Samērā bieži par šo situāciju domāju (kad atkal kāds sīkulis ir ar kaut ko neapmierināts transportā). Tā ir biesmīga situācija visiem iesaistītajiem. Esmu domājusi - ja es būtu māte ar ilgstoši kliedzošu mazuli, ja man būtu laiks tajā brīdī, transporta mēnešbiļete, es varbūt izkāptu un mēģinātu bērnu nomierināt, pagaidītu citu transportu. Tomēr te, kur dzīvoju, transports kursē ļoti bieži un cilvēki tolerē bērnu kliegšanu, nekad neesmu dzirējusi nekādus komentārus mātēm par viņu bērniem.
Bet vispār jāaudzē bieza āda mātēm pret apkārtējo nepatiku. Es laikam neizvēlētos iesaistīties diskusijās ar apkārtējiem. Lai paši kāpj ārā, ja kaut kas nepatīk :D

(Reply to this) (Thread)

mhm, man ļoti saprotama attieksme. Man ir tā, ka es saprotu, cik grūti ir klausīties bērna kliegšanu, bet tomēr stulbi, ja apkārtējiem jau defaultā ir tik sūdigi, ka nekādu empātiju nevar izsniegt šāda raudoša bērna virzienā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kopš es nedzīvoju Rīgā, man tā šķiet viena ļoti briesmīga vieta tieši šādā citu netolerēšanas un neeksistējošas empātijas ziņā. izrādās, ka var dzīvot arī savādāk. daudz mierīgāk, laipnāk, draudzīgāk pret apkārtējiem.

(Reply to this) (Parent)

Esmu darijusi pedejo, komplekta ar pinkskamo, bet nedaudz lielaka berna gadijuma (ar ratiem, bet bez pupa. Barojusi sabtransa sastreguma gan esmu un redzejusi citas daram - ari); kad sabrecas sikulins, tad tantes parasti priecajas, jo mazmazitinus pilsonisus reti kad nakas piedzivot; bet tas ir iss periods - jau vairakmenesu bernam sada "atlaide" netiek dota..
Kasketies izskaras pretigi. But saulainai - neiespejami.
Ja kads palaistu to sievieti apsesties un vina siko pabarotu, tas publikai butu iss un uzskatams kurss, kapec krutsbarosana publiska vieta ir noderiga (visiem). Ta rikotos mana mamina. Un ja vinu neviens nelaistu, tad vina uztajigi paprasitu (panemtu uz shoku), bet, ja ari tad ne - nosestos turpat pie zemes un visu, tsk, pamperi, turpat nodaritu. Tiesa, pirms izrades saktu ar jaunas paaudzes atvesinasanu un knupi..
Vel var izteikt parmetumus nelaipnai publikai, tip "es ceru, jus tagad lepojatoes ar sevi", bet tas paredz iespeju dramatiski aiziet (izkapt)..

(Reply to this) (Thread)

Cik mīļi par tiem mazajiem pilsonīšiem. Tas gan bija posms, kad man bija visvairāk bail no cilvēkiem. Neko jau nedarīja viņi, ja tā padomā bija pat ļoti toleranti, ja mazais sapīkstējās, bet nez, laikam ietramdīta esmu.

(Reply to this) (Parent)

Un par to pinkšķamo - jā, tur tā lieta, man arī pret agresiju šis kopš mazuļa ir vienīgais dumais aizsardzības veids. Vai vēl precīzāk - indīgi klusēt un lepni censties neraudāt.

(Reply to this) (Parent)

Es vienreiz braucu ar tādu stulbu kazu, kas nevar savu bērnu savākt. Kādas 2 stundas no Milanas.

(Reply to this) (Thread)

Aha, stulbi, ne.
Bet nu nekas, gan jau Tu arī tā brēci un vēl skaļāk, kad biji maza un neprati paskaidrot, kas kaiš. Un gan jau, ka citi arī tavu mammu par stulbu kazu sauca.

