbūt ne tik daudz Latvijā, jo Latvijā par cilvēkiem nekad īpaši nedomā. Tā vietā iedeva 250 miljonus AirBaltic. Bet UK vai ASV naudas drukājamās mašīnas strādāja bez apstājas, un neviens to pat neapstrīdēja, ka tas ir obligāti nepieciešams. Strīdējās tikai par niansēm, kuriem naudu dot un cik daudz.

Pieņemu, ka tieši tāpat pēc 10 gadiem vairs nebūs šaubu, ka lokdauni nodara vairāk ļaunuma nekā palīdz. PVO jau to ir sapratusi tagad, bet vairums cilvēku joprojām ir uz mīmiem balstītā emocionālā attieksme, ko nevar tik ātri izmainīt ar loģiku.