Mazliet bail. Kā būs, kad atbraukšu mājās. Šoreiz pavisam.
Kad pēc Ziemassvētkiem bija jābrauc atpakaļ, bija prieks par laiku, ko pavadīju Latvijā un īsti negribējās braukt prom, bet tajā pašā laikā bija ļoti bail par to, kā būtu, ja paliktu. Pēc Lieldienām jau man tik šausmīgi negribējās nekur braukt, ka viss bija vienalga. Bet tagad atkal ir mazlie bail. Laikam gan ne īsti sliktā nozīmē un tikai tā mazdrusciņ. Bet es būšu sagatavojusies tam, ka kādā brīdī sajutīšos neiederīgi, ka kādu dienu, kad būšu palikusi mājās viena pati, un nebūs nekas ieplānots, nedz arī neaizņemts & tuvumā esošs kāds, kam piezvanīt un kaut ko sarunāt, sajutīšos mazliet dīvaini. Bet tieši tāpēc, ka es to apzinos jau tagad, varbūt, ka tas galu galā liksies tīri jauki. Pagājušoreiz nebiju sagatavojusies. Likās, ka viss mans iekšējais stāvoklis pārvērtīsies absolūtā mierā & harmonijā tikai no tā, ka būšu mājās, būšu Latvijā, satikšu foršus cilvēkus un dzirdēšu gudras lietas latviešu valodā. Pēc tam bija pārsteigums un mazliet kauns par sevi un to, kas man iekšā.

(:



... vakar vakarā gandrīz apraudājos no smaida sejā. :)
un nākošsvētdien būs misīte latviski! ājājupījupījē!

es gribu mācēt saņemties un kaut ko darīt. es gribu redzēt sev jēgu. es gribu darīt kaut ko, kam būtu jēga. jebkāda. ja jau katrs cilvēks esot unikēls, un katram esot kaut kāda īpaša nozīme uz šīs pasaules, tad jau itkā tīri teorētiski man arī vajadzētu būt kādai nozīmei. bet nu vismaz pagaidām neredzu pilnīgi neko tādu, ko es varētu izdarīt, lai kādam citam no tā būtu kāds labums.
vispār, ja man jau dzirdot runas par ķirurģiskām lietām nepaliktu slikti, es mācītos par dakteri, un tad vismaz pastāvētu mazlietiņ iespējamība, ka no menis ir kāda jēga. vot tā.


pašreizējā momentā gan man vajadzētu koncentrēties uz to, ka līdz nākamajai pirmdienai jāuztaisa sava mājaslapa. a bet ko es tagad daru? sapriecājusies par dziesmiņu, misīti un svētdienas vakaru smaidīga sēžu krēslā un nedaru neko. tātad tuvākās nedēļas plāns sevī iekļauj mājaslapas uztaisīšanu un +/- skolas apmeklēšanu. ja neskaita, ka man nav ideju par to lapu, un es īsti nemaz nemāku viņu taisīt, viss ir tīri okēj.

tālāk. jāatrod darbs vasarai. nū tiem 2iem mēnešiem, kas man vasarai būs. bezcerīgi? iespējams. vispār jau nemaz negribētu tos 2us mēnešus rīgā nosēdēt, bet nu atkal tāda sajūta, ka būtu tomēr kaut kas beidzo jāsāk darīt.

vispār vasara:

darbs - ja dabūšu, tad tas arī aizņems vasaru pārsvarā.
stopēt apkārt pa Eiropu - pagaidām izslēgts no apziņas sakarā ar atziņu, ka ar visu gulēšanu grāvī tam pasākumam izietu nauda. pārāk daudz nauda. tomēr, ja gadījumā sanāks, tad būšu priecīga.
plenērs - ja mani ņems līdzi un iespējamais darbs neaizņems to laiku, būtu baigu forši. un derīgi pilnīgi noteikti. nedēļu kaut kur pļavā mālēt un ķēpāt  ^_^
svētceļojums - iespējami ļoti vēlams pasākums, tomēr.. vispār mans definējums varētu būt tāds -> ja nedabūšu darbu un nebūs nekas cits, ko darīt, tad pastāv iespējamība, ka aiziešu. kaut vai tāpēc, ka tādā gadījumā 3nedēļas iztiktu bez nejēdzīgas naudas tērēšanas. [nu es jau neizslēdzu to, ka šis pasākums, lai vai kāds, tomēr dod lielu garīgu labumu, pat, ja tā nešķiet. un iespējams, ka mana attieksme galīgi nav laba, bet tāda nu viņa ir.]

