Validation

Šodien gar logu slīd mākoņu vāli visos toņos un nokrāsās no tumši zila cauri pelēki zilam un zili pelēkam līdz mirdzoši baltam, ar gaiši zilām debesu strēmelēm pa vidu. Vislabāk man patīk, ja var redzēt mākoņu trīsdimensionalitāti, slāņus, kuros tie viens virs otra kārtojas un slīd viens otram pāri.

Starp citu, vakar ļoti sasmējos pie neraates ieraksta:

"iedomājieties situāciju - sieviete pavēlu kapsētā nes uz kaudzi izmest lapas, kad to pēkšņi uzrunā melnā plašķī tērpies stāvs ar izkapti pār plecu. sak "Palīdzēt nevajag?" vectante gandrīz pedāļus atmeta no bailēm. simtlatniekam iedota kopjamā teritorija, bet maz ko darīt. vakar visu vakaru ļaunīgi ķiķināju par šo izbīli"

#14 Velma Wallis "Bird Girl and the Man who Followed the Sun. An Athabaskan Indian Legend from Alaska"

Paņēmu šo Pie Grāmatnieka kunga ar cerību, ka būs līdzīga Džeimī de Andželo "Indiāņu pasakām", kas man dikti patīk (90. gadu sākumā izdota tāda balta grāmatiņa ar savdabīgiem zīmējumiem, par Tēti Lāci, Mammu Antilopi un mazo, palaidnīgo Lapsēnu, kuri ceļo un piedzīvo dažādus piedzīvojumus, bet beigās pamazām pārvēršas par cilvēkiem). Nebija līdzīga, diezgan parasts, raupjš stāsts, bez jebkāda maģiskā reālisma un leģendu garšas - par puisi un meiteni, kas ir atšķirīgi un negrib darīt to, ko prasa cilšu tradīcijas - puisis grib klejot (noskaidrot, kur ziemā pazud saule) un meitene - medīt. Bez tam grāmatā viņi satiekas tikai pašā sākumā un pašās beigās - pārējā laikā ir mehāniski pamīšus salikti divi stāsti. Phe.

#13 Elizabete Gilberta "Ēd, lūdzies, mīli"

Pirms kādiem diviem gadiem mēs ar draudzeni bijām aizgājušas uz filmu, īstu chick flick, lieliski pavadījām laiku, noslēdzot pēcpusdienu Tinto bārā ar vīnu un sieru. Pirkt un lasīt grāmatu man ne prātā nenāca. Aizpagājušo nedēļu, kad pāris dienas paliku pie tās pašas draudzenes, grāmatu ieraudzīju viņas plauktā. Un gluži negaidīti izrādījās, ka tā ir tik ļoti labāka par filmu, dziļāka, dzīvāka, atklātāka, cilvēcīgāka. Bez vīzdegunīgas pamācīšanas. Šī nav grāmata, kas izmainīs manu dzīvi, jo to mainīt es jau pati esmu sākusi, bet tā atnāca pie manis īstajā laikā, un par to esmu priecīga un pateicīga.
Un es droši vien izlasīšu vēlreiz angliski, lai kārtīgi izsmietos par visiem mazajiem jociņiem, kas oriģinālvalodā, protams, parasti skan labāk.

Pēdējās dienas galvaspilsētā kā buržujs - tik pa kafejnīcām vien. Paldies tam cilvēkam, kas izgudroja wifi.

Ak, man šodien ir vēl viena vajadzība: varbūt kāds var šovakar ar mašīnu pārvest dažus maisus un puķes no Valmieras ielas uz manu pagaidu palikšanas vietu Artilērijas ielā? Draudzenei, kas mani vīkendā vedīs uz laukiem, mašīna vēl remontā, bet saimniece gribētu, lai es jau rīt atdodu atslēgu.

Akjā, un man vajag kādu cilvēku, kurš palīdzētu rīt pakontrolēt biļetes un cilvēku plūsmu filmas pirmizrādē. Varbūt kādam ir laiks no aptuveni pussešiem līdz septiņiem un interesē šī te filma? UPD. Cilvēks ir, paldies!

