tik sasodīti dīvains garastāvokli, ka gribas raudāt un histēriski smieties reizē.
un mazliet sajūta, ka kaut ko pamatīgi laižu garām. īsti nezinu, ko, bet nu tā jā. un neliekas, ka viņa ir pamatota, bet ir viņa. un nevaru padarīt neko.
un un un.. sapratu šodien, ar tādu apzinātu domu, ka gribētu satikt. ne tā, ka ja būtu, tad labi, ja nē, tad arī labi, un man vispār vienalga, bet tiešām gribētu. un man atkal jau nepatīk manas smadzenes. un, ja no tā visa bija miers uz tik mazu laiciņu, tad kāda vispār jēga? es gan ceru, ka tas tāds šovakara īmō un pēc sesijas beigām es atkal būšu smaidīga (un kaut vai visi par mani smejas). bet nevar jau neko zināt.

vispār vispareizāk būtu tā: ļaut, lai viss notiek kā jānotiek un mazāk sēdēt pie datora. aizpildīt visu savu laiku maksimāli saturīgi, lai visādām nelabām domām nav vietas un izbaidīt takš to vasaru beidzot. peldēšanas sezona pat nav atklāta. mega kauns.
viss, saņemos un gaidu 2dienas pēcpusdienu un beidzu būt nūģis, un sāku dzīvot tā kā pašai gribas tajā brīdī.
skriet pa pļavām un staigāt pa peļķēm, dzert alu un dejot lietū. peldēties un skatīties saulrietus. un beidzot aizbraukt vismaz uz vienu festivālu.
un galu galā - negaidīt septembri, bet arī nebaidīties no tā un ļaut laikam ritēt, cenšoties viņu izmantot ar vislabākajiem nodomiem un lielākajiem ieguvumiem sev, visdažādākajā veidā.