(Reply to this) (Parent)

humm, man nav bērni vispār, bet es esmu cilvēks un dažreiz iekļūstu stulbās un nepatīkamās situācijās -- gan kā situācijas izraisītāja, gan kā saņēmēja (piemēram, esmu bijusi lidmašīnās u.c. sabiedriskajos transportos ar raudošiem bērniem).

ja es esmu situācijas izraisītāja un man ir pietiekoši labs garastāvoklis vai arī pietiekoši liela motivācija (ko es ātrumā iedomājos -- nu, lai mani palaiž rindā uz ātrāk uz priekšu), es parasti cenšos jauki smaidīt un cilvēkiem izskaidrot radušos situāciju. teiksim, ja man ir pēdējais vilciens uz mājām un tiešām jāpaspēj, es ļoti atvainojos, jauki smaidu un izskaidroju, kāpēc es tiešām gribu paspēt. ā, atcerējos labāku piemēru ar rīgas sabiedrisko -- man bija uz kājas apdegums un man bija grūti stāvēt, tāpēc es sēdēju pirmajās rindās, kur pendžas. tas nebija redzams, bet es centos paskaidrot, kāpēc es aizņemu viņu vietas. ne vienmēr cilvēki to uzņēma labi, bet pa lielam bija ok.

ja man ir slikts garastāvoklis un nav motivācija, tad, nu, es vnk nerunāju un kaut vai tajā pašā rindā vnk brāžos garām. es zinu, ka tas nav labi un daudz jaukāk būtu runāt, bet dažreiz ir gadījumi, kas dzīvē mani sarūgtina un tad es nespēju vienmēr komunicēt. bet tad es arī negaidu sapratni pretī no citiem (nu labi, dažreiz gaidu un dažreiz sadusmojos vēl vairāk, kad citi sadusmojas par to, ka es dusmojos, haha).

ja ir raudošs bērns, tad es pieņemu, ka ir iespējami vairāki iemesli, kāpēc tas bērns raud. es parasti tiešām nepriecājos par raudošiem bērniem un vienmēr uzslēdzu austiņas uz visskaļāko, lai man nebūtu jāklausās, bet no otras puses arī neko nesaku mātei, nu, jo kā jau minēju, es pieņemu, ka to bērnu ne vienmēr var nomierināt. vēl no citas puses, ja būtu tāda situācija kā sabiedriskajā, vai ja man tiešām sēdētu raudošs bērns blakus lidmašīnā, es tiešām novērtētu, ja man vecāki paskaidrotu, kāpēc bērns raud. tas nozīmētu, ka vecākiem nav pohuj par to kā es jūtos kā cilvēks par šo diskomfortu. un holī šit -- ja to varētu atrisināt tik vienkārši, kā palaižot apsēsties un pabarojot vai nomainot pamperu!! par to es vispār nebiju informēta, un tas izklausās kā abām pusēm visizdevīgākais darījums (kāpt ārā un pirkt jaunu biļeti toties izklausās māmiņai reāli neizdevīgs un konkrēti čakarīgs, es neatbalstu). es arī nedomāju, ka informējot sabiedrību par to, kas notiek ar situāciju ir jāsarkst un jākaunas par kaut ko. nu jā, būt jaukam ir viens. bet tur jau nenotiek nekas apkaunojošs, es nezinu -- kaut kā tā man liekas? labi, kad es tur gribu līst bez rindas, tad es gribu privilege, bet šeit vai tad tiek prasīta kaut kāda baigā privilege? toties, ja būtu indīgs, tad uzreiz būtu pretreakcija -- to var protams darīt, bet tad arī jārēķinās, ka pārējie sveci zem pūra neturēs un bliezīs pretī.

ups, baigais palags sanāca. bet nu jā, kopumā jau laikam no cilvēka atkarīgs, betē, man liekas, ka, ja ir spēks un gribēšana, tad es laikam mēģinātu sākt ar komunikāciju, a ja nav, nuu, tad laikam paliek bieza āda un pohujs (bet to jau vieglāk pateikt nekā izdarīt, tā ka jūtu līdzi).

