Diapozitīvs

Diapozitīvu vakari, kas tiek rīkoti vairāk vai mazāk privāti (pāris reizes arī publiski), sniedz vienu vai divus ĻOTI vērtīgus devumus man kā cilvēkam ar fotokameru. Laikā, kad fiziski dzirdami kameras klikšķi taisa virtuālas bildītes, kuras tiek ievietotas virtuālās .vietās, saņemot par tām virtuālus laikus no virtuāliem draugiem, kaut kā īpaši novērtēju fizisko formātu. Tas eksistē vēl papildus trijās dimensijās - telpā. Un laikā. Un vēl papildus dimensijā, ja pēkšņi sagribas arī nolaizīt, pataustīt, apčamdīt, paostīt.

Viens no tiem devumiem ir audiences klātesība. Tu uzreiz redzi, sajūti un secini, kuri motīvi kādai publikai aiziet visvairāk. Uzreiz mani, kuras idejas ir sekmīgas, bet kuras vēl, spriežot pēc reakcijas, jāuzlabo. Uzreiz dzirdi, jo no elpošanas un klusuma vien var ļoti daudz spriest par tavu darbu uz lielā ekrāna. Beigu galā - arvien grūtāk, manuprāt, ir panākt nedalītu uzmanību jebkam. Kur nu vēl bilžu aplūkošanai. Un virtuālu laiku vienā tu saņem aizrautas elpas un "WOW!" - dažādās valodās. Itāļu ieskaitot :)

Un tieši pēdējā pasēdēšanā ar Igaunijā mītošiem itāļiem un rumāni (kuri vairāk vai mazāk saistīti ar kino), bija īpaši jāsecina šīs klātesības ieguvums. Ne tikai ir redzams, ka tavu darbu novērtē, komplimentē vai kritizē, bet uz šo dipu pamata rodas kas pavisam cits. Plikas like/dislike būšanas vietā cilvēkiem sāk rasties abstraktas idejas, kuras jau apskata ne tikai vizuālo, bet arī konceptuālo fotogrāfijas pusi - bieži vien trāpot arī tajā vīzijā, kuras dēļ bilde tapusi. Un izsakot daudz citu - tikpat leģitīmu un vērtīgu domu, kas jau ir pavisam cita līmeņa gandarījums.

Un iegūstu ne tikai es - arī skatītājs, jo diapozitīvi (un nepastarpināti - tīra fotogrāfija bez apstrādes, kur milzīgā palielinājuma dēļ, redz katru kļūdu, nepilnību un pilnību), manurpāt, ir zūdoša māksla, jo zūd pats formāts kā tāds. Nemaz nerunājot par līdzdomātāju savākšanos, lai vienkārši aplūkotu fotogrāfiju.

Un kvestiņš paliek tikai viens - uzlabot. Uzlabot tehniku, tehniku, kompozīciju, konceptu, motīvus. Augt analogajā, taustāmajā formātā, kas ik pa laikam atspīd no nolaistā, pēc vinila smaržojošā ekrāna, skanot draugu elpām, Dark Ambient un projektora mehāniskajiem trokšņiem.

Atradu garāžā mētājamies pirms gadiem pirkto, bet īsti nelietoto Vivitar Tele konvertētāju, kas smuki 2x konvertē caur to palaisto objektīvu "garumu". Vismaz teorijā smuki. Praksē - nebija nepieciešamības un visu zoom ar mazākiem kvalitātes zudumiem var ar Vivitar 80-200 objektīvu.

Tā nu adapteris mētājās kastēs. Un vairāk fočēju nevis tālo, bet gan tuvo, personisko - Makro. Līdz šodien tam uzskrēju virsū un dadomājos - hei, konstrukcija šim pavisam vienkāršai jābūt - pāris optiskie elementi pa vidu, kurus noteikti var izvilkt ārā, iegūstot Macro Extension Tube līdzīgu priekšmetu. Tikai labāku, jo (svarīgi) - šis adapteris mehāniski padod tālāk uz objektīvu fragmas kontroles stienīšus, iegūstot pareizu gaismas mērījumu caur objektīvu uzreiz, nečakarējoties ar Reverse Lens Macro tehniku, kur gaisma bija jāmēra, iebāžot pareizi pieliktu stiklu priekšmetā, nomērot, apliekot objektīvu otrādi, pieturot, kadrējot, un slēdzim vai turētajai fragmai pieliekot +1EV.

Rezultāts: ~2x krutāk par Makro settingu minētajam Vivitar 80-200, kombinācija ir arī vieglāka, gaismspējīgāka un optiski kvalitatīvāka, jo 50mm 1.8 fiksītis. Ar 24mm objektīvu galā vispār - fokusēšana notiek pāris cm no stikla. Lai nofokusētu, jānoņem blende, xexe.

