Īsti nesaprotu, kapēc tas "We regret to communicate that you have not been selected as an international volunteer.
Nevertheless, we encourage you to participate as pilgrim at Madrid WYD 2011." man šķiet tik smieklīgi :D
Bet man galīgi garastāvoklis uzlabojās. :D Dīvaini. Ļoti.

rīt (vai patiesībā jau šodien, tik kādas padsmit stundiņas vēlāk)būšu mājās. dīvaini, bet patīkama apziņa. :) es ceru, ka viss turpinās notikt tieši tā kā tam jānotiek un es nepazaudēšu šito paļāvību uz to, ka viss būs labi un tieši tā kā vajag, par kuru pēdējā laikā tik ļoti prieks.
he-hei, vasara! gribu no tevis dabūt ko skaistu un jauku. nevajag sarežģītu, pietiek ar ko vienkāršu, bet atmiņā paliekošu.

tik sasodīti dīvains garastāvokli, ka gribas raudāt un histēriski smieties reizē.
un mazliet sajūta, ka kaut ko pamatīgi laižu garām. īsti nezinu, ko, bet nu tā jā. un neliekas, ka viņa ir pamatota, bet ir viņa. un nevaru padarīt neko.
un un un.. sapratu šodien, ar tādu apzinātu domu, ka gribētu satikt. ne tā, ka ja būtu, tad labi, ja nē, tad arī labi, un man vispār vienalga, bet tiešām gribētu. un man atkal jau nepatīk manas smadzenes. un, ja no tā visa bija miers uz tik mazu laiciņu, tad kāda vispār jēga? es gan ceru, ka tas tāds šovakara īmō un pēc sesijas beigām es atkal būšu smaidīga (un kaut vai visi par mani smejas). bet nevar jau neko zināt.

vispār vispareizāk būtu tā: ļaut, lai viss notiek kā jānotiek un mazāk sēdēt pie datora. aizpildīt visu savu laiku maksimāli saturīgi, lai visādām nelabām domām nav vietas un izbaidīt takš to vasaru beidzot. peldēšanas sezona pat nav atklāta. mega kauns.
viss, saņemos un gaidu 2dienas pēcpusdienu un beidzu būt nūģis, un sāku dzīvot tā kā pašai gribas tajā brīdī.
skriet pa pļavām un staigāt pa peļķēm, dzert alu un dejot lietū. peldēties un skatīties saulrietus. un beidzot aizbraukt vismaz uz vienu festivālu.
un galu galā - negaidīt septembri, bet arī nebaidīties no tā un ļaut laikam ritēt, cenšoties viņu izmantot ar vislabākajiem nodomiem un lielākajiem ieguvumiem sev, visdažādākajā veidā.

No rīta lasīt zemenes ar garšīgas puķu tējas krūzi vienā rokā, pa dienu sauļoties bez saules un vēlāk ar hipijkleitu mugurā pa lietu iet mājās un salīt siltā vasaras lietū. Vakarā spooky kešs pagrabā ar ļoti forši uztaisītu koku, pilošu, baisas skaņas radošu ūdeni un lukturīšiem. Pa vidu vēl projekta rakstīšana un gleznošana. Patīkams nogurums vakarā. Man tik ļoti prieks, ka man apkārt ir tik forši cilvēki :) gan tie, kas šodien, gan visi pārējie.

Brenguļu alus pagaršots un Gaujā pabūts - ček.

