|
May. 1st, 2016|06:21 pm |
humm, man nav bērni vispār, bet es esmu cilvēks un dažreiz iekļūstu stulbās un nepatīkamās situācijās -- gan kā situācijas izraisītāja, gan kā saņēmēja (piemēram, esmu bijusi lidmašīnās u.c. sabiedriskajos transportos ar raudošiem bērniem).
ja es esmu situācijas izraisītāja un man ir pietiekoši labs garastāvoklis vai arī pietiekoši liela motivācija (ko es ātrumā iedomājos -- nu, lai mani palaiž rindā uz ātrāk uz priekšu), es parasti cenšos jauki smaidīt un cilvēkiem izskaidrot radušos situāciju. teiksim, ja man ir pēdējais vilciens uz mājām un tiešām jāpaspēj, es ļoti atvainojos, jauki smaidu un izskaidroju, kāpēc es tiešām gribu paspēt. ā, atcerējos labāku piemēru ar rīgas sabiedrisko -- man bija uz kājas apdegums un man bija grūti stāvēt, tāpēc es sēdēju pirmajās rindās, kur pendžas. tas nebija redzams, bet es centos paskaidrot, kāpēc es aizņemu viņu vietas. ne vienmēr cilvēki to uzņēma labi, bet pa lielam bija ok.
ja man ir slikts garastāvoklis un nav motivācija, tad, nu, es vnk nerunāju un kaut vai tajā pašā rindā vnk brāžos garām. es zinu, ka tas nav labi un daudz jaukāk būtu runāt, bet dažreiz ir gadījumi, kas dzīvē mani sarūgtina un tad es nespēju vienmēr komunicēt. bet tad es arī negaidu sapratni pretī no citiem (nu labi, dažreiz gaidu un dažreiz sadusmojos vēl vairāk, kad citi sadusmojas par to, ka es dusmojos, haha).
ja ir raudošs bērns, tad es pieņemu, ka ir iespējami vairāki iemesli, kāpēc tas bērns raud. es parasti tiešām nepriecājos par raudošiem bērniem un vienmēr uzslēdzu austiņas uz visskaļāko, lai man nebūtu jāklausās, bet no otras puses arī neko nesaku mātei, nu, jo kā jau minēju, es pieņemu, ka to bērnu ne vienmēr var nomierināt. vēl no citas puses, ja būtu tāda situācija kā sabiedriskajā, vai ja man tiešām sēdētu raudošs bērns blakus lidmašīnā, es tiešām novērtētu, ja man vecāki paskaidrotu, kāpēc bērns raud. tas nozīmētu, ka vecākiem nav pohuj par to kā es jūtos kā cilvēks par šo diskomfortu. un holī šit -- ja to varētu atrisināt tik vienkārši, kā palaižot apsēsties un pabarojot vai nomainot pamperu!! par to es vispār nebiju informēta, un tas izklausās kā abām pusēm visizdevīgākais darījums (kāpt ārā un pirkt jaunu biļeti toties izklausās māmiņai reāli neizdevīgs un konkrēti čakarīgs, es neatbalstu). es arī nedomāju, ka informējot sabiedrību par to, kas notiek ar situāciju ir jāsarkst un jākaunas par kaut ko. nu jā, būt jaukam ir viens. bet tur jau nenotiek nekas apkaunojošs, es nezinu -- kaut kā tā man liekas? labi, kad es tur gribu līst bez rindas, tad es gribu privilege, bet šeit vai tad tiek prasīta kaut kāda baigā privilege? toties, ja būtu indīgs, tad uzreiz būtu pretreakcija -- to var protams darīt, bet tad arī jārēķinās, ka pārējie sveci zem pūra neturēs un bliezīs pretī.
ups, baigais palags sanāca. bet nu jā, kopumā jau laikam no cilvēka atkarīgs, betē, man liekas, ka, ja ir spēks un gribēšana, tad es laikam mēģinātu sākt ar komunikāciju, a ja nav, nuu, tad laikam paliek bieza āda un pohujs (bet to jau vieglāk pateikt nekā izdarīt, tā ka jūtu līdzi). |
|