BUTTERFLY SCREAM

nu, kāpēc Tu guli? arrr.. Man ir garlaicīgi. Nu, ļoooti garlaicīgi. Tik garlaicīgi, ka izkrāsoju veselu kaudzi bildīšu = klases sagatavotas pusgadu uz priekšu.

Vakar uz ielas pienāca tante un jautāja, vai es sniedzu privātstundas? Viņai esot vidusskolas vecuma dēls.. Es monotomi iepazīstināju viņu ar parasto cenu, kas viņai noteikti nav pa kabatai. Tantes sejas izteiksme nemainījās. Viņi esot gatavi maksāt par !!!matemātikas un fizikas!!! privātstundām.

Sen nebija runāts. Pietrūkst to sarunu. Cik patīkami ir apzināties, ka, lai arī dīvainis un savādnieks, Tu neesi viens. Mūsu ir daudz. Mēs slēpjamies aiz grāmatu vākiem, vīpsnājošas attieksmes pret normālo, sevi dziedējošā pārākuma apziņā. Mēdzam arī salūzt. Liet asaras spilvenā, piedzerties kā lopi, izsist kādu logu, nīstot pasauli, kurā esam spiesti eksistēt. Pasauli, kurā 'normāls' ir labi, 'savādāks' - slikti. Es gribu ticēt, ka novirzes no normas slēpjas katrā indivīdā, kas staigā pa mūsu kopējo zemi. Joprojām naiva. :)

Enjoy your fucking day!

Pamodos ar to sajūtu, kas liek ķermenim savilkties neapmierinājuma murskuļos, un aizstumt prom to silto roku, kas pārslīd pār manu muguru. Jā, es Tevi mīlu, bet šorīt TU mani kaitini! Laiks ir nejauks. Smogs virs pilsētas izspiež atlikušo gaisa kripatu putekļos, un nožēlojamas atliekas no tā, ko viņi šeit sauc par lietu. Es apgriežos uz riņķi un ļauju sev sajust otra cilvēka siltumu. Man sāp galva. Es kļūstu niķīga un ietiepīga. Izceļas vārdos neizteikts strīds, kas iegrimst demonstratīvā klusumā.

Kādreiz mēs savas lietas mēdzām tā risināt. Viņa mani aizvaino, es aizvainoju viņu. Es neesmu agresīvā. Esmu drīzāk - pažēlo mani, vai es pažēlošu sevi. Uzmetu lūpu, aizcērtu durvis un aprokos zem segas. Aizvainojums, līdzīgs mūsu abu naidam un mīlai, gruzd gaisā pat pa nedēļai. Nedēļai, kad netiek pārmīts ne vārds. Nedēļai, kad acis izvairās satikties. Nedēļai, kad sāpes sagādā pazemojuma pilnu baudu. Es no tā nespētu atteikties. Man ir stipra dvēsele, viņa saka - novecojusi. Manai dvēselei nav vājā gara, kas liktu padoties pie pirmā negaisa. Gada gaitā nežēlīgs ūdens viņā izgrauza caurumu, kas tagad tiek lāpīts. Drebošiem pirkstiem pievilkts un aizstiķēts.

Tev nedrīkst sāpēt!!! Tev arī nē!!! Par pagātni nedrīkst domāt. Par nākotni arī nē. Jo mums tādas nav.
Ir tagadne. Tagadne, kas pilna vārdos neizteiktu solījumu, mīlestības, pieķeršanās, baiļu pazaudēt. Mans ķermenis pārkrīt pāri augstceltnes malai. Apstāties nav iespējams. Rezultāts - katastrofāls. Lidojums - dzīvi mainoša pieredze, ko citiem vairs izstāstīt nav iespējams.