Uz Zvejnieksvētku vakara cēliena pasākumu, kurā iekļaujas balle ar Labvēlīgo Tipu, lētās biļetes izbeigušās - nu ko, ja nelīs, būs jāmaksā pilnā cena.
Un rīt būs Rojas, Rojas jūrmala, dzintara krasti kaut kas tur [iesaku visiem noklausīties izcilās grupas "Roja" atbilstošo dziesmu "Rojas Jūrmalā" :D]

Svētdien vakarā vai pirmdien no rīta mājās, un pirmdien vakarpusē jau Latgalē. :) Plenērs un pēc tam uz laukiem. Manā smadzeņu plānā parādījās doma, ka 24.jūlijā vajadzētu kūļāties uz māju pusi, lai var sakrāmēties svētceļojumam, bet tad es attapos, ka nemaz neesmu izlēmusi, ka iešu. Laikam jau mana galva lemj neatkarīgi no manas iejaukšanās..

man visu laiku likās, ka Drīmveivera nosaukums ir tapināts saliekot kopā sapņus un viļņus, bet izrārās, ka pareizi rakstas "Dreamweaver", kas tulkojumā laikam nozīmētu "sapņu audējs". :D
jā, es zinu, ka man tā programma ir jālieto nevis jāfilozofē par viņas nosaukuma tapšanas apstākļiem :D

un man tā dziesma ir galīgi, galīgi pielipusi. nav labi.


un vispār es gribu čīkstēt. un krist kādam uz nerviem.
un es gribu mājās, un vasaru, un iet ar kājām uz pelēm, un lekt no laipiņas bombačkā ūdenī. un smaržīgu gaisu, un sauli, un jā, protams, jūru, un molu, un saulrietu, ā, un saldējumu. šokolādes. un vispār es šaušalīgi ļoti, ļoti gribu iet peldēties. un braukt ar riteni pa jūras malu, tēlojot, ka tas ir katamarāns, un nedomājot, ka pēc tam būs pamatīgas problēmas ar rūsu. un lēkāt pa peļķēm. un lietū skriet peldēties. un gulēt zālē, un košļāt smilgas. un griezties uz riņķi, lai galva noreibst un viss apkārt sāk reibt tik pat ļoti kā iekšā.
______________________________________
varbūt vajadzētu takā beidzot izaugt?

es gribu mācēt saņemties un kaut ko darīt. es gribu redzēt sev jēgu. es gribu darīt kaut ko, kam būtu jēga. jebkāda. ja jau katrs cilvēks esot unikēls, un katram esot kaut kāda īpaša nozīme uz šīs pasaules, tad jau itkā tīri teorētiski man arī vajadzētu būt kādai nozīmei. bet nu vismaz pagaidām neredzu pilnīgi neko tādu, ko es varētu izdarīt, lai kādam citam no tā būtu kāds labums.
vispār, ja man jau dzirdot runas par ķirurģiskām lietām nepaliktu slikti, es mācītos par dakteri, un tad vismaz pastāvētu mazlietiņ iespējamība, ka no menis ir kāda jēga. vot tā.


pašreizējā momentā gan man vajadzētu koncentrēties uz to, ka līdz nākamajai pirmdienai jāuztaisa sava mājaslapa. a bet ko es tagad daru? sapriecājusies par dziesmiņu, misīti un svētdienas vakaru smaidīga sēžu krēslā un nedaru neko. tātad tuvākās nedēļas plāns sevī iekļauj mājaslapas uztaisīšanu un +/- skolas apmeklēšanu. ja neskaita, ka man nav ideju par to lapu, un es īsti nemaz nemāku viņu taisīt, viss ir tīri okēj.

tālāk. jāatrod darbs vasarai. nū tiem 2iem mēnešiem, kas man vasarai būs. bezcerīgi? iespējams. vispār jau nemaz negribētu tos 2us mēnešus rīgā nosēdēt, bet nu atkal tāda sajūta, ka būtu tomēr kaut kas beidzo jāsāk darīt.

