Validation

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
PRIEKS #10
Kaut kā man visu laiku sanāk tos priekus ierakstīt no rītiem par iepriekšējo dienu. Nu varbūt tas arī labi, iesākt dienu ar pozitīvu domu. Vakar bija diezgan draņķīgi, jo pēcpusdienā uzzināju, ka [info]jim ir saņēmusi ziņu no Iestādes, kur mēs abas kandidējām uz amata vietu, ka viņa ir pēdējā trijniekā - es nekādu ziņu neesmu saņēmusi, un tas man liek pamatoti secināt, ka darbu nedabūšu. Un tajā draņķīgajā omā man viss, ko varētu definēt kā dienas prieku, likās pārāk aiz matiem pievilkts.
Bet tad es sameklēju sev prieku. Noskatījos Stenfordas universitātes profesora Robert Sapolsky lekciju par depresiju. Biju redzējusi agrāk citu viņa lekciju par kādu citu tēmu un zināju, ka tas būs kaut kas labs. Varētu likties, ko gan zināšanas var palīdzēt, ja jūties slikti un tas nebeidzas. Taču man palīdz, ja uzzinu, ka slieksme uz depresiju ir ģenētikas + dzīves faktoru kombinācija, ka tā ir "iemācīta bezpalīdzība". Tas man palīdz apzināties, ka nav tā, ka es vienkārši esmu vāja un slikta, nespējot tikt ar sevi galā. Iemeslus, kuru dēļ man ir depresija, es neesmu varējusi kontrolēt vai ietekmēt. Es neesmu vainīga. Man dod spēku cīnīties tas, ka es uzzinu - slikto sajūtu pamatā ir tikai mans kortekss, kas dod rīkojumu limbiskajai sistēmai un smadzenītēm uzvesties tā, it kā apdraudējums būtu īsts, nevis iedomāts. Tikai smadzeņu mehānika.
Te ir tā lekcija, un ja jums nav laika vai intereses skatīties visas 52 minūtes, tad paskatieties vismaz, ko viņš saka 10. un 42. minūtē.
Es izlēmu nelikt šo ierakstu zem atslēdziņas, jo varbūt šis ieraksts un šī lekcija var palīdzēt vēl kādam, ko es nepazīstu. Un es negribu slēpties. Pats briesmīgākais par šo slimību ir tas, ka nevar noslēpties stūrītī un pagaidīt, kamēr pāries, un "atgriezties apritē" viss tāds smaidīgs un pašpārliecināts. Slēpjoties un norobežojoties kļūst tikai sliktāk. Tu nonāc apburtā lokā.
Lai izārstētos, ir nepieciešama sabiedrības iejūtība, darbs, kas apliecina to, ka esmu ko vērta, ģimene un draugi ar neizmērojamu pacietību. Ja es kaut ko varu vēlēties no sabiedrības, tas būtu - spēt iet, teiksim, uz darba interviju un teikt - jā, man ir depresija, un tādēļ es varbūt reizēm uzvedīšos dīvaini, būšu uzvilkta vai raudāšu, dažreiz man būs grūti ievērot termiņus, bet man ir nepieciešams šis darbs, lai atkal kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli un realizētu savas spējas. Jo manas spējas, mans potenciāls nekur nav pazudis, vienkārši manas smadzenes šobrīd domā, ka man uzbrūk plēsējs, tādēļ reaģē veidā, kas neliekas adekvāts ikdienas dzīvei.
* * *