Diapozitīvs

Man kā diezgan lielam last.fm un Android atkarīgajam gribas, lai arī mašīnā nebūtu jāķēpājas ar CD mapi un tās piedāvāto, stipri ierobežoto mūzikas izvēli trauslos datu nesējos. Tāpēc arī mašīnā varētu klausīties muzonu no sava HTC Sensation, signālu uz mašīnas atskaņotāju dodot caur 3.5mm štekerīti, pie reizes arī skroblējot. Izklausās pēc totāla WIN! Tiem, kuriem ir atskaņotāji ar AUX ieejām, problēmu nav - attiecīgi vajag tikai nopirkt kabelīti un viss. Bet, ja nav ne AUX, ne CD pleijeris, kuram var pielodēt AUX opciju, bet ir kasešu atskaņotājs, atliek iegādāties attiecīgo kasetes adapteri un vsjo. Bet mūsu maģītim AUXa nav un kasešu atskaņotāja arī nav, un jaunu maģīti pirkt tikai AUX vai USB dēļ galīgi negribas. Un man kā DIY piekritējam pirms gadiem ~6 izdomājās risinājums. Proti:
- CD lasītājs - lāzerītis - nolasa info no diska un pa saviem mazajiem vadiņiem dod signālu tālāk uz pārējo elektrisko slēgumu, kur tas tiek apstrādāts. Vadiņus ir ļoti viegli atrast - parasti tie ir buntītē un kā reiz 3, kas nāk no lasītāja, turklāt parasti arī ērti iekrāsoti standarta stereo krāsās;
- atliek identificēt vadiņus un pielodēt vai nu uzreiz to 3.5mm kabelīti, kura otru galu spraust telefonos, mp3 pleijeros, portatīvajos un whatnot, vai arī uzlabot risinājumu un kabeļa vietā ielodēt 3,5mm female konektoru ar pagarāku vadu un konektora galu iemontēt kaut kur panelī, vēlams kaut kur blakus atskaņotājam, panelī atstājot smuku caurumiņu male spraudeklim;
- tad atliks vien iegādāties 3,5mm male to male kabelīti un kā cilvēkam klausīties vienmēