Diapozitīvs

Kad izvēlējos savu smārtfonu, bija man prātā šādi sekojoši atlases pamatkritēriji, sarindoti apmēram pēc prioritātes:
1) 3.5mm audio štekeris un jēdzīgs skaņas čips iekšā;
2) platforma, kura atbalstītu pleijeri, kas prot skroblēt;
3) respektējams baterijas turēšanas laiks;
4) Atvērta OS - lai nav muļķīgu ierobežojumu;
5) normāla (cik nu mobilajā tā var būt) kamera;
6) navigācija.

Tagad, kad esmu kādu laiciņu padzīvojies ar aparātu, ko no šīm prioritātēm lietoju, kāda ir performance? Kādus secinājumus no tā varu izdarīt? Tad atkal var pa punktiem:

1+2 = mūzikas lietas
90+% no mobilā lietošanas laika. Čips iekš HTC Sensation tiešām izrādījās labs. Bet vai tam tik tiešām nepieciešams mobilais ar izsalkušu 1,2GHz divkodolu procesoru un lielu ekrānu? Stipri šaubos. ( ... tālāk ... )
 

Uzlūkojot šo bildi, kuru tomēr nolēmu ieskenēt, atceros kādu stāstu no bērnības. Bilde atgādina par mani un manu brāli. Bijām kādus deviņus gadus veci un, acīm redzot, garlaikojāmies pie krustmātes. Tad devāmies laukā un izdomājām aiziet uz netālu esošo stroiku, kur ceļ daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku. Patiesību sakot, būvniecība tur kādu laiku bija apturēta, bet ceļamkrāns, cementa mucas un cita celtniecības tehnika stāvēja vēl uz vietas. Ķieģeļu-paneļu tipa ēka ar sarkanu mūri, kuru Elga gan jau zinātu apsaukāt sērijas numurā.
Par šo ēku saldenieki zināja teikt ne vienu vien spoku stāstu, beigu galā ne jau velti - ēka tika celta uz otrā pasaules kara kritušo vāciešu kapiem, par ko vesela ažiotāža bija dzimtajā pilsētā. Viens no spilgtākajiem spoku stāstiem: Uz ārējās ķieģeļu sienas, kas vērsta pret ielu, regulāri sāka parādīties pleķis, kas atgādināja izplūdušu un abstrahētu cilvēka figūru: galva, kas mazliet nošķiebta uz vienu pusi, rumpis, kas vēja nests aizslīdējis mazliet uz sāniem un ekstremitātes, gluži kā atrautas un sakropļotas. Izskatījās, ka šai figūrai rokās bija automāts - gatavības pozīcijā. Pleķis tur bija gan lietus, gan sausā laikā. Tauta runāja: draudīgo pozu ieņēmušais kareivis uz sienas apliecināja, ka šeit apglabātie, kuru atdusas vieta apgānīta, cīnīsies par savām tiesībām uz mieru ar jebkuru, kas pārkāpj viņu teritoriju.( ... tālāk ... )
 

Lūk, kāpēc man ne visai patīk tērēt laiku, enerģiju un naudu, lai sarunātu bridienu kādā objektā. Nesenais gadījums: mēs, neliela kompānija, kā jau normāli cilvēki, kas nodarbojas ar pieklājīgu trespassingu, pārlīdām pāri kādas šķietami pamestas industriālās teritorijas žogam. Skatāmies, ka netālu stāv normāls mersis un vēl drazas kaut kādas. Izskatās, ka ir apsardze. Domājam: lauks te tāpat ir pārskatāms kā uz delnas - davai, iesim pieteikties pie apsarga un uzprasīsim, vai drīkstam pabradāt. Pieejam un apsargam (neoficiāls, bez uniformas) ar vienu aizduļķojošos aci sejā šoks un mazs izbīlis. Uz mūsu runām šis nereaģē un izturās tā, it kā būtu sabijies un ātrāk gribētu no mums tikt vaļā. Atkratoties no viņa, tomēr izspiedām info kur kā ko darīt - nāciet pirmdien, runājiet ar otro apsargu. Aizejam.
Atnākam - jauns puika (zem 30), arī bez uniformas. Uzņēmums značit nelikumīgi nodarbina. Bet par to pofig, galvenais sarunāt ģēlu. Lūk, iegūstam telefona Nr. Zvanu - savieno ar ārzemēm. Pastāstu ko gribam, pretim dzirdu kārtējo "tur nav, ko darīt" un "nav kultūrvēsturiski", bet tomēr adresāts izrādās laipns un sarunājam, ka viņš atmetīs man SMS ar uzņēmuma vadītājas (vai tamlīdzīgi) telefona Nr. Pēc kādām 30min, braucot jau uz citu, uz pusi pliekanāku objektu, saņemu SMS ar telefona Nr. Zvanu. Paceļ - "jā, lūdzu, tikai iepriekš gribētu faksētu oficiālu iesniegumu brīvā formā". Nav problēmu, saku. Piesaku aptuveni sestdienu uz 14:00. Lūk, smadzeņoju un rakstu, un uzcepu beigu galā to, manuprāt, tīri glītu un pārdomātu. Tad parakstījām un nesu uz pastu. Samaksāju par faksu 0,48Ls un gaidījām sestdienu. Piektdien saņemu zvanu no faksa adresāta: "jā, ok, nāciet, bet iekšā gan nevarēs iet un, lūdzu, ievērojiet mūsu prasības objektā". Nopūšos, bet domāju - jāaiziet ir, beigu galā nevar šādu čakarēšanos atmest ar nepiepildītu roku un gan jau, ka varēs iešmaukt ēkās. Beigu galā - ja sarunāts, jāaiziet vismaz apostīt un nopētīt situāciju. Pienāk sestdiena un biedrs Maita atmet ar roku, jo neesot tā vērts. Mēs ar cienīto gan aizbraucam.
Sagaida mūs trešais apsargs - izskatās mazliet pēc zeka un protams, ka bez formas. Ielaiž iekšā un saka, ka vilksies līdzi. Tā nu arī staigājām, pļāpājām un mēģinājām visādi teikt, ka iekštelpās, ja domā ar galvu, uz tās nekas nekrīt. Bet bez augļiem. Toties cilvēks izrādījās tīri zinošs un ar cienījamu humora izjūtu. BET.

1) Pieklājīgi trespasseri redz, ka objekts apsargāts - pieiet pie apsarga papļāpāt. Rezultāts 0/5;
2) Aizejam citu dienu, dabūjām numurus. Rezultāts 2/5;
3) Zvani uz diviem tel. Nr. Rezultāts 3/5;
4) Sarunā, uzraksti iesniegumu, aizfaksē. Rezultāts 3/5;
5) Aizej, dabū piespiedu gidu un tomēr netiekam interesantākajā daļā. Rezultāts 1/5.

Vai šāds čakars ir tā vērts? Atkarīgs no rezultātiem, protams. Ja cilvēki ir spriestspējīgi un zina, ka neeksistē normatīvais akts (vai arī parādiet man to, lūdzu), kas viņiem piespiedu kārtā uzliktu atbildību par cilvēkiem (nedarbiniekiem un citādi nesaistītiem ar uzņēmējdarbību konkrētā objektā), kas iesniegumā atbildību noņēmuši no viņu pleciem... Ja cilvēki netēlotu mammas, norādot pieredzējušiem urbexeriem, kas bijuši krietni nolaistākās ēkās, kur var un kur nevar iet... Ja iesniegums rezultētos iekš tā, ka atver vārtus un laiž pastaigāties brīvā vaļā (porcelāns un RGK, piemēram), tad tas būtu tā vērts, protams. Bet konkrētais gadījums? Kā izlūkpasākums: jā. Kā interesanta pieredze: daļēji. Kā bradājums: SKUJU! Bet nu, vismaz dažas filmas fočenes un viena HTC Sensation bilde kabatā. Tas tā, ja cenšamies uz lietām skatīties kaut cik pozitīvi

Hail trespasser!
 

Lai netā nedublētu lietas un ņemot vērā to, ka šeitan tomēr man dikti šaurs lasītāju loks, intro no bradājuma un pārējais tad linkā.

Kā iepriekš tiku minējis, objekts manu bridējaci vilināja kopš kāda 2000. gada, kad, braucot tur garām ar starppilsētu un mazliet vēlāk ar RS autobusu, manīju gar žoga iekšpusi stratēģiski izvietotus tornīšus un platformas ar vīriem tajos. Vīru rokās – letāli automātiņi… Interese īstenotā objekta apmeklējumā materializējās tikai šomēnes, sarunājot apmeklējumu ar objekta teritorijā esošajiem saimnieciskās darbības veicējiem.
Bradājuma laikā acis glāstīja ar dzeloņdrātīm nodrošināts perimetrs, kurš sevī ietvēra ēku, kuras vēderā spīguļoja dažādi telpu nosaukumi, piemēram: „111. Neizmantota telpa”; „207. Kriminālizmeklēšanas nodaļa”; „407. Sardzes norīkojuma tualete”; „413. Arestēto karavīru ēdnīca”; „414. Sardzes personālsastāva ēdnīca”; „1. Viennīca” u.tml. Aizturēto kameru blokā ir arī „Aizturēto virsniekvietnieku kamera” un „Aizturēto virsnieku kamera”. Kādas kameras durvis no iekšpuses rotā vājš, specifiskā gaismas leņķī manāms uzraksts ar zīmuli: „Свобода это рай” (Brīvība – tā ir paradīze), kas droši vien ir 1989. gada filmas С.Э.Р – Свобода это рай (1989) referencīte. Turpinājums te
 

"Es neprotu rakstīt, tāpēc es velku īsus svārkus". Tā par sevi izsakās 10 gadus rakstošā Kaķe. Es, savukārt, nemaz i nerakstu dzeju. Vienīgi varbūt manus rakstīšanas centienus var pie kaut kāda prozas nostūra pieķeksēt, lai gan man šķiet, ka, lai darbu nosauktu par prozu, tajā jābūt daudz vairāk izgudrotā, izfantazētā, turklāt jābūt augstai, plūstošai kvalitātei. Subjektīvi. Tas, ko es rakstu, ir vairāk kā dokumentāls kino. Atstāsti ar dažiem izpušķojumiem, ko, manuprāt, ir grēks nosaukt par prozu. Pārāk augsts tituls, ko nepiešķir vienkāršam ierindniekam.

Lai nu kā Metaphor in Action (MIA) ietvaros no 20. līdz 27. jūlijam mums radās iespēja abiem apciemot veco, labo Lielbritāniju jeb UKiju, kā to neformāli dēvēju. Papildus stimuls: EU solās apmaksāt 70% no ceļošanas izdevumiem un 100% uzturēšanās izmaksas! Tā kā rakstīšana mums nav sveša un valodas ar ir zināmas, nolēmām izmantot šo vienreizējo iespēju un drīz jau tika pieteikts atvaļinājums un kabatā uzradās Lufthansa biļetes uz Londonu caur Frankfurti! Pārsēšanās lidojums, par ko biju priecīgs - beigu galā iespējas 8h paelpot vēl kādas citas pilsētas gaisu. Lidots nebija ui, ku sen! Reiz bērnībā, PSRS teritorijā. Tas arī viss. Bet tagad - apzināts vecums un patstāvīga rīcība. Lidojums bija tas, ko gaidīju varbūt pat vairāk par pašu Londonu un Frankfurti!

Rīga
Diena sākas agri - ap diviem naktī/rītā, ja pareizi atceros. Izlidošana 04:35, šķiet. Pacelšanās - aiz loga liels ātrums un mazā RIX lidosta attālinās, paliek mazāka. Biju gaidījis ko iespaidīgāku - ko tādu, ko vairums noteikti dēvētu par diskomfortu. Bet te - viss mierīgi. Lēzena pacelšanās un ķermenim tikai neliels izbrīns par augstuma un spiediena svārstībām salonā. Biļetes bija lētas, bet serviss - uzteicams! Lidojuma laikā salonā uzradās silta ēdiena smaržas un drīz tikām pie karstmaizītēm un dzēriena pēc izvēles: vīns, alus, dažādas sulas, ūdens, tēja un kafija. Turklāt par cenu, kas jau iekļauta biļetē, t.i., par velti! Lufthansa - WIN.

Frankfurte - turp ( ... )
 

Man kā diezgan lielam last.fm un Android atkarīgajam gribas, lai arī mašīnā nebūtu jāķēpājas ar CD mapi un tās piedāvāto, stipri ierobežoto mūzikas izvēli trauslos datu nesējos. Tāpēc arī mašīnā varētu klausīties muzonu no sava HTC Sensation, signālu uz mašīnas atskaņotāju dodot caur 3.5mm štekerīti, pie reizes arī skroblējot. Izklausās pēc totāla WIN! Tiem, kuriem ir atskaņotāji ar AUX ieejām, problēmu nav - attiecīgi vajag tikai nopirkt kabelīti un viss. Bet, ja nav ne AUX, ne CD pleijeris, kuram var pielodēt AUX opciju, bet ir kasešu atskaņotājs, atliek iegādāties attiecīgo kasetes adapteri un vsjo. Bet mūsu maģītim AUXa nav un kasešu atskaņotāja arī nav, un jaunu maģīti pirkt tikai AUX vai USB dēļ galīgi negribas. Un man kā DIY piekritējam pirms gadiem ~6 izdomājās risinājums. Proti:
- CD lasītājs - lāzerītis - nolasa info no diska un pa saviem mazajiem vadiņiem dod signālu tālāk uz pārējo elektrisko slēgumu, kur tas tiek apstrādāts. Vadiņus ir ļoti viegli atrast - parasti tie ir buntītē un kā reiz 3, kas nāk no lasītāja, turklāt parasti arī ērti iekrāsoti standarta stereo krāsās;
- atliek identificēt vadiņus un pielodēt vai nu uzreiz to 3.5mm kabelīti, kura otru galu spraust telefonos, mp3 pleijeros, portatīvajos un whatnot, vai arī uzlabot risinājumu un kabeļa vietā ielodēt 3,5mm female konektoru ar pagarāku vadu un konektora galu iemontēt kaut kur panelī, vēlams kaut kur blakus atskaņotājam, panelī atstājot smuku caurumiņu male spraudeklim;
- tad atliks vien iegādāties 3,5mm male to male kabelīti un kā cilvēkam klausīties vienmēr līdzi esošo digitālo audio kolekciju, atstājot diskus mājā, plauktā, kā mūzikas kolekcijas backup variantu. Droši vien, ka pielodētais kabelītis būs jāizlaiž cauri kādam rezistoriņam, lai nejauši neiepotē iekšā par daudz cizika (kad moblais pleijerītis atstāts uz max skaļumu, piemēram), kas potenciāli varētu nojāt visu auto atskaņotāju.

Šis, protams, strādās tikai tad, ja mašīnas CD atskaņotājs būs uzlikts uz CD atskaņošanu bez CD iekšā.