Eos ([info]eos) rakstīja,
@ 2021-01-19 00:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Banāni
Reiz Krāslavā piedzima piecdesmit zēnu piecu gadu laikā. Diezgan parasts notikums, taču viņus visus kas saistīja. Laikam ejot viņi visi iestājās Krāslavas vidusskolā, lai iegūtu pamatizglītību. Ap to laiku arī tika izbūvēts skolas stadions un papildus saimniecības ēka.

Visi šie zēni iestājās vieglatlētikas pulciņā. Pavisam drīz pulciņa vadītājs redzēja, ka zēniem ir pārdabisks talants, tāpēc mudināja izvēlēties sporta veidu uz ko specializēties.

Viņi izvēlējās gan tāllēkšanu, gan distanču skriešanu, gan akrobātiku. Daži no viņiem skaidri pateica, ka centīsies iekļūt Eiropas labākajos cirkos par gaisa akrobātiem. Šī grupa ar mazu busiņu brauca nedēļas nogalēs trenēties Rīgā pie jau pieredzējušiem vingrotājiem.

Pirmā īpatnība, kas saistīja šos zēnus, bija tā, ka viņu ikdienas apģērbā bija daudz dzeltenās krāsas. Viņi bija priecīgi, ekstraverti, laipni, daudz smējās.

Daļa no viņiem izvēlējās vieglo ceļu uz Latvijas olimpisko komandu, lai darbotos sportā arī pēc skolas beigšanas. Citi iesaistījās cīņu sportā, cirkā, aktieru kursos un menedžmentā.

Viņos bija daudz bērnišķa prieka, daudz sajūsmas par dzīvi, un, tā kā viņiem bija daudz talanta, tad daudz kas viņiem nāca viegli.

Viņi paši diez ko to vēl neapzinājās. Galu galā, viņi bija dažāda vecuma. Lai arī pieaugušie visi mudināja nodarboties ar sportu un vest Latvijas vārdu pasaulē, tikai daļai interesēja striktais treniņu režīms. Bija skaidrs jau pašā sākumā, ka, lai kļūtu par pasaules klases sportistu, jātrenējas 6-7 dienas nedēļā.

Tomēr daļa no viņiem savā starpā nodibināja kontaktus par spīti vecuma starpībai.

***

Divdesmit gadus vēlāk bijušie skolas biedri satikās galvaspilsētā restorānā pie gara galda. Daļa bija palikuši uz dzīvi ārzemēs. Daļa apprecējušies un sev pateikuši, ka dzīvē pietiek ar mazumiņu.

Taču daļa bija aizvien tikpat dzīvelīga kā kādreiz. Tad nu pēc dažām glāzēm atspirdzinošu dzērienu visi, tā vietā, lai slavētu sevi un savus panākumus, centās izdomāt, ko vēl varētu darīt.

Viņi nosprieda, ka jādibina koncerns. Tajā ietilptu biroju sistēma, tad būtu ēdināšana, pasākumu rīkošana, vēl sporta skola, fonds, kā arī pilsētplānošanas ekspertu grupa. Viņi domāja, ka vēl jāceļ pārvadājamie atrakciju parki bērniem.

Tam visam viņi bija sapelnījuši naudu strādājot ārzemēs.

Un kas no tā visa sanāca? Sporta laukumus projektēt viņiem neļāva. Sporta skola nīkuļoja, tai bija konkurenti ar “kontaktiem īstajās vietās”.

Palika ēdināšana. Viņi izveidoja vienu lielu banānnīcu pilsētas centrā, un tur ieviesa bistro, kur varēja garšīgi paēst un pasūtīt ēdienus ar banāniem. Banānu par savu simbolu viņi izvēlējās tāpēc, ka tas ir priecīgā dzeltenā krāsā, dod enerģiju visa veida sporta aktivitātēm, ir viegli nolobāms un sātīgs.

Viņi tirgoja banānu smūtijus, sulas, plātsmaizes, banānu čipsus, banānu garšas saldējumu un pat torti. Vēl bija otrie ēdieni ar banāniem, šokolādes ar banānu gabaliņiem, burrito "asais banāniņš", un tā tālāk.