(Reply to this) (Thread)

lidmašīnās bērni raud, tāpēc ka spiediena maiņa un spiež uz ausīm

(Reply to this) (Parent) (Thread)

haha, taisnību sakot, kad es saņemu šādus komentārus, tad mana pirmā reakcija (automātiska) ir -- nu bet es taču padomu neprasīju (unsolicited advice), un ne jau vienmēr bērni raud tikai tāpēc (skatīt manu atbildi, ka bērni raud dažādu iemeslu dēļ).

bet tad es sev paskaidroju, ka es nezinu, kāpēc šāds komentārs tika rakstīts un ka iespējams ir arī dažādi iemesli, kāpēc šādi komentāri tiek rakstīti. piemēram, ka tev tiešām liekas, ka bērni raud lidmašīnās tikai tāpēc, ka mainās spiediens un tu man gribēji palīdzēt to saprast.

hmm, varbūt tu vari man paskaidrot, kāpēc tu rakstīji šādu komentāru? (es nezinu, vai var nolasīt internetā manu intonāciju, bet tā ir tiešām tāda patiesa interese un vēlme saprast, te nav ironija vai sarkasms, vai noniecināšana).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas bija pirmais kas iešāvās prātā :) raudoši bērni ir normāla padarīšana. neko tur nevar padarīt tam mazajam cilvēkam. man sanāk samērā daudz lidot, un vienmēr būs kāds bēbis uz borta un īgni purpinoši ļautiņi. un lielākoties bērni lidmašīnās raud pie pacelšanās un nosēšanās. kaut kā tā.

(Reply to this) (Parent)

Jā, patiesībā, cik vienkārši - Tavs variants par izskaidrošanu taču laikam būtu arī tas, ko es lietotu, un ja tā padomā, esmu arī lietojusi. Bet es nez, tas nestrādā uz duru apziņām, kam ambīcija šādā situācijā ir izlādēt savas dzīves negācijas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, diemžēl komunikācija iet tikai tik tālu, cik otra puse ir gatava iesaistīties un ja absolūti nav, tad diemžēl tur neko nevar padarīt. Kas man personīgi ir kaut kādā ziņā palīdzējis izprast šādas situācijas ir tjipa mēģināt saprast, kāpēc otra puse tā rīkojas un kādas sajūtas tas izraisa man, tai pašā laikā cenšoties nepiedēvēt otrai pusei motīvus. Vienīgais, ko es varu zināt ir tas, kā situācija liek justies man, bet es taču nezinu, kāpēc cilvēks rīkojas tā kā rīkojas, pat ja tas it kā ir acīmredzami.

Es te pilnīgi negribu dot nekādu unsolicited advice, bet teiksim man teju dzīvi izmainīja 2 grāmatas by Harvard Negotiation Project -- Difficult Coversations (vislabākā) un tad Beyond Reason. Kā ar cilvēkiem runāt nevis ar faktiem, bet par jūtām. Nu jo pa lielam lielu strīdu pamatā ir ļoti sāpīgas jūtas. Than again, es saprotu, ka ne visiem gribās lasīt self-help grāmatas, tā ka neņem šito vērā, ja tev grāmatu ieteikumi liekas par daudz :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm, teorētiski jau es arī varu izracionalizēt visu kā nākas, post factum. Vai tās grāmatas ir ietekmējušas kā Tu reaģē irl? Jo TU jau arī esi cilvēks, kurš jūt, neatkarīgi no tā, ko par to domā visādu zināšanu iespaidā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jēs, ļoooti ietekmējušas. un tad, kad kādreiz sāk pieklibot attiecības vai atkal ir par kaut ko grūti parunāt, tad mēdzu pārlasīt.

grūti tā visu izstātīt, bet pamatā difficult conversations ir par to, ka konflikti bieži notiek tāpēc, ka tiek meklēts vainīgais (fakti), bet īstenībā jau cilvēki kaujas par jūtām.

