Godīgi sakot, pēdējo aptuveni mēnesi vai drusku ilgāk, dominējošā sajūta manī ir vientulība. Par spīti jaukām lietām, kas notikušas - tikšanās ar lara, ripp ballīte, bāra vakars ar darba kolēģi, palīdzēšana draudzenei projekta rakstīšanā. Es zinu, ka nedrīkstu par to runāt, tūlīt saskries veselīgi sārtvaidži un pateiks, ka man tikai vajag kļūt pašpietiekamai, un visas manas rūpes pagaisīs kā pieneņpūkas vējā. Taču pašpietiekamībai ir robežas. Man vienmēr paticis kādu laiku pavadīt vienai - mājās savā nodabā rosoties, es atgūstu enerģiju. Man ir bijušas zināmas problēmas ar iešanu vienai kaut kur, man ne pārāk patīk vienai darīt jaunas, nezināmas lietas - bet ar tām lietam ir iespējams strādāt, un es esmu to darījusi un tagad man to darīt ir daudz, daudz vieglāk nekā pirms kādiem 8 - 10 gadiem. Tā ka es apšaubu to, ka problēma ir tikai un vienīgi manās alkās, prasībās, nepieciešamībā. Maslova piramīdā mīlestības un piederības (draudzības, intimitātes) vajadzības nāk uzreiz pēc fizioloģiskajām un drošības vajadzībām, PIRMS pašapziņas, pašpārliecības, cieņas. Manas ilgas un mana sajūta, par to, kas man nepieciešamas, nav mānīgas, melīgas, tā nav mana iedomība vai niķība. Šausmīgākais ir tas, ka šoreiz depresija ir atgriezusies ar apzināšanos, ka tā var būt visu mūžu, atkal un atkal. Man šķiet, tas reāli samazina iespējas izārstēties, jo ar laiku tiem cilvēkiem, kas mani šobrīd atbalsta - cibiņiem un citiem - apniks mani atbalstīt. Es labi saprotu, cik apnicīgs var būt cilvēks, kam visu laiku ir grūti. Un šādā stāvoklī ir ļoti grūti nodibināt jaunas draudzības, vēl jo mazāk romantiskas attiecības, subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ. Subjektīvi ir tas, ka jebkādu jaunu attiecību veidošana šķiet jau iepriekš nolemta neveiksmei un tādēļ bezjēdzīga. Objektīvi - nomāktība un trauksme palēnina domāšanu, padara runu haotisku, un izskats kļūst vienaldzīgs. Ar tādiem cilvēkiem nav patīkami komunicēt. Bet es arī zinu, ka bez atbalsta nav iespējams atbrīvoties no šīs sajūtas. Es esmu pietiekami stipra un zinoša, un sevi mīloša, lai to būtu izdarījusi, ja tas būtu iespējams. Šis ir apburtais loks, un es nezinu, kā to pārraut. Nelieku zem atslēgas - to dēļ, kas mani nelasa ikdienā, bet jūtas līdzīgi. Tādās sajūtās ir svarīgi zināt, ka neesi viens, kas tā jūtas. (Piebilde tiem, kas nezina manu situāciju un grib ieteikt vērsties pie speciālista - es eju pie psihoterapeita un strādāju ar sevi.) |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 6. Februāris 2014, 11:36, nervukamolis commented: paldies, ka neliki zem atslēgas. kaut vai tāpēc, ka ir labi izlasīt savas sajūtas tādā noformulētā veidā, viņas uzreiz šķiet saprotamākas- t.i., mazāk biedējošas. |
Nē, es kaut kādā vienā brīdī zimbabvi atdraugoju, jo viņa bija iemīlējusies un priecīga, bet es tajā brīdī vēl pārdzīvoju par neveiksmi mīlestībā un man bija grūti to lasīt. Kaut kā tā arī neesmu piedraugojusi atpakaļ, kaut arī šad tad paalasu to, ko viņa raksta publiski. Bet gorillas pieminēšanas atsauca atmiņā filmiņu par sadzīvošanu ar melno suni - http://www.youtube.com/watch?v=XiCrniLQ |
On 6. Februāris 2014, 13:07, vilibaldis commented: tā ir... bet tu raksti un tas jau ir daudz, man, piemēram, ir bail rakstīt un parādīt savu vājumu :) un ar pašpietiekamību ir tā ka reiz tā sāk smacēt, bet tikt prom grūti |
On 7. Februāris 2014, 10:11, virginia_rabbit commented: man šāda atklātība par savu jušanos un vājumu liekas labāks pamats draudzībai, nekā tusiņš ar dutch courage. On 10. Februāris 2014, 16:44, virginia_rabbit replied: rainēr no jūnij abūs atpakaļ, un tu esi welcome! |