Diapozitīvs

Jauna dzīvesvieta, jauni noteikumi, he.

Ja pazemē varēju celties 30min pirms darba, vadoties pēc modinātāja aicinājuma, tad tagad varu celties divas stundas agrāk, vadoties pēc tā un rīta gaismas, kas ielaužas caur tumšajiem dienas aizkariem.
Ja agrāk pazemē bija konstanti 21, tad tagad, ejot gulēt, ir 23, bet, mostoties, ir 15, un jāmočī iekurt apkures katls, kas pēc minūtēm 20 uz radiatoriem padod karstu ūdentiņu (60-75C). Siltuma akumulators. Vajadzīgs. Lai no rīta un, atbraucot mājās, nav 15

Bet tā jau jauki - celties kopā ar rīta sarmojošo miglu. Tikai vēl mazliet par agru, lai sanāktu laiks to nofočēt. Pēc mēneša gan jau savos 0700 būs gana gaišs, lai kaut ko noknipsētu ar ISO100 diafilmu, gatavojoties darbam.

Viena no lietām, kuru pamanīju, pirmo un visas atkārtotās reizes spēlējot The Last Of Us, bija pārsteidzošā tekstūru nedzīvība.

Ķieģeļu siena, asfalts, zāle un koka fasādes, piemēram - absolūti bez dzīvības, bez nokrāsas un ēnojuma niansēm. Spēlēju uz 24" AMVA+ FULL HD monitora ar LED gaismu. AMVA+ un LED vajadzētu nodrošināt pieņemamu kontrastu un krāsas - cik no LCD to vispār var prasīt.

Bet tad pieslēdzu to pašu spēli pie Philips 42" HD Ready (1024*768) plazmas (novecojusi, lēta, ne visai tehniski jēdzīga manta uz saviem 40kg) un watafaks šī aspekta sakarā atmira uzreiz - ķieģeļu siena vienkārši sāka diet, zāle sulot, bet asfalts mirdzēt visā savā pelēkajā krāšņumā. Un jaukākais ir tas, ka šī Philips plazma ir teju zapiņš plazmu pasaulē. Poršiņus taisa Panasonic. Žiguļopeļus taisa LG.

Diez kā TLOU izskatīsies uz Panasonic TC-P55VT60, kuru vairs neražo, jo plazma ir mirstoša, ja ne jau pilnībā mirusi tehnoloģija, kuras attēla konkurents ir tikai OLED.

Jo tautu masturbē ar 4k LCD mēsliem, atmetot visus pārējos izcilu attēlu veidojošos raksturlielumus.


RIP plazma - lai tavu augsto attēla kvalitātes latiņu godam pārvar tikai OLED.

Kam es dzīvoju?

Slimot, izlasot grāmatu un spēlējot Mafia II un Deadly Premonition (cik nu tās aktīvās darbības vispār sanāk) un klausoties Arcana, nav nemaz tik slikti. Sliktāk (?) ir apzināties, ka sen nav bradāts, fočēts un diapozitīvēts. Nolaidība vai interešu maiņa?

Tautu kultūrās eksistē dažādi nemirušie - no briesmoņiem vampīriem, līdz elegantiem vampīriem, no absolūti stulbiem zombijiem, līdz inteliģentiem.

He, šonakt bija sapnis no diezgan pasen nesapņotā cikla, kuru varētu nosaukt par "Izroc savu māti!"

Tika atrakta mamma no kapa, kurā tā guļ kopš man ~septiņi. Bet paskats vēl nebija nemaz tik šausminoši nelietojams - par spīti tam, ka man jau 32. Vien pamatīgi nes pēc līķa un ādas krāsa nekāda. Un šur-tur kāds zobs pavīd. Nekas, ko nevarētu pielabot. Ģimene ir priecīga - mamma atkal ir starp mums, bet es ievēroju distanci. Beigu galā tas ir vienkārši nepareizi. Un es nevaru samīļot labi izturētu līķi, lai kā arī gribētos visu šo zaudējuma sāpi izlikt viņas apskāvienos. Viņas āda vienkārši ir... Viņa ir mirusi. Par spīti tam, ka staigā. Un es vairāk rēķinos ar to mirušo aspektu. Nekā zombisko. Un neizskatās, ka mammas zombītis to pādzīvotu. Šis nav stulbais zombijs. Viņa nesiekalojas, nav tukšs skatiens, un viņa uzvedas cilvēkam absolūti adekvāti. Un tomēr kaut kas traucē. Tāds nieks kā nāve.

