Šodien skatījos Titāniku. Kārtējo reizi konstatēju, ka mani aizkustina ne tik daudz Rozas un Džeka mīlasstāsts, cik otrā plāna varoņu un statistu bēdas. Kā vispār kāds var palikt vienaldzīgs pret frāzi
Es vēlos, kaut būtu uzbūvējis tev labāku kuģi vai
Mums jāgaida, dēliņ - sākumā tiks glābti pirmās klases pasažieri, un tad pienāks mūsu kārta? (Uz precizitāti nepretendēju - improvizācija par tēmu.)
Labi, un tagad bez puņķiem un asarām. Ko jūs teiktu par šo? Es būtu gatava gājēja.