Nu nez, vai tev tiešām interesē viss, ko cilvēki dienas laikā izlasa
Banāni Ņujorkā

Netālu no Taimsskvēra, zilo spīķeru pavēnī,
abās pusēs itāļu avēnijai
izkrauti tieši uz ietnēm un tieši uz bruģa
banāni, banāni – desmit kuģu.
Siltzemju matroži tavernās dzied un žūpo,
bet kvartāls, viss kvartāls kā dzeltena jūra šūpojas.
Pār banānu viļņiem zib sarkani papagaiļi –
dodamies iekšā bez baiļu.

Par dažiem centiem meičas no itāļu cilts
liek banānus rokās kā zīdaiņus smagus un siltus,
un siltums šis, kā dzīvs kas dzied un kas dūc,
vēl no silto zemju debess, no mātes krūts.
Dūc pirkstu galos, dzied pakrūtē – kājās tiekot
rauj meldijas tādas, pēc brīža ka dejojis liekos.

Līdzsvara pēc pie vēsām kāpnēm pieturos
un ielāgoju: ar augļiem ne dejo, bet ieturas.
Nolaužu vienu un sēstos, lai atlobītu
banāna dienvidus, ziemeļus, vakarus, rītus.
Un Ņujorkas vidū debesu vidus ataust.
Velku to nāsīs, kā neticot lūpām pataustu:
tad tiešām tāds kā sapņos rādījies – tāds
kā auglis ir debesu vidus. Es aplam rāts.

Virs manis gaisā kā četrspārnu putni viz,
sarkaniem papagaiļiem pa vidu laizdamās, mizas.
Skan kuģu sirēna. Parādās matroži klūpot,
kvartāls, viss kvartāls kā dzeltena jūra šūpojas.
Ak, matroži, atgriezdamies uz banānu zemēm,
Šai zīdainā kūniņā mani līdzi sev ņemiet –
zem saldo zemju debess, zem mātes krūts
no savām miesām kā taurenis uzlidošu varbūt.