nu labi, šodien ir nekam nav jēgas, life sucks un mani varētu nogalināt un sakapāt mazos gabaliņos, un gan jau, ka neviens to tāpat nepamanītu diena.. un tāpat kā agrāk, kad tādas dienas bija daudz biežāk un izteiktāk, tas ir tikai tā pa pusei. un tieši šitādā sajūtsviestā uztvere un spēja sajust ir visizteiktākā. un kaut kur dziļi, dziļi iekšā saprast, ka viss ir tik šaušalīgi brīnišķīgi. un zinu, ka man tāds stāvoklis dažkārt ir vitāli nepieciešams, lai sajustu, ka esmu dzīva. iekšējās attīrīšanās progresa neatņemama sastāvdaļa. bet varbūt, ka tomēr ir iespējams bez tā iztikt, tikai es nemāku?
un es tiešām nesaprotu, kapēc tie cilvēki, kas nav kristieši sen jau nav izdarījuši pašnāvības, un kādā veidā viņi var izturēt un nesaiet sviestā tā galīgi un pavisam.
pilnīgi nopietni, es laikam tādā gadījumā būtu jau galīgi bezcerīgs un neārstējams narkomāns, vai arī psihiatriskajā slimnīcā ārstētos no depresijas smagākajā formā..

tikai pagaidām nezinu, vai kaut kāda drusciņa no šīm sajūtām būs saglabājusies arī tad, kad vakarā atnākšu no mises? varbūt, ka labāk tomēr nevajag..