Ideja šiem sapņiem kā vienmēr - restaurēt saliedēto ģimeni, kas reiz bija pilnā sastāvā. Tāda mūžīgi ir šī sapņu cikla pamatideja, vien mēdz atšķirties tehniskā, jebšu resurektēšanas puse. Citreiz akcents tiek likts uz intravenoziem konservantiem (kaut kas uz Re-Animator), citreiz tīri uz Dr. Frankenstein metodiku. Bet gala rezultāts nekad nav kā filmās. Ja nu vienīgi neskaita Penny Dreadful. Jā, ar šo seriālu varētu salīdzināt. Rezultāts vienmēr ir kvalitatīvs - beigās būtu grūti atšķirt no vēl nemiruša civēka - gluži kā Proteus.

Pēc pamatīga strīda atkalapvienotās ģimenes izpildījumā atklājās šīs konkrētās epizodes centrālā tēma - mammzombija loma plašākā kontekstā. Cilvēces kontekstā. Proti., vai nemirušajiem vispār ir vietas cilvēku vidū. Skaitot no nelegālās atkalatdzimšanas, beidzot ar neskaitāmiem ētikas apsvērumiem. Viens no tiem: Nemirušajam nav pilns cilvēkam piemītošs un to raksturojošs apziņas komplekts. Pusdzīvē atgrieztais ir pusdzīvē atgrieztais. Nekas vairāk. Cilvēku raksturojošā elementu buķete daļēji tārpu aiznesta (un atpakaļ nedabūt - tārpi paši jau sen miruši), tā ir sapuvusi un iesūkusies arī zemē. Nepiemīt, piemēram, bailes no nāves. Līdz ar ko nepiemīt bailes kā tādas - gan par savu tuvinieku, gan par savu dzīvību. Un tas devalvē dzīvi kā tādu, jo, kā izrādās, šis pilnā komplekta trūkums noved līdz absolūti loģiskajam gala secinājumam sapnī - atgrieztais cilvēks nepaliek dzīvo starpā mīlestības, pieķeršanās vai kaut vai pazaudēšanas baiļu dēļ. Viņš paliek tāpēc, ka burtiski ir atkarīgs un pieradināts. Pastarpināti pārtiek no bijušo tuvinieku sāpēm un tieši pārtiek no viņu sniegtajiem pēckapa dzīves uzturēšanas līdzekļiem un metodikām. Un tas nav pareizais iemesls. Un atraktā par to nebēdājas - arī šī emocionālā izpausme iztrūkst, kas vēl vairāk apliecina, ka mammai starp mums vietas nav. Tā ir zaudēta pirms daudziem gadiem.


Ap pus četriem pamodos, samīļoju kaķīti un gulēju tālāk. Pēdējā laikā ne visai bieži sanāk sapņos skatīties kvalitatīvu Horror.
 

Ar velo minos ikdienā - ja vien nelīst, vai sāls šļūdonis nav uzbrucis Rīgas ielām. -20 ar neskādē.
Un kā reiz pēdējo mēnešu maršruts ved pa Lāčplēša vai tām paralēlajām ielām pēc izvēles. Tad, kad parādījās jaunās treknās līnijas uz braucamās daļas, nodomāju ne jau tās glaimojošākās lietas.
Redzi, man kā ikdienas velobraucējam tas šķiet nepārdomāti ne tikai no infrastruktūras, bet arī no praktiskā un samērības viedokļa. Mašīnām to ieeju/izeju uz Salu tiltu vajag krietni vairāk, nekā tiem 5 riteņbraucējiem stundā. Turklāt ar šo velojoslu ir tāpat kā ar citām - pēkšņi sākas un pēkšņi beidzas. Bez mērķa, bez nekāda labuma. Tos 2km varu arī pa ietvi slalomā izmaukt. Pilnīgs watafaks. Kungi, plānojot velo infrastruktūru un satiksmes plūsmu, domā ar balsošanas biļeteniem, nevis smadzenēm. Nez. No manis tikai viens trekns mīnuss par risinājumu, kurš ir apgrūtinājums, nevis risinājums vai solis vienota, pašpietiekama un noslēgta veloceliņu tīkla izveidē. Veloceliņš, kas random vietā sākas un beidzas, nav nekāds risinājums infrastruktūras uzlabošanai. Turpināšu prātīgi traucēt Ģertrūdes ielas gājējiem, ja vien nebūs jāsteidzas.

Dark Ambient indīd ir viens no tiem žanriem, kuri patiesi atraisās, kad to atskaņo caur jēdzīgu ekipējumu. Iespaids un atmosfēra pieaug vairākkārt. Inade vedina dirst ne tikai ķieģeļus, bet veselus to cepļus.