Nu jā, diemžēl komunikācija iet tikai tik tālu, cik otra puse ir gatava iesaistīties un ja absolūti nav, tad diemžēl tur neko nevar padarīt. Kas man personīgi ir kaut kādā ziņā palīdzējis izprast šādas situācijas ir tjipa mēģināt saprast, kāpēc otra puse tā rīkojas un kādas sajūtas tas izraisa man, tai pašā laikā cenšoties nepiedēvēt otrai pusei motīvus. Vienīgais, ko es varu zināt ir tas, kā situācija liek justies man, bet es taču nezinu, kāpēc cilvēks rīkojas tā kā rīkojas, pat ja tas it kā ir acīmredzami.

Es te pilnīgi negribu dot nekādu unsolicited advice, bet teiksim man teju dzīvi izmainīja 2 grāmatas by Harvard Negotiation Project -- Difficult Coversations (vislabākā) un tad Beyond Reason. Kā ar cilvēkiem runāt nevis ar faktiem, bet par jūtām. Nu jo pa lielam lielu strīdu pamatā ir ļoti sāpīgas jūtas. Than again, es saprotu, ka ne visiem gribās lasīt self-help grāmatas, tā ka neņem šito vērā, ja tev grāmatu ieteikumi liekas par daudz :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm, teorētiski jau es arī varu izracionalizēt visu kā nākas, post factum. Vai tās grāmatas ir ietekmējušas kā Tu reaģē irl? Jo TU jau arī esi cilvēks, kurš jūt, neatkarīgi no tā, ko par to domā visādu zināšanu iespaidā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jēs, ļoooti ietekmējušas. un tad, kad kādreiz sāk pieklibot attiecības vai atkal ir par kaut ko grūti parunāt, tad mēdzu pārlasīt.

grūti tā visu izstātīt, bet pamatā difficult conversations ir par to, ka konflikti bieži notiek tāpēc, ka tiek meklēts vainīgais (fakti), bet īstenībā jau cilvēki kaujas par jūtām.

nu tur kaut kādi nenomazgāti trauki laikā, kliedz par traukiem, bet sāp, ka neciena vai nenovērtēja un beigās vēl pašam kliedzējam ir identitātes krīze par to, ka a) viņš laikam ir nevērtīgs cilvēks, ja viņu tā var necienīt un b) laikam varbūt viņš nav labs cilvēks, ka viņam šitā jākliedz.

tur bija tādi piemēri, ka likās, kur šitādas situācijas vispār var ar runāšanu atrisināt, nu un var -- ja paraugās no abām pusēm.

ar to es negribu teikt, ka es esmu kaut kāds attiecību vai negoušieišenu gurū, bet, jā ir palīdzējis. teiksim visvairāk ir palīdzējis vienkārši pastāstīt kā es jūtos. man nav jākliedz vai kā citādi jāuzvārās meklējot vainu vai faktus strīdā, bet es varu drīzāk pateikt, ka es par to situāciju jūtos sāpināta un dusmīga un tā man liek justies nelāgi.

nu kaut vai stulbo tanšu situācijā autobusā, varētu teiksim viņām no sākuma mēģināt paskaidrot, kas notiek ar bērnu. bet ja viņas vēl indīgi metās virsū, tad var mēģināt arī paskaidrot, ka tev to ir ļoti sāpīgi dzirdēt, ka tā saka.

bet te jau atkal, es, protams, saprotu, ka tas ne vienmēr ir viegli izdarāms un ja tādi pretīgi cilvēki spļauj virsū, eh, nu, es arī nemēdzu vienmēr būt apgarotā un jaukā. no otras puses, kaut vai tā grāmata jau nemaz nesaka, ka vienmēr ir jārunā. izvēle ko darīt vienmēr paliek tev. bet ir jauki saprast, kas ir tie lielumi, kas darās tevī un citos (fakti, jūtas, identitāte) un tad vismaz dažreiz ir vieglāk.

tā grāmata ir amazōnē, ja gribi vari pašķirstīt vai es varu aizsūtīt e-kopiju, ja gribi paskatīties. man tiešām nav viņā nekādas izplatītāja intereses, es vnk tiešām domāju, ka tā ir reāli izcila grāmata, kas var ļoti palīdzēt grūtām situācijām.

http://www.amazon.com/Difficult-Conversations-Discuss-What-Matters/dp/0143118447?ie=UTF8&keywords=difficult%20conversations&qid=1462231998&ref_=sr_1_1&s=books&sr=1-1

(Reply to this) (Parent)