vispār vasara:

darbs - ja dabūšu, tad tas arī aizņems vasaru pārsvarā.
stopēt apkārt pa Eiropu - pagaidām izslēgts no apziņas sakarā ar atziņu, ka ar visu gulēšanu grāvī tam pasākumam izietu nauda. pārāk daudz nauda. tomēr, ja gadījumā sanāks, tad būšu priecīga.
plenērs - ja mani ņems līdzi un iespējamais darbs neaizņems to laiku, būtu baigu forši. un derīgi pilnīgi noteikti. nedēļu kaut kur pļavā mālēt un ķēpāt  ^_^
svētceļojums - iespējami ļoti vēlams pasākums, tomēr.. vispār mans definējums varētu būt tāds -> ja nedabūšu darbu un nebūs nekas cits, ko darīt, tad pastāv iespējamība, ka aiziešu. kaut vai tāpēc, ka tādā gadījumā 3nedēļas iztiktu bez nejēdzīgas naudas tērēšanas. [nu es jau neizslēdzu to, ka šis pasākums, lai vai kāds, tomēr dod lielu garīgu labumu, pat, ja tā nešķiet. un iespējams, ka mana attieksme galīgi nav laba, bet tāda nu viņa ir.]

pagaidām nekas cits vairs nenāk prātā. nu jā - tādi daždienu forši pasācieniņi būtu baigi vēlami, bet rādās, ka būs/ir finansiālas problēmas vandīties apkārt tā pat bezjēgā. tā, ka laikam jau kārtējo vasaru tā arī nesanāks apmeklēt nevienu festivālu.

āj. man vajag darbu Liepājā uz nākamo mācību gadu. galīgi bezcerīgi, zinu.


un vispār man pāri visam aktuāls jautājums - kāda jēga tam, ko es daru [es vispār kaut ko daru]? kapēc es mācos to, ko es mācos? kāda jēga? kādu labumu tas, pat tad, ja es to mācētu darīt, dotu sabiedrībai?
- nekādu. jēgas nav.
bet man taču no sākuma bija doma, ka es gribu mācīties kaut ko, kas liekas interesants. un dabūt augstāko izglītību. nedomājot, ka obligāti man jādūt nez kādam dizineram [starp citu, nedomāju, ka kādreiz to vārdu uz sevi spēšu attiecināt].
kapēc tā doma aizmirstas?
bet varbūt tomēr būtu bijis labāk mācīties kaut ko nāvīgi garlaicīgu, un pēc tam cerēt dabūt kādu nereāli garlaicīgu darbu, bet kurā vismaz būtu apziņa, ka es esmu spējīga izdarīt to, ko no manis prasa? nezinu.

eh. viss taču būs labi beigās. būs taču?