Un tad viņi atvēra vēl bistro citās valsts pilsētās. Un viss beidzās ar to, ka viņi noslēdza līgumu ar Ekvadoru, ka katru nedēļu ar lidmašīnu pienāk banānu krava.

Viņi gatavoja tik garšīgi, ka VID valde nolēma, ka nodokļus var izmaksāt banānu tortēs visiem valsts pārvaldes darbiniekiem.

Un tad viņi sāka lobēt paši sevi un panāca, ka skolu ēdnīcās visiem reizi mēnesī jāapēd ķekars banānu. Un bizness turpināja augt, jo viņi bija uzpirkuši valsts ierēdņus ar savām banānu smalkmaizītēm.

Protams, plāns turpinājās, un viņi devās uz pārtikas izstādēm ārzemēs, lai vilinātu investorus arī no turienes. Drīz tika atvērtas restorānu ķēdes arī tuvākajās ārzemēs.

Viņu pārtika bija caurmērā vegāna, ātri apēdama un iepakota glīšos trauciņos. Viņi izkonkurēja Makdonalds, viņu zīmols ar smaidīgu pērtiķēnu žilbinoši baltiem zobiem kļuva slavens visās Rietumvalstīs.

Kad viņu apgrozījums gadā bija sasniedzis daudzus miljardus dolāru, un viņiem jau pašiem bija ap 70 gadu, viņi atgriezās tomēr pie tā, ko bija cerējuši pašā sākumā – pie sporta skolas. Ar milzīgu savas firmas logo, protams.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Par citu tēmu
[info]dombrava
2021-01-19 14:25 (saite)
Matemātika ir visur. http://www.punctummagazine.lv/2021/01/19/melnbaltuma-laiks/

Taču šorīt izlasīju G. Godiņa dzejoli par banāniem Ņujorkā:)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]psihs
2021-01-19 20:03 (saite)
dieeeeeee!!!!!!!!!!!!!!!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]psihs
2021-01-19 20:04 (saite)
paga, ko, ko tu izlasiji???

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Nu nez, vai tev tiešām interesē viss, ko cilvēki dienas laikā izlasa
[info]dombrava
2021-01-19 21:43 (saite)
Banāni Ņujorkā

Netālu no Taimsskvēra, zilo spīķeru pavēnī,
abās pusēs itāļu avēnijai
izkrauti tieši uz ietnēm un tieši uz bruģa
banāni, banāni – desmit kuģu.
Siltzemju matroži tavernās dzied un žūpo,
bet kvartāls, viss kvartāls kā dzeltena jūra šūpojas.
Pār banānu viļņiem zib sarkani papagaiļi –
dodamies iekšā bez baiļu.

Par dažiem centiem meičas no itāļu cilts
liek banānus rokās kā zīdaiņus smagus un siltus,
un siltums šis, kā dzīvs kas dzied un kas dūc,
vēl no silto zemju debess, no mātes krūts.
Dūc pirkstu galos, dzied pakrūtē – kājās tiekot
rauj meldijas tādas, pēc brīža ka dejojis liekos.

Līdzsvara pēc pie vēsām kāpnēm pieturos
un ielāgoju: ar augļiem ne dejo, bet ieturas.
Nolaužu vienu un sēstos, lai atlobītu
banāna dienvidus, ziemeļus, vakarus, rītus.
Un Ņujorkas vidū debesu vidus ataust.
Velku to nāsīs, kā neticot lūpām pataustu:
tad tiešām tāds kā sapņos rādījies – tāds
kā auglis ir debesu vidus. Es aplam rāts.

Virs manis gaisā kā četrspārnu putni viz,
sarkaniem papagaiļiem pa vidu laizdamās, mizas.
Skan kuģu sirēna. Parādās matroži klūpot,
kvartāls, viss kvartāls kā dzeltena jūra šūpojas.
Ak, matroži, atgriezdamies uz banānu zemēm,
Šai zīdainā kūniņā mani līdzi sev ņemiet –
zem saldo zemju debess, zem mātes krūts
no savām miesām kā taurenis uzlidošu varbūt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?