pagaidām nekas cits vairs nenāk prātā. nu jā - tādi daždienu forši pasācieniņi būtu baigi vēlami, bet rādās, ka būs/ir finansiālas problēmas vandīties apkārt tā pat bezjēgā. tā, ka laikam jau kārtējo vasaru tā arī nesanāks apmeklēt nevienu festivālu.

āj. man vajag darbu Liepājā uz nākamo mācību gadu. galīgi bezcerīgi, zinu.


un vispār man pāri visam aktuāls jautājums - kāda jēga tam, ko es daru [es vispār kaut ko daru]? kapēc es mācos to, ko es mācos? kāda jēga? kādu labumu tas, pat tad, ja es to mācētu darīt, dotu sabiedrībai?
- nekādu. jēgas nav.
bet man taču no sākuma bija doma, ka es gribu mācīties kaut ko, kas liekas interesants. un dabūt augstāko izglītību. nedomājot, ka obligāti man jādūt nez kādam dizineram [starp citu, nedomāju, ka kādreiz to vārdu uz sevi spēšu attiecināt].
kapēc tā doma aizmirstas?
bet varbūt tomēr būtu bijis labāk mācīties kaut ko nāvīgi garlaicīgu, un pēc tam cerēt dabūt kādu nereāli garlaicīgu darbu, bet kurā vismaz būtu apziņa, ka es esmu spējīga izdarīt to, ko no manis prasa? nezinu.

eh. viss taču būs labi beigās. būs taču?

nu labi, šodien ir nekam nav jēgas, life sucks un mani varētu nogalināt un sakapāt mazos gabaliņos, un gan jau, ka neviens to tāpat nepamanītu diena.. un tāpat kā agrāk, kad tādas dienas bija daudz biežāk un izteiktāk, tas ir tikai tā pa pusei. un tieši šitādā sajūtsviestā uztvere un spēja sajust ir visizteiktākā. un kaut kur dziļi, dziļi iekšā saprast, ka viss ir tik šaušalīgi brīnišķīgi. un zinu, ka man tāds stāvoklis dažkārt ir vitāli nepieciešams, lai sajustu, ka esmu dzīva. iekšējās attīrīšanās progresa neatņemama sastāvdaļa. bet varbūt, ka tomēr ir iespējams bez tā iztikt, tikai es nemāku?
un es tiešām nesaprotu, kapēc tie cilvēki, kas nav kristieši sen jau nav izdarījuši pašnāvības, un kādā veidā viņi var izturēt un nesaiet sviestā tā galīgi un pavisam.
pilnīgi nopietni, es laikam tādā gadījumā būtu jau galīgi bezcerīgs un neārstējams narkomāns, vai arī psihiatriskajā slimnīcā ārstētos no depresijas smagākajā formā..

tikai pagaidām nezinu, vai kaut kāda drusciņa no šīm sajūtām būs saglabājusies arī tad, kad vakarā atnākšu no mises? varbūt, ka labāk tomēr nevajag..