Es te tā lasu un tad atkal domāju, un tā.. un man nav nevienas domas.. ne tā, ka neko neizsaka, vai tukšums iekšā. bet vienkārši - nav domas, tāds dziļas un svarīgas. [nu vismaz valodiskā formātā. un te nu mēs ejam atpakaļ pie mana iekšejā protesta brīdī, kad, reiz sensenos laikos, mūsu latviešu valodas skolotāja teica, ka domājot mēs izmantojam valodu. un man jau tieši ne pārāk sen atpakaļ likās, ka beidzot tas attiecas arī uz mani. bet redz, ka tomēr nē - manas domas var sastāvēt no sajūtām, bildēm, smaržām u.t.t, kaut gan tam ir viens mīnuss - viss ir neskaidrāk un vienā čupā. un man vienalga, ja citi tā nedomā, man tās ir domu sastāvdaļas, tieši domu, nevis kā cita.] kaut kur krājas, krājas, un tad laikam iesūcas, un nepaspēj piepildīties. bet tas jau nav nekas slikts, vismaz uz mani negatīvu iespaidu neatstāj. kaut gan sajūta ir nedaudz dīvaina, to nevar noliegt. un mazliet dulla galva no domāšanas un ekrānā blenžšanas, bet tāpat tālāk par dažiem neorģināliem logo variantiem papīriskā formātā, mājaslapas fonu un vienu no bildes izzvejotu kafijas pupiņu neesmu tikusi. laikam jau ar Mr. Drīmveiveru un Mr. Mokamasteru kopā vēl garas stundas būs jāpavada. cik labi gan, ka neviens nav iedomājies programmu nosaukumus latviskot. fotoveikalam jeb fotobodei jau vēl nebūtu ne vainas, ilustrātors tā patās arī latviski būtu, bet nu sapņu viļņotājs un zibsnis gan būtu kas izcili ģeniāls.
bet tā vispārīgi un nesvarīgi - vakar sapratu, ka šokolādes, Nikona kunga un savā sabiedrībā arī var justies tīri labi pie noteikuma, ka ir aktivizēts labā laika apstāklis ^_^ manas smadzenes gan laikam jau ir aizceļojušas uz Latviju, tāda sajūta rodas. nu vismaz pa pusei :D un vispār šitā dīvainā, nesliktā nozīmē nekādā sajūta būtu pat būtu tīri piemērota sarunām par aļģu salātiem, gotiskām mājām ar laternu stabiem dāarzos, nosacīti nereālistiskiem nākotnes sapņiem un tamlīdzīgām muļķībām. [un tagad es gribu ditu. dzīvajā. ļoti, ļoti. es drīkstu gribēt? šoreiz sagribējās tieši viņu. bet cita foršā sabiedrība arī derētu] un vēl es gribu vasaru. pavasara vienīgā pozitīvā īpašība manā skatījumā vienmēr ir bijusi tikai tas, ka pavasaris nozīmē to, ka DRĪZ BŪS VASARA!~ es gribu sajust kā silts, bet atspirdzinošs ūdens pieskaras ādai, un kā gaiss ir vasaras krāsā un smaržā. mmmm. un gulēt pļavā, kas smaržo, un dzirdēt kukaiņus.
tralalā, la la lā. :)

vakar pateicu mammai, ka vasarā braukšu ar stopiem uz Portugāli. viņa teica, ka iedošot man naudu, lai es aizlidoju. kaut kas tāds jau bija gaidāms :D nu bet nekas, viņa teica, ka es varu braukt tad, ja viņa nezin, ka esmu aizbraukusi [nu ne tieši precīzi tā, bet no tā, ko viņa teica, varēja to izsecināt :D]. nu tad es varu pateikt, piemēram, ka eju svētceļojumā, un aizbraukt prom, vai arī, ka svētceļojums šogad kādas 2 nedāļas ātrāk sākas :D

un vispār - vakar vakarā palika mēnesis līdz es būšu Latvijā ^_^



un man ir hroniski hronisks slinkuma sindroms. sāk jau pašu kaitināt.

Šodien komunikācijas lekcijā pat nemigu ciet, kaut gan no rīta, kā jau vienmēr, bija nenormāli grūti piecelties. [za to pa dienu aizmigu, un līdz vakaram nogulēju :D] Un pat dzirdēju apmēram, ko viņa stāstīja. Bet nu paspēju pārcilāt savus vasaras plānus, un pabeigt vienu, reiz ar Ditu runājot, iesāktu domu. nu ja, bet es jau laikam pat zinu, kas iespidojis tādas domas tagad. ^_^ [man šitas smailijs iepatikās] bet nu plāns - tas nav tā, ka kaut ko baigi plāno [ar tādām lietām nemēdzu nodarboties :D], bet nu, kad domā tādā "būtu forši" līmenī... :)


hmm.. ja jau par vasaru..
nesen nopirku tādu pudelīti ar cilpiņu, kuru kaut kur var piekabināt, piemēram, pie jostas. viņa gan īpaši izturīga neizskatās, bet nu, ko tad par latu var gribēt :D doma bija tāda - ja iešu svētceļojumā, būtu forši tādu. bet patiesībā, nu vismaz pašreizējā momentā, par to svētceļojuma iešanu domāju, ka samērā pārliecinoši vairāk nē, nekā jā. var jau būt, ka līdz vasarai kas mainīsies.
bet gan jau, ka tāpat kaut kur noderēs ^_^