Izdomāju apņemšanos atlikušajam gavēņa laikam - varētu beigt čīkstēt. Vismaz mēģināt. Par darbu un sevis ielikšanu tajā. Par prioritātēm, "learned behaviour", kompleksiem un pārliecinātības trūkumu. To, kā būtu pareizi. Un to, kā viss patiesībā izskatās no malas, vai drīzāk - no citu skatu punkta un viedokļa.. Laikam jau nav pareizi un nepareizi. Nav labi un slikti vienmēr, visās situācijās. Nevajag galējības. Un vajag apzināties savus dēmōnus. Tāds arī mērķis.. Bet saprotu, ka arī par to ne vienmēr varu spriest objektīvi, jo, cik tas attiecas uz mani un attiecībām ar sevi, es vēl varu mēģināt būt godīga. Bet, kad kaut kas sāk attiekties arī uz citiem cilvēkiem, man patiesībā nav ne jausmas, kā viņi redz mani.. Un varbūt, ka tāda tieksme pati par sevi jau ir problēma. Domāt par lietām, kas manī varētu likties slikti citiem, bet man pašai nešķiet negatīvi. Nezinu.

tik sasodīti dīvains garastāvokli, ka gribas raudāt un histēriski smieties reizē.
un mazliet sajūta, ka kaut ko pamatīgi laižu garām. īsti nezinu, ko, bet nu tā jā. un neliekas, ka viņa ir pamatota, bet ir viņa. un nevaru padarīt neko.
un un un.. sapratu šodien, ar tādu apzinātu domu, ka gribētu satikt. ne tā, ka ja būtu, tad labi, ja nē, tad arī labi, un man vispār vienalga, bet tiešām gribētu. un man atkal jau nepatīk manas smadzenes. un, ja no tā visa bija miers uz tik mazu laiciņu, tad kāda vispār jēga? es gan ceru, ka tas tāds šovakara īmō un pēc sesijas beigām es atkal būšu smaidīga (un kaut vai visi par mani smejas). bet nevar jau neko zināt.

vispār vispareizāk būtu tā: ļaut, lai viss notiek kā jānotiek un mazāk sēdēt pie datora. aizpildīt visu savu laiku maksimāli saturīgi, lai visādām nelabām domām nav vietas un izbaidīt takš to vasaru beidzot. peldēšanas sezona pat nav atklāta. mega kauns.
viss, saņemos un gaidu 2dienas pēcpusdienu un beidzu būt nūģis, un sāku dzīvot tā kā pašai gribas tajā brīdī.
skriet pa pļavām un staigāt pa peļķēm, dzert alu un dejot lietū. peldēties un skatīties saulrietus. un beidzot aizbraukt vismaz uz vienu festivālu.
un galu galā - negaidīt septembri, bet arī nebaidīties no tā un ļaut laikam ritēt, cenšoties viņu izmantot ar vislabākajiem nodomiem un lielākajiem ieguvumiem sev, visdažādākajā veidā.

Vai tiešām varētu būt, ka manai kāda brīža zipšņdoma par to, ka 2 gadus ilgam sevis čakarēšanas periodam varētu būt vajadzīgi 2 gadi, lai tiktu ar to visu galā, ir patiesa? 2 gadi ir pagājuši. Vai tiešām tāpēc šķiet, ka viss ir labi un būs tā kā tam jābūt un atkal ir parādījusies tik liela paļāvība un uzticība? :)

Dzīvot, ņemt, ko dod un dot pretī. Tikai pārliecināties, ka neradu nekārtību sevī, nenonāku pretrunā un palieku harmonijā. Pieņemt un mācīties. Nebaidīties, bet tomēr domāt līdzi. Būt sev un nekaunēties no tā.