A tagad sanāk advancēta 2,6mm Makro trubiņa - jāpablandās pa māju un jāpafočē šits.

Izrādās, ka Saldus piena kombināts ir pamests - iekļūstam caur izsisto loga rūts stūrīti neadekvāti plašās, industriālās telpās. Visapkārt lieli piena produktu maisīšanas un apstrādes baseini. Sienas nolupušas un pat uz flīzēm uzaugusi tīkama sūnu kārtiņa. Ož pēc vasaras rīta mitruma (lasīt: Baldone, vannu māja) un tas vienmēr ir izcili patīkami.
Ko redzēt, fotografēt un apostīt bija daudz ko - sevišķi mansardā izvietotie kontroles agregāti, kas stiprināti pie sarkaniem dēļiem, ar daudzām krāsainām podziņām. Mansardā karsti un ož pēc sausa puteklīša. Uz statīva un objektīva rodas kondensāts, tāpēc pirms fotografēšanas nepieciešams mazliet aklimatizēties...

Patīkams objekts tika izpīpēts. Tagad bez maz vai jāgaida, kad šis bizness tik tiešām paputēs : D Bet nu, nekā tik interesanta tur noteikti nebūtu šajā silikātķieģeļu padomijas ēkā. Vismaz ne tas krāsainais mansards. Beigu galā - sapnis veidojies no bērnības ekskursijas un vakardienas brauciena garām Andrejostas TEC, xexexe.

Bet nu, pašlaik vēlams tikai viens: Lai SPK turpina ražot gotiņas, kas tik daudziem garšo. Es sagaidīšu to mansardu un ražošanas telpas : D

Nolēmu papētīt, kāpēc mans OM-1 mēra nepareizi gaismu. Vai tik tiešām tikai tādēļ, ka novecojuši un nāves agonijā niķojas gaismjutīgie elementi?

Nē, izrādās, ka baterijas, kuras paredzētas šai kamerai, ir dzīvsudraba baterijas - kuras vairs neražo, protams. Banotas. Tām voltāža bija 1.35V, bet analogas pieejamās ir vai nu sārma, vai sudraba oksīda 1.5 - 1.55V. Līdz ar to arī mērījumu kļūda - uzdzen bultiņu augstāk, nekā paredzēts. Sevišķi nestabila bilde turklāt ir ar sārma bačenēm. Un sārma bačene kā reiz ir aparātā - līdz ar to skaidrs, kur radās problēma ar ekspozīcijas kreisumu dažādos gaismas apstākļos un lietošanas sesijas ilgumu.

Risinājums?

MR-9 adapterītis + 386 sudraba bačene. Khem, sālīti - 50EUR. Bet pirkums vienreizējs un košēra eksponometra rādījuma dēļ var arī ziedoties. Gaidu šipingu : )

//Side note: Fočikam atkodās pašiņu (fuj) taimeris. Tā kā reiz remontēju nokārušos uzvilkšanas mehānismu, konstrukcija apmēram zināma. Bet nu, tā kā taimeri var eleganti aizvietot ar trosīti, nekustināšu smalko mehāniku nebūtiskas problēmas dēļ. Tīkamais taimera tarkšķis lai apaug ar nostalģijas kārtiņu tikmēr. Kas zina, varbūt pēc kāda laika iegādāšos jaunu kameru. Jaunu Olympus OM-1, jo tieši tik laba, manuprāt, ir šī kamera.

Tu izvēlies telefonu, vadoties tieši no Audio performances. Tu negribi nēsāt kabatā vēl atsevišķi barojamu DAC. Bet tu gribi rīcības brīvību un simtiem gigabaitu mūzikas, kuru vilkt no mākoņiem, tīkliem un kompjiem. Tu lieto Android. Bet nav arī jēgas pirkt, teiksim, Marshall, kas aiz Audio fokusa visu pārējo ir atstājis skumjā novārtā. Jo jauku kameru tomēr arī gribētos. Nu, vismaz jēdzīgu... Vēl jāgaida. Pašlaik Xperia Z3 Compact tīri labi spēlē visos vārtos, ja vien maita nebūtu radīts ar Zviedru iejaukšanos - tauta, kas tik ļoti apsēsta ar dzirdes aizsardzību, ka telefons ir kluss. Metālam klusums neder.

Un ir tomēr lieliska sajūta apmeklēt Bandcamp un lēnām no viena gala iegādāties savus mīļākos albumus FLAC formātā. Izpildīts pienākums, PALDIES par entajām stundām kaifa un mūziķim par vienu brokastu šķēlīti vairāk. Jauki. Un tā bauda beidzot baudīt tīri skanošus šķīvjus - bez kompresijas artefaktiem, kas dažeiz dzirdās pat uz 320kbps mp3.