extranjero ([info]extranjero) rakstīja,
@ 2015-11-12 09:50:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
pašefektivitāte
Pastāstīšu, ko es tagad lasu. Self-efficacy by Albert Bandura. Tā ir psiholoģijas klasika, bet lasu tāpēc, ka nedaudz šī tēma tika skarta studijās – kā tas nākas, ka vieni cilvēki spēj ievērot ārsta norādījumus un lietot zāles pareizajā laikā, un citi to nevar. Un arī kāpēc vieniem ir viegli atmest smēķēšanu, alkoholu, narkotikas, lieko svaru utt., bet citiem galīgi nesanāk. Ir daudz un dažādu iemeslu, bet pats svarīgākais ir cilvēka pašefektivitāte, kas, vienkārši sakot, ir cilvēka ticība savām spējām paveikt konkrēto lietu.

Badura ir sarežģīts un ātri nelasās. Pēc pāris lapām jau uznāk miegs un tas noder kā labas miegazāles. Bet viņa doma ir vieda – ka šāda ticība nav viegli iegūstama. Ar pozitīvo domāšanu, apkārtējo uzmundrinājumiem un pat labiem piemēriem ir par maz. Ir jābūt paša pieredzei un arī tam, kā mēs vērtējam šo pieredzi.

Manā skatījumā šī Banduras aprakstītā ticība ne ar ko neatšķiras no reliģiskas vai garīgas ticības. Abas ticības nosaka vieni un tie paši principi. Iespējams, arī neiroloģiskie procesi ir identiski. Tas, ko raksta Bandura, ir gandrīz tas pats, ko var atrast reliģisko vai garīgo domātāju darbos, un šeit nedomāju tādus šarlatānus kā Ekhartu Tolli un citus ņūeidžistus. Sešu gosvāmī sacerējumos ticības analīze ir gandrīz tāda pati, atšķiras tikai termini.

Mēdz teikt, ka ticība ir Dieva žēlastība. Ar to laikam ir domāts, ka ticību nevar iegūt ne ar paša spēkiem, ne arī ar citu cilvēku pūliņiem. No šī es arī redzu pozitīvo aspektu reliģiskajā ticībā. Ja cilvēkam nav ticības sev un apkārtējiem, tad ja viņš tomēr spēj iegūt kaut nelielu ticību kādam ārējam ideālam – varam to saukt par Dievu – tad tas ir viņa glābiņš. Caur to viņš pamazām var gūt ticību arī pats sev. Austrumu reliģijās dažreiz tas realizējas arī caur ticību guru.

Un tomēr ticību radām mēs paši, pat ja šis process notiek neapzināti. Iegūt ticību nozīmē sevī kaut ko dziļi mainīt. Tas ir grūti, bet tomēr nav neiespējami. Jautājums paliek atklāts – kā mēs varam iegūt šo ticību sev? Un kā padarīt šo procesu kontrolējamāku?

Šis ir vēl viens iemesls vairāk novērtēt reliģijas, kā arī vairāk pētīt procesus, kas notiek reliģijās.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]narrenschiff
2015-11-12 12:20 (saite)
T.i., nevar sevi "pierunāt" vai piespiest ticēt. No kristietības skatpunkta, ja paskatās gan JD, gan VD, tad visi tie neskaitāmie cilvēki un personāži katrs ir atsevišķs un personīgs ticības gadījums, taču tas vienmēr notiek tā, ka viņiem tiek dota iespēja, jeb situācija, kurā ticībai kļūt iespējamai. Tas ir tāpat kā teoloģija bieži vien nosoda visādas cilvēku pašizdomātas pašmocības, utt. Katram savs "krusts", kuru neizgudro, tas tiek dots.

(Atbildēt uz šo)


[info]gedymin
2015-11-12 14:23 (saite)
izklausās pēc reversā fenomena šim te: https://en.wikipedia.org/wiki/Learned_helplessness
"learned optimism"?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]extranjero
2015-11-12 15:25 (saite)
Tā ir, ka visbiežāk tā arī ir cilvēku problēma, kā izkļūt no šīs iemācītās bezpalīdzības stāvokļa.

Iespējams, ka ticībā arī slēpjas psihoterapijas panākumu atslēga. Nevis metodē ir spēks, bet tas, ka cilvēks iegūst ticību tam, ka konkrētais terapeits viņam palīdzēs. Cilvēks viens bieži nespēj tikt galā, bet ja ir kāds, kuram viņš ļoti dziļi uzticas, tad tas ļoti palīdz sasniegt mērķi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?