Es kaut ko ierakstīšu, lai nedomājat, ka esmu pazudusi no zemes virsas. Esmu pa pusei pārvākusies - respektīvi, mantas visas Gulbenē, bet es pati līdz šis nedēļas beigām vēl Rīgā. Pie interneta tieku tikai darbā, bet tur man jāstrādā, un pa naktīm palieku pie omes, kas prasa samērā daudz nervu un pacietības, tā kā kaut kādu sakarīgāku ierakstu es ierakstīšu, kad būšu tikusi Gulbenē un drusku iekārtojusies. Tad arī apkopošu prieka spēles rezultātus un nākotnes plānus.

Ballīte pie karmena bija burvīga, un šodien es priecājos, ka ir izgudroti laptopi, un es varu strādāt, zvilnot spilvenos. Jāsaņemas, mudīgi jāizdara darbi un jāskrien meklēt kastes priekš pārvākšanās - uzzināju, ka mantu vedējs brauks jau rīt, nevis parīt. Šī būs ātrākā kravāšanās manā mūžā. Un es te vēl pavisam nesen rakstīju vienā komentā, ka manā dzīvē tā nu gan nav iespējams - šodien piezvanu saimniecei, rīt sakravājos un parīt jau esmu tālēs zilajās. Nupat tieši tā arī būs.

Kamēr es gulēju saldā rīta miedziņā, tikmēr bomži gandrīz nodedzinājuši blakusesošo graustu. Pirmo reizi trīs gadu laikā kaut kas tāds, ko laikam var saukt par rajona specifiku.

Grāmata #12
Izlasīju "The Extraordinary Adventures of Arsene Lupin", ko dažus ierakstus atpakaļ pieminēju. Visai izklaidējoši. īpaši tas, ka autors ik pa brīdim maina stāstītāju - te tas ir pats Lupēns pirmajā personā, te viņa biogrāfs. Un kopš pusaudžgadu detektīvposma, kad izlasīju visu Konan-Doilu, Agatu Kristi, daļu no Simeona un, kauns atzīties, bet arī krietnu čupiņu Vollesa, es novērtēju izsmalcināti paveiktus noziegumus. Literatūrā, protams.

Izlasītā grāmata #11
(Tur gan drusku pazudis pirmās rindkopas sākums, kas skan šādi: "Klasisks kino paņēmiens skatītāju uzmanības noturēšanai ir ļaut tiem redzēt un zināt vairāk nekā filmas varoņiem. Tas ir satraucoši ‒ vai varonis pamanīs zem galda novietoto bumbu, pirms tā sprāgs?")

pa Klasiku tikko skanēja retro dziesmas ar fantastiskiem vārdiem, piemēram, to, kā brigadieris bildināja mīļoto pašā svētku vakarā, kam atskaņa ir "viņa košā lakatā"
reku moderna dziesmas versija, kas, protams, nestāv ne tuvu līdzās tai, ko dzirdēju es, bet vismaz sniedz aptuvenu priekšstatu

Mikslis naktīm, kad jāstrādā: 1 tējk. kafijas, 2 tējk. kakao pulvera, 1 tējk. ar kaudzi piena pulvera, 3 tējk. brūnā cukura. Enerdžī!!