šodien cēlos 7os un gāju uz skolu! juhū, tas priekš manis pēdējā laikā ir nenormāls notikums :D


beidzot Krišjānis arī uz šejieni atbraucis. normāls brīvlaiks džekiņam sanāca. viņš malacīts, uz Liepāju aizbraucis bijis, skolā par mums visiem lietas nokārtojis :D priekšmetu salīdzinājumu tabulu pārtaisījis tā, ka tagad mums vispār nekādu parādu nebūs. kruti jau. mācamies te kaut ko, kas daudzās vietās galīgi nesakrīt ar mūsu skolas programmu, bet viss ir kārtībā tik un tā. galvenais, ka mums tā lapiņa ar programmas direktores un dekānes parakstiem ir. hā. :))



no rīta pa vh1 skanēja sweet home Alabama. laikam tas un mans miegainais, pie tik agras celšanās nepieradušais prāts, bija vainīgs pie manas ģeniālās domas. -> es gribu hipiju! es gan īsti nepaspēju saprast, kā tas varētu izpausties, bet zinu, ka gribu hipiju. laikam jau aiziet uz veikalu un paprasīt: "man lūdzu hipiju, 1 gab." būtu pārāk dīvaini. varbūt arī nē. nezinu. pučains un vasara. mmm.



es ēdu ķiršu ievārījumu, un izdomāju, ka no viņa varētu baigi labus asiņu pleķus taisīt. nu ne jau tādus, kad iešauj un uz drēbēm, bet uz zemes, kad viņas tur satecējušas, tādas biezas, vai uz kāda zobena, kas bijis iedūries. [nē, man tiešām paliek slikti, ja kāds runā par kaut ko medicīnisku, vai asiņainu, bet man pašai gan nav nekādu problēmu to darīt. mazliet jocīgi.]


un man atkal mājās sagribējās. jopcik, kas tas ir ar mani? nē, nav te slikti. viss ir kārtībā, cik nu vispār ar mani kādreiz kaut kas ir bijis kārtībā. kapēc man pēkšņi ir sācis pietrūkt visa kaut kā? agrāk tā nebija..

kāpēc man vieglāk ir uzrakstīt, nevis pateikt?
tas maz ir normāli? šeit gan varētu strīdēties par vārda "normāli" nozīmi, jo parasti vispār neuzskatu to par kaut ko ievērības cienīgu, kur nu vēl pozitīvu. šoreiz es to domāju bezmaz vai no psihiskā viedokļa "normāli".
man vienmēr ir bijis ļoti grūti kontaktēties ar svešiem cilvēkiem. un tas tagad nav svaīgi. bet kapēc dažkārt tā ir arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā es jūtos tiešām labi [un tādu galīgi nav daudz]? nu labi, cilvēkam, kas mani vispār neinteresē, un ar kuru kopā es nejūtos labi, es vispār nekad neko nesūtītu, kur nu vēl kaut ko tādu, kas manas domas atspoguļo daudz labāk nekā es jebkad to būtu spējīga mutiski pastāstīt... bet tik un tā tas neko neattaisno.
nu jā.. kāpēc? tāpēc, ka bail. tikai nezinu, no kā. nenormāli muļķīgi. un sttulbi.
tāpēc, ka tā vieglāk sakārtot domas kādā pus līdz loģiskā kārtībā.
tāpēc, ka varu pārlasīt, un izlabot kaut ko, kas varētu tikt saprasts nepareizi vai nepilnīgi. vismaz pēc manas uztveres. bet es jau nevaru zināt, vai otrs to saprot tāpat.
bail, ka mēģinot noformulēt manas nesakarīgās, kiš mišā pa galvu maisošās domas, nekas nesanāks un netīšām, pašai pat nepamanot, sanāks pateikt kaut ko savādāk, nekā es domāju.
nu re, pati pat atbildēju uz "kāpēc?". aktuāl paliek jautājums, vai man nevajag psihiatru. vispār tāpēc arī sāku te kaut ko rakstīt, jo atklāju, ka manas nesakarīgās domas, pierakstītas sāk pārveidoties kaut kādā kaut mazliet uztveramā stadijā.
bet tas taču būtu šaušalīgi muļķīgi, ja, gribot pateikt kaut ko tiešām savarīgu, kādam vairāk vai mazāk mīļam un tuvam cilvēkam, es aizietu pie viņa ar papīra lapiņu, un liktu izlasīt. bet nu vismaz smieklīgi varbūt. tam otram.
lai nu kā, man tomēr liekas, ka vajadzētu iet ārstēties. un šis jau nav venīgais simptoms.