Izdomāju apņemšanos atlikušajam gavēņa laikam - varētu beigt čīkstēt. Vismaz mēģināt. Par darbu un sevis ielikšanu tajā. Par prioritātēm, "learned behaviour", kompleksiem un pārliecinātības trūkumu. To, kā būtu pareizi. Un to, kā viss patiesībā izskatās no malas, vai drīzāk - no citu skatu punkta un viedokļa.. Laikam jau nav pareizi un nepareizi. Nav labi un slikti vienmēr, visās situācijās. Nevajag galējības. Un vajag apzināties savus dēmōnus. Tāds arī mērķis.. Bet saprotu, ka arī par to ne vienmēr varu spriest objektīvi, jo, cik tas attiecas uz mani un attiecībām ar sevi, es vēl varu mēģināt būt godīga. Bet, kad kaut kas sāk attiekties arī uz citiem cilvēkiem, man patiesībā nav ne jausmas, kā viņi redz mani.. Un varbūt, ka tāda tieksme pati par sevi jau ir problēma. Domāt par lietām, kas manī varētu likties slikti citiem, bet man pašai nešķiet negatīvi. Nezinu.

Eh!
Sajūtu kiš miš.

Anna atgriezusies un tas ir tik dikti forši. Dikti foršs vakars fonteinā, pētījuma pierādījis ar pārsteidzošus rezultātus. Teorija par ballīšu alus diētu.
Esmu mājās. Rīt ir Ziemassvētku vakars. Baibas dāvātā sarkanā kastīte stāv uz galda un gaida rītvakaru. Sajūtas tādas nesaprotamas, nevar saprast arī, vai Ziemassvētku sajūta ir. Un doma par to, vai patiesībā tāda mistiskā, lielā Ziemassvētku sajūta maz eksistē. Ir lietas, kas rada noskaņu un ir lietas, kas priecē dvēseli un rada mieriņu. Kopā rodas jaukie mirkļi ar savu burvību. Bet nezinu, vai ir vērts visu bojāt ar kaut kādu neizskaidrojamu Ziemassvētku sajūtu, kas rodas, zūd un atkal rodas. Un galu galā it kā ir, un ta kā tomēr nav.

Gulētas 3 stundas un dikti nāk miegs. Jādodas steidzīgi čučēt.

tik sasodīti dīvains garastāvokli, ka gribas raudāt un histēriski smieties reizē.
un mazliet sajūta, ka kaut ko pamatīgi laižu garām. īsti nezinu, ko, bet nu tā jā. un neliekas, ka viņa ir pamatota, bet ir viņa. un nevaru padarīt neko.
un un un.. sapratu šodien, ar tādu apzinātu domu, ka gribētu satikt. ne tā, ka ja būtu, tad labi, ja nē, tad arī labi, un man vispār vienalga, bet tiešām gribētu. un man atkal jau nepatīk manas smadzenes. un, ja no tā visa bija miers uz tik mazu laiciņu, tad kāda vispār jēga? es gan ceru, ka tas tāds šovakara īmō un pēc sesijas beigām es atkal būšu smaidīga (un kaut vai visi par mani smejas). bet nevar jau neko zināt.

vispār vispareizāk būtu tā: ļaut, lai viss notiek kā jānotiek un mazāk sēdēt pie datora. aizpildīt visu savu laiku maksimāli saturīgi, lai visādām nelabām domām nav vietas un izbaidīt takš to vasaru beidzot. peldēšanas sezona pat nav atklāta. mega kauns.
viss, saņemos un gaidu 2dienas pēcpusdienu un beidzu būt nūģis, un sāku dzīvot tā kā pašai gribas tajā brīdī.
skriet pa pļavām un staigāt pa peļķēm, dzert alu un dejot lietū. peldēties un skatīties saulrietus. un beidzot aizbraukt vismaz uz vienu festivālu.
un galu galā - negaidīt septembri, bet arī nebaidīties no tā un ļaut laikam ritēt, cenšoties viņu izmantot ar vislabākajiem nodomiem un lielākajiem ieguvumiem sev, visdažādākajā veidā.

dīvaina diena šodien. sajūta it kā mazliet visi laiki būtu sajaukušies kokteilī.
it kā es atkal būtu maziņa un stulba. :D bet ne tikai. bet laikam jau ne tikai šodien - pēdējā laikā vispār viss tāds jocīgs.
gandrīz vai nāk visrsū sajūta, ka ir labi un, ka būs kārtībā viss un vispār dzīve ir forša. neraksturīgi.
ja man rīt būs dīvini labs garastāvoklis, būs jāsāk nopietni piedomāt pie manas smadzeņdarbības. :D :D

tik dikti grūti kaut ko izdarīt. sēdēt un nekustēties. pat nedomāt. jā, varētu skatīties kaut ko stulbu, pat neskatoties uz to, ka parasti tv skatīšanās šķiet kaut kas nejēdzīgs. varētu lasīt. bet vajag darīt, mācīties, darīt to, kas nav ar skolu saistīts un vispār visu ko darīt. tā tikai rodas attīstība. saņemies taču!
pavasaris vainīgs vai vienkārši viss, kas ir un kas negrib iet prom, nezinu.

kāpēc manas smadzenes ir tik sasodīti sarežģītas un pretrunīgas, ka es pati tās neesmu spējīga saprast? kāpēc uz vairumu lietu es skatos vienlaicīgi no visām pusēm? brīžiem tiešām traucē, pat, ja varētu teikt, ka tas palīdz izvērtēt situāciju. man tas dod tikai haosu.
pārāk dažādi, pārāk sadrumstaloti, pārāk sarežģīti.

es sev nepatīku. un kaitinu. un man riebjas.

vai tiešām man rīgas tuvums uzdzen depresiju? vai arī visu var novelt uz hormōnu svārstībām, kas pat būtu visai pamatoti, un cerēt, ka vēlēkais parīt viss atkal būs labi un skaisti?
vai arī vienkārši pēdējā laikā bija veiksmīgi sanācis izvairīties no domāšanas?

katrā gadījumā, jāatrod optimālākais variants savai eksistencei.