Validation

Kopš pavasara esmu pametusi novārtā izlasīto grāmatu uzskaiti, taču nav tā, ka neko nebūtu izlasījusi vai arī būtu aizmirsusi apņemšanos izlasīto pierakstīt.



#6 Yamamoto Tsunetomo "Hagakure. The Book of the Samurai"

Pirmo reizi par šīs grāmatas eksistenci es uzzināju pirms 12 gadiem, kad kādā septembra pēcpusdienā ar tikko iepazīto vidusskolas klasesbiedreni aizgājām noskatīties filmu "Spoku suns". Tā bija pirmā redzētā filma no vēlāk par vienu no maniem cienītākajiem režisoriem kļuvušā Džima Džārmuša. Un tā sākās grāmatas meklēšanas ceļš. Pēc dažiem gadiem internetā uzgāju krievu tulkojumu, vēl pēc dažiem - angļu, bet es nemāku lasīt grāmatas datorā. Arī izprintētas ne. Iesāku vairākkārt un netiku no vietas. Un tad, šopavasar, staigājot pa Tartu vecpilsētu, patvēros no lietus un pelēcības grāmatnīcā, atlasīju pāris grāmatas, kas mani uzrunāja, pagriežoties prom uz kases pusi, uzmetu pēdējo skatienu plauktiņam, un ieraudzīju. Grāmatas atnāk pie mums īstajā laikā.

#7 Toms Kreicbergs "Dubultnieki un citi stāsti"

Jūlija karstumā aizgāju uz trīs kilometrus tālo ciema bibliotēku un pēc tam sēdēju simtgadīgās mājas lievenī, noplukušā saliekamajā krēslā un lasīju stāstu par Rīgas metro,  lūkojoties aizaugušā dārzā.

#8 "Tales from Nowhere: Unexpected Stories from Unexpected Places" Edited by Don George

Lonely Planet izdots stāstu apkopojums, ko cerēju lasīt, dodoties kādā garā ceļojumā, taču man vēl arvien biežāk sanāk ceļot fantāzijā. Daži labākie stāsti šajā grāmatā aizveda uz vietām un situācijām, kādas es visticamāk nekad nepiedzīvošu (un varbūt labi, ka tā), vairāki bija garlaicīgi un iepriekšparedzami, apliecinot, cik bieži mēs savu pieredzi pakārtojam klasiskām shēmām, un viens bija izcils stāsts, kas uz pazīstamo pavērās ar patiesa ceļotāja acīm, ieraugot brīnumaino ikdienišķajā. Ceļot var arī tā, tas jāatceras un par to jāpriecājas - ja tu nevari aiziet pasaulē, pasaule atnāk pie tevis, ja pietiekami plaši atver acis.

#9 Džons Steinbeks "Par pelēm un cilvēkiem"

Ejot pārgājienā, iebāzu somā plānāko neizlasīto grāmatiņu, kas trāpījās pa rokai. Vēlāk to lasīju, sēžot viena pati lielceļa malā, Ģipkas autobusa pieturā, gaidot autobusu un neveiksmīgi mēģinot nostopēt kādu mašīnu. Varbūt tā bija piecu dienu pazemības pie dabas pieredze, kas lika Steinbeka vienkāršajam un neizskaistinātajam Lielās depresijas stāstam aizkustināt līdz asarām.

#10 Peter S. Beagle "The Last Unicorn"

Mazliet no Lindgrēnas drūmākajiem stāstiem - "Mio, manu Mio" vai "Brāļiem Lauvassirdīm", mazliet no Roberta Asprina ironijas par fantāzijas klišejām un vēl kaut kas pavisam īpašs un netverams. Mani nekad nebeigs valdzināt pasakas.