nu tur kaut kādi nenomazgāti trauki laikā, kliedz par traukiem, bet sāp, ka neciena vai nenovērtēja un beigās vēl pašam kliedzējam ir identitātes krīze par to, ka a) viņš laikam ir nevērtīgs cilvēks, ja viņu tā var necienīt un b) laikam varbūt viņš nav labs cilvēks, ka viņam šitā jākliedz.

tur bija tādi piemēri, ka likās, kur šitādas situācijas vispār var ar runāšanu atrisināt, nu un var -- ja paraugās no abām pusēm.

ar to es negribu teikt, ka es esmu kaut kāds attiecību vai negoušieišenu gurū, bet, jā ir palīdzējis. teiksim visvairāk ir palīdzējis vienkārši pastāstīt kā es jūtos. man nav jākliedz vai kā citādi jāuzvārās meklējot vainu vai faktus strīdā, bet es varu drīzāk pateikt, ka es par to situāciju jūtos sāpināta un dusmīga un tā man liek justies nelāgi.

nu kaut vai stulbo tanšu situācijā autobusā, varētu teiksim viņām no sākuma mēģināt paskaidrot, kas notiek ar bērnu. bet ja viņas vēl indīgi metās virsū, tad var mēģināt arī paskaidrot, ka tev to ir ļoti sāpīgi dzirdēt, ka tā saka.

bet te jau atkal, es, protams, saprotu, ka tas ne vienmēr ir viegli izdarāms un ja tādi pretīgi cilvēki spļauj virsū, eh, nu, es arī nemēdzu vienmēr būt apgarotā un jaukā. no otras puses, kaut vai tā grāmata jau nemaz nesaka, ka vienmēr ir jārunā. izvēle ko darīt vienmēr paliek tev. bet ir jauki saprast, kas ir tie lielumi, kas darās tevī un citos (fakti, jūtas, identitāte) un tad vismaz dažreiz ir vieglāk.

tā grāmata ir amazōnē, ja gribi vari pašķirstīt vai es varu aizsūtīt e-kopiju, ja gribi paskatīties. man tiešām nav viņā nekādas izplatītāja intereses, es vnk tiešām domāju, ka tā ir reāli izcila grāmata, kas var ļoti palīdzēt grūtām situācijām.

http://www.amazon.com/Difficult-Conversations-Discuss-What-Matters/dp/0143118447?ie=UTF8&keywords=difficult%20conversations&qid=1462231998&ref_=sr_1_1&s=books&sr=1-1

(Reply to this) (Parent)

opcija 4 - ignorēt visus un miers. bērni mēdz raudāt, tas ir normāli. (ūdeni varbūt mazulim iedot, jo karsts tak)

(Reply to this) (Thread)

Haha, jā iedomājos, ir pat redzēts - bērns kviec jau nebalsī, var redzēt, ka kaut ko taču viņam vajag, kamēr māmiņa sēž un lasa feisbuku. Nu neko, gadās, ja tā padomā, tie visbiežāk ir divgadnieki, manējam arī tuvojas, es droši vien arī drīz tāpat sēdēšu un ignorēšu, jo neko citu reizēm tiešām nevar izdarīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

parasti mamma (jā, un tēti arī) ir noņēmusies ar to bērnu, dienas kaut kādām gaitām, darbs varbūt arī, dakteri, potes. apkārtējo nosodījums ir pēdējais, kas viņai ir vajadzīgs. esmu redzējusi patiesi foršus mirkļus tai pašā sabiedriskajā, kur kāds no pasažieriem vienkārši sāk māžoties ar to nelabi brēcošo bērnu, nevis gānīt mammu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, šie cilvēki ir pilnīgs zelts. Mazie ir enerģijas vampīriņi, kad mamma un tētis izsūkti, tad vajag citus donorus ;) Bet gandarījums, ja izdodas noklusināt, gan jau kompensē par iztērēto laipnību.

(Reply to this) (Parent)