PRIEKS #10
Kaut kā man visu laiku sanāk tos priekus ierakstīt no rītiem par iepriekšējo dienu. Nu varbūt tas arī labi, iesākt dienu ar pozitīvu domu. Vakar bija diezgan draņķīgi, jo pēcpusdienā uzzināju, ka jim ir saņēmusi ziņu no Iestādes, kur mēs abas kandidējām uz amata vietu, ka viņa ir pēdējā trijniekā - es nekādu ziņu neesmu saņēmusi, un tas man liek pamatoti secināt, ka darbu nedabūšu. Un tajā draņķīgajā omā man viss, ko varētu definēt kā dienas prieku, likās pārāk aiz matiem pievilkts.
Bet tad es sameklēju sev prieku. Noskatījos Stenfordas universitātes profesora Robert Sapolsky lekciju par depresiju. Biju redzējusi agrāk citu viņa lekciju par kādu citu tēmu un zināju, ka tas būs kaut kas labs. Varētu likties, ko gan zināšanas var palīdzēt, ja jūties slikti un tas nebeidzas. Taču man palīdz, ja uzzinu, ka slieksme uz depresiju ir ģenētikas + dzīves faktoru kombinācija, ka tā ir "iemācīta bezpalīdzība". Tas man palīdz apzināties, ka nav tā, ka es vienkārši esmu vāja un slikta, nespējot tikt ar sevi galā. Iemeslus, kuru dēļ man ir depresija, es neesmu varējusi kontrolēt vai ietekmēt. Es neesmu vainīga. Man dod spēku cīnīties tas, ka es uzzinu - slikto sajūtu pamatā ir tikai mans kortekss, kas dod rīkojumu limbiskajai sistēmai un smadzenītēm uzvesties tā, it kā apdraudējums būtu īsts, nevis iedomāts. Tikai smadzeņu mehānika.
Te ir tā lekcija, un ja jums nav laika vai intereses skatīties visas 52 minūtes, tad paskatieties vismaz, ko viņš saka 10. un 42. minūtē.
Es izlēmu nelikt šo ierakstu zem atslēdziņas, jo varbūt šis ieraksts un šī lekcija var palīdzēt vēl kādam, ko es nepazīstu. Un es negribu slēpties. Pats briesmīgākais par šo slimību ir tas, ka nevar noslēpties stūrītī un pagaidīt, kamēr pāries, un "atgriezties apritē" viss tāds smaidīgs un pašpārliecināts. Slēpjoties un norobežojoties kļūst tikai sliktāk. Tu nonāc apburtā lokā.
Lai izārstētos, ir nepieciešama sabiedrības iejūtība, darbs, kas apliecina to, ka esmu ko vērta, ģimene un draugi ar neizmērojamu pacietību. Ja es kaut ko varu vēlēties no sabiedrības, tas būtu - spēt iet, teiksim, uz darba interviju un teikt - jā, man ir depresija, un tādēļ es varbūt reizēm uzvedīšos dīvaini, būšu uzvilkta vai raudāšu, dažreiz man būs grūti ievērot termiņus, bet man ir nepieciešams šis darbs, lai atkal kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli un realizētu savas spējas. Jo manas spējas, mans potenciāls nekur nav pazudis, vienkārši manas smadzenes šobrīd domā, ka man uzbrūk plēsējs, tādēļ reaģē veidā, kas neliekas adekvāts ikdienas dzīvei.

Kopš pavasara esmu pametusi novārtā izlasīto grāmatu uzskaiti, taču nav tā, ka neko nebūtu izlasījusi vai arī būtu aizmirsusi apņemšanos izlasīto pierakstīt.

( #6,7,8,9,10 )

Ieliku cepties kabaču maizi, baigi interesanti, kas sanāks. Mīkla, pirms piejaucu rīvēto kabaci, garšoja labi.
UPD.
Nevar gan saprast, vai tas kabacis kaut ko dod, bet garšīgi. Recepte te. Cukuru liku uz pusi mazāk, bet tāpat diezgan salds, var likt pat vēl mazāk. Un cept vajadzēja gandrīz 2x ilgāk, bet varbūt man arī tā krūze, ko lietoju kā "cup", ir drusku lielāka tilpumā. Vēl padomāju, ka vajadzēja pa virsu uzkaisīt sezama sēkliņas, lai smukāk izskatās.

Meklējot receptes, ko iesākt ar diviem omes iedotajiem lielajiem kabačiem, atklāju, ka slavenais franču ratatujs ir nekas cits kā aptuveni tāds dārzeņu sautējums, kādu varētu nosaukt par bezmaz pamatēdienu manā uzturā. Re kā!