Diapozitīvs

Tautu kultūrās eksistē dažādi nemirušie - no briesmoņiem vampīriem, līdz elegantiem vampīriem, no absolūti stulbiem zombijiem, līdz inteliģentiem.

He, šonakt bija sapnis no diezgan pasen nesapņotā cikla, kuru varētu nosaukt par "Izroc savu māti!"

Tika atrakta mamma no kapa, kurā tā guļ kopš man ~septiņi. Bet paskats vēl nebija nemaz tik šausminoši nelietojams - par spīti tam, ka man jau 32. Vien pamatīgi nes pēc līķa un ādas krāsa nekāda. Un šur-tur kāds zobs pavīd. Nekas, ko nevarētu pielabot. Ģimene ir priecīga - mamma atkal ir starp mums, bet es ievēroju distanci. Beigu galā tas ir vienkārši nepareizi. Un es nevaru samīļot labi izturētu līķi, lai kā arī gribētos visu šo zaudējuma sāpi izlikt viņas apskāvienos. Viņas āda vienkārši ir... Viņa ir mirusi. Par spīti tam, ka staigā. Un es vairāk rēķinos ar to mirušo aspektu. Nekā zombisko. Un neizskatās, ka mammas zombītis to pādzīvotu. Šis nav stulbais zombijs. Viņa nesiekalojas, nav tukšs skatiens, un viņa uzvedas cilvēkam absolūti adekvāti. Un tomēr kaut kas traucē. Tāds nieks kā nāve.

Ideja šiem sapņiem kā vienmēr - restaurēt saliedēto ģimeni, kas reiz bija pilnā sastāvā. Tāda mūžīgi ir šī sapņu cikla pamatideja, vien mēdz atšķirties tehniskā, jebšu resurektēšanas puse. Citreiz akcents tiek likts uz intravenoziem konservantiem (kaut kas uz Re-Animator), citreiz tīri uz Dr. Frankenstein metodiku. Bet gala rezultāts nekad nav kā filmās. Ja nu vienīgi neskaita Penny Dreadful. Jā, ar šo seriālu varētu salīdzināt. Rezultāts vienmēr ir kvalitatīvs - beigās būtu grūti atšķirt no vēl nemiruša civēka - gluži kā Proteus.

Pēc pamatīga strīda atkalapvienotās ģimenes izpildījumā atklājās šīs konkrētās epizodes centrālā tēma - mammzombija loma plašākā kontekstā. Cilvēces kontekstā. Proti., vai nemirušajiem vispār ir vietas cilvēku vidū. Skaitot no nelegālās atkalatdzimšanas, beidzot ar neskaitāmiem ētikas apsvērumiem. Viens no tiem: Nemirušajam nav pilns cilvēkam piemītošs un to raksturojošs apziņas komplekts. Pusdzīvē atgrieztais ir pusdzīvē atgrieztais. Nekas vairāk. Cilvēku raksturojošā elementu buķete daļēji tārpu aiznesta (un atpakaļ nedabūt - tārpi paši jau sen miruši), tā ir sapuvusi un iesūkusies arī zemē. Nepiemīt, piemēram, bailes no nāves. Līdz ar ko nepiemīt bailes kā tādas - gan par savu tuvinieku, gan par savu dzīvību. Un tas devalvē dzīvi kā tādu, jo, kā izrādās, šis pilnā komplekta trūkums noved līdz absolūti loģiskajam gala secinājumam sapnī - atgrieztais cilvēks nepaliek dzīvo starpā mīlestības, pieķeršanās vai kaut vai pazaudēšanas baiļu dēļ. Viņš paliek tāpēc, ka burtiski ir atkarīgs un pieradināts. Pastarpināti pārtiek no bijušo tuvinieku sāpēm un tieši pārtiek no viņu sniegtajiem pēckapa dzīves uzturēšanas līdzekļiem un metodikām. Un tas nav pareizais iemesls. Un atraktā par to nebēdājas - arī šī emocionālā izpausme iztrūkst, kas vēl vairāk apliecina, ka mammai starp mums vietas nav. Tā ir zaudēta pirms daudziem gadiem.


Ap pus četriem pamodos, samīļoju kaķīti un gulēju tālāk. Pēdējā laikā ne visai bieži sanāk sapņos skatīties kvalitatīvu Horror.
 

