dūjūkēr?
18 Janvāris 2009 @ 03:52
...  
kāpēc man vieglāk ir uzrakstīt, nevis pateikt?
tas maz ir normāli? šeit gan varētu strīdēties par vārda "normāli" nozīmi, jo parasti vispār neuzskatu to par kaut ko ievērības cienīgu, kur nu vēl pozitīvu. šoreiz es to domāju bezmaz vai no psihiskā viedokļa "normāli".
man vienmēr ir bijis ļoti grūti kontaktēties ar svešiem cilvēkiem. un tas tagad nav svaīgi. bet kapēc dažkārt tā ir arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā es jūtos tiešām labi [un tādu galīgi nav daudz]? nu labi, cilvēkam, kas mani vispār neinteresē, un ar kuru kopā es nejūtos labi, es vispār nekad neko nesūtītu, kur nu vēl kaut ko tādu, kas manas domas atspoguļo daudz labāk nekā es jebkad to būtu spējīga mutiski pastāstīt... bet tik un tā tas neko neattaisno.
nu jā.. kāpēc? tāpēc, ka bail. tikai nezinu, no kā. nenormāli muļķīgi. un sttulbi.
tāpēc, ka tā vieglāk sakārtot domas kādā pus līdz loģiskā kārtībā.
tāpēc, ka varu pārlasīt, un izlabot kaut ko, kas varētu tikt saprasts nepareizi vai nepilnīgi. vismaz pēc manas uztveres. bet es jau nevaru zināt, vai otrs to saprot tāpat.
bail, ka mēģinot noformulēt manas nesakarīgās, kiš mišā pa galvu maisošās domas, nekas nesanāks un netīšām, pašai pat nepamanot, sanāks pateikt kaut ko savādāk, nekā es domāju.
nu re, pati pat atbildēju uz "kāpēc?". aktuāl paliek jautājums, vai man nevajag psihiatru. vispār tāpēc arī sāku te kaut ko rakstīt, jo atklāju, ka manas nesakarīgās domas, pierakstītas sāk pārveidoties kaut kādā kaut mazliet uztveramā stadijā.
bet tas taču būtu šaušalīgi muļķīgi, ja, gribot pateikt kaut ko tiešām savarīgu, kādam vairāk vai mazāk mīļam un tuvam cilvēkam, es aizietu pie viņa ar papīra lapiņu, un liktu izlasīt. bet nu vismaz smieklīgi varbūt. tam otram.
lai nu kā, man tomēr liekas, ka vajadzētu iet ārstēties. un šis jau nav venīgais simptoms.
 
 
Stāvoklis: pensive
Skaņa: Kaspars Dimiters - Pasaule ir tāda skola