Gribu būt atkal visu laiku smaidīga un priecīga. Māku vēl tā? Bet jāmēģina jebkurā gadījumā.

dīvaina diena šodien. sajūta it kā mazliet visi laiki būtu sajaukušies kokteilī.
it kā es atkal būtu maziņa un stulba. :D bet ne tikai. bet laikam jau ne tikai šodien - pēdējā laikā vispār viss tāds jocīgs.
gandrīz vai nāk visrsū sajūta, ka ir labi un, ka būs kārtībā viss un vispār dzīve ir forša. neraksturīgi.
ja man rīt būs dīvini labs garastāvoklis, būs jāsāk nopietni piedomāt pie manas smadzeņdarbības. :D :D

un atkal vakarā nāk ciemos mazie īmō cilvēciņi.
sen nav atļauts viņiem tā kārtīgi izdarboties, bet šoreiz arī kaut kā netīkās.

tik dikti grūti kaut ko izdarīt. sēdēt un nekustēties. pat nedomāt. jā, varētu skatīties kaut ko stulbu, pat neskatoties uz to, ka parasti tv skatīšanās šķiet kaut kas nejēdzīgs. varētu lasīt. bet vajag darīt, mācīties, darīt to, kas nav ar skolu saistīts un vispār visu ko darīt. tā tikai rodas attīstība. saņemies taču!
pavasaris vainīgs vai vienkārši viss, kas ir un kas negrib iet prom, nezinu.

kāpēc manas smadzenes ir tik sasodīti sarežģītas un pretrunīgas, ka es pati tās neesmu spējīga saprast? kāpēc uz vairumu lietu es skatos vienlaicīgi no visām pusēm? brīžiem tiešām traucē, pat, ja varētu teikt, ka tas palīdz izvērtēt situāciju. man tas dod tikai haosu.
pārāk dažādi, pārāk sadrumstaloti, pārāk sarežģīti.

vakar vakarpusē nezin kāpēc izdomāju lasīt 11minūtes. 6:15 pabeidzu. šodien nosacīti no rīta dabūju ūdeni ausī no brāļa puses.

zini, gleznojot var saprast, ka acis cilvēkam ir viena sasodīti svarīga sastāvdaļa, lai viņš izskatītos pēc cilvēka/pēc sevis/pēc kaut kā, kas nav atbaidošs. vot tā.

viss, cauri ir, tā dziesma man pielipa. tiko vēl datora pleijerī viņai play count bija 0, paskatīsimies, cik būs no rīta, ņemot vērā, ka skan tikai viņa visulaiku uz riņķi.

vispār mani kaitina tāda vairāk vai mazāk bez jēdzīga iemesla smeldzīga sajūta iekšā, tad labāk, lai sāp. tā pamatīgi. tā, it kā iekšas kāds zāģētu un urbtu. fiziski.

gribu lai visi ir priecīgi un visiem viss ir labi. un visstulbākais, ka tādai gribēšanai nav ne jēgas ne reālas iespējamības, ne no manis kas atkarīgs.

un vispār tā jocīgi - ir Ziemassvētki, pat sajūta it kā ir, bet pietrūkst tādas grandiozitātes vai kaut kā īpaša, bet nevar saprast kā.
bet atkal - ja es tagad sēdētu, ēstu mandarīnus un cepešus un domātu, ka man ir viss un man neko nevajag, nekas nav jāmaina un jāpārveido.. tad jau vispār nekam vairs nebūtu jēgas.
kņudoņa iekšā.
nevar saprast, ko viņai vajag.

dīvainais garastāvoklis uzradās. pārāk dīvaina filma. pārāk ietekmē citu noskaņojums. pārāk ļoti iesākums dīvainam garastāvoklim jau bija.
nezinu, ko gribu.

bet atkal - nav jau slikti. un nekas, ka nav dikti labi, nevar jau vienmēr tā.

dažkārt man šaušalīgi riebjas mans ārkārtīgi svārstīgais garstāvoklis.
un es tā iedomājos - ja nebūtu tādu lietu, kas automātiski iedalās kategorijā "nav kārtībā", es taču negruzītos un neietu sviestā mazāk. tad gan būtu jāiztiek tikai un vienīgi ar "pilnīgi un galīgi bez iemesla". es vispār varu būt normāla?
es nezinu ko, bet kaut ko gribu savādāk. sev. mainīt.

nē, nē, nē. man nebūs činkstamais garastāvoklis. neatļaušu būt.
pietrūkst.
negribu, ka tā.
bet varbūt, ka patiesībā gribu.
gribu kādreiz reizi pa senseniem laikiem pilnīgu mieru, nevis tikai daļēju. tā, ka sajūta, ka viss ir labi un skaisti PILNĪBĀ, nevis tā, ka it kā jau ir, bet būtu vēl daudz vairāk, ja tas un tas iekšā nenīdētu.

kādreiz? lūdzu?

es sev nepatīku. un kaitinu. un man riebjas.

vai tiešām man rīgas tuvums uzdzen depresiju? vai arī visu var novelt uz hormōnu svārstībām, kas pat būtu visai pamatoti, un cerēt, ka vēlēkais parīt viss atkal būs labi un skaisti?
vai arī vienkārši pēdējā laikā bija veiksmīgi sanācis izvairīties no domāšanas?

katrā gadījumā, jāatrod optimālākais variants savai eksistencei.

Nu, kāpēc, kāpēc man nevarētu būt vienalga? Tāds tinkš un varāk neinteresē. Bez visādien trīcekļiem vēderā un sviesta galvā.

Mazliet bail. Kā būs, kad atbraukšu mājās. Šoreiz pavisam.
Kad pēc Ziemassvētkiem bija jābrauc atpakaļ, bija prieks par laiku, ko pavadīju Latvijā un īsti negribējās braukt prom, bet tajā pašā laikā bija ļoti bail par to, kā būtu, ja paliktu. Pēc Lieldienām jau man tik šausmīgi negribējās nekur braukt, ka viss bija vienalga. Bet tagad atkal ir mazlie bail. Laikam gan ne īsti sliktā nozīmē un tikai tā mazdrusciņ. Bet es būšu sagatavojusies tam, ka kādā brīdī sajutīšos neiederīgi, ka kādu dienu, kad būšu palikusi mājās viena pati, un nebūs nekas ieplānots, nedz arī neaizņemts & tuvumā esošs kāds, kam piezvanīt un kaut ko sarunāt, sajutīšos mazliet dīvaini. Bet tieši tāpēc, ka es to apzinos jau tagad, varbūt, ka tas galu galā liksies tīri jauki. Pagājušoreiz nebiju sagatavojusies. Likās, ka viss mans iekšējais stāvoklis pārvērtīsies absolūtā mierā & harmonijā tikai no tā, ka būšu mājās, būšu Latvijā, satikšu foršus cilvēkus un dzirdēšu gudras lietas latviešu valodā. Pēc tam bija pārsteigums un mazliet kauns par sevi un to, kas man iekšā.

(:



... vakar vakarā gandrīz apraudājos no smaida sejā. :)
un nākošsvētdien būs misīte latviski! ājājupījupījē!

Eh. es negribu, lai man pietrūkst.

/un kur paliek brīvās gribas iespēja izvēlēties? var jau būt, ka nevajag. nezinu neko. kiš miš./

visā visumā prieks, ka aizbraucu. :)

(un štrunts, ka mums horvātijā nevienai naktij nav rezervēts hostelis [vispār vajadzētu uztaisīt to do listiņu rītvakaram laikam :D] un štrunts arī, ka pa visu šito laiku pat neesmu galvā ielaidusi skolas lietas.)

līdz jūrai gan tā arī netiku, bet patiesībā arī tas nemaz nav svarīgi, jo nekur jau viņa, cerams, nepazudīs ^_^

un tāda ļoti jocīgi dīvaina sajūta. laba, tikai viņu mazliet atšķaida tas, ka īsti negrias braukt prom, un bišku bailes par skolas lietām, ko dikti grūti būs piespiesties darīt. bet vajag dabūt, lai nav pat jāpiespiežas. jā. tas varētu būt abstraktais mērķis.

cerētas iekšējas sakārtošanās vietā dabūt atziņu, ka pilnīg noteikti nekas nav kārtībā nav nemaz tik patīkami. bet tomēr progress un labāk tā nekā nekā. vismaz vēl esmu spējīga sajust. kaut gan kādā atsevišķā kontekstā būtu labāk, ja tā nebūtu. varbūt.
negribu bezjēdzības krīzi.