Ar velo minos ikdienā - ja vien nelīst, vai sāls šļūdonis nav uzbrucis Rīgas ielām. -20 ar neskādē.
Un kā reiz pēdējo mēnešu maršruts ved pa Lāčplēša vai tām paralēlajām ielām pēc izvēles. Tad, kad parādījās jaunās treknās līnijas uz braucamās daļas, nodomāju ne jau tās glaimojošākās lietas.
Redzi, man kā ikdienas velobraucējam tas šķiet nepārdomāti ne tikai no infrastruktūras, bet arī no praktiskā un samērības viedokļa. Mašīnām to ieeju/izeju uz Salu tiltu vajag krietni vairāk, nekā tiem 5 riteņbraucējiem stundā. Turklāt ar šo velojoslu ir tāpat kā ar citām - pēkšņi sākas un pēkšņi beidzas. Bez mērķa, bez nekāda labuma. Tos 2km varu arī pa ietvi slalomā izmaukt. Pilnīgs watafaks. Kungi, plānojot velo infrastruktūru un satiksmes plūsmu, domā ar balsošanas biļeteniem, nevis smadzenēm. Nez. No manis tikai viens trekns mīnuss par risinājumu, kurš ir apgrūtinājums, nevis risinājums vai solis vienota, pašpietiekama un noslēgta veloceliņu tīkla izveidē. Veloceliņš, kas random vietā sākas un beidzas, nav nekāds risinājums infrastruktūras uzlabošanai. Turpināšu prātīgi traucēt Ģertrūdes ielas gājējiem, ja vien nebūs jāsteidzas.

Dark Ambient indīd ir viens no tiem žanriem, kuri patiesi atraisās, kad to atskaņo caur jēdzīgu ekipējumu. Iespaids un atmosfēra pieaug vairākkārt. Inade vedina dirst ne tikai ķieģeļus, bet veselus to cepļus.

Mirkomīkstais nopirka Skype un sākās bulšits papildus jau eksistējošajam Skype bulšitam. Tagad lietotājus ar vecām versijām Skype serveri vienkārši met ārā ar attiecīgu paziņojumu, ka jāapdeitojas. Tad nu jāatvadās no mīļās 5. versijas, kurā nav Facebook un reklāmu bulšita, un jāapdeitojas uz 6, kas ir piebāzta ar reklāmām un FB bulšitu. Bet reklāmas vismaz var vienkārši un globāli nogalināt:
http://winaero.com/blog/how-to-disable-ads-in-skypes-chat-window/
http://blog.avangardo.com/2013/02/how-to-block-ads-in-skype/

Atminos kā šodien, ka Skype no paša sākuma nepatika. Līdzīgi kā ar draugiem.lv - tā teikt nācās lietot, lai komunicētu, jo pārējā populācija to lietoja. Un turpina lietot.

Līdz ~2009. gadam bradājumu fotofiksācijai manā rīcībā bija tikai Nokia 6630. Šis laiks sakrīt arī ar bradāšanas intensīvāko periodu līdz šim. Tā kā 2013. gads tuvojas savam noslēgumam, izdomāju izdarīt līdz šim nedarīto: attiecīgo periodu bradājumbižu “best-off” slīdrādes. Sāksim ar 2008. gadu. Līdz gada beigām būs attiecīgi par 2009., 2010.-2011, 2102. un 2013. gadu. NB: šīm bildēm ir vairāk vēsturiska, nevis mākslinieciska vērtība. Toreiz tika fočēts dokumentālam priekam, šodien – mākslinieciskam.

http://www.post-apo.lv/?p=1495
 

Redz, kā. Biedre telefontubbie painformēja, ka viens no maniem Sēnītes bradājuma apraksta citātiem ir nodrukāts grāmatā. Forši jau, bet tomēr - tirpēklis/e autors/e i neapvaicājās un nepainformēja, ka, redz, manu materiālu izmantos savā grāmatā. Laikam neiedomājās to, ka man tas varētu būt interesanti un tā vietā droši vien iedomājās, ka prasīšu maksāt 666Ls par katru vārdu. Nu gan kultūra - publisks fuj. Latvieša daba.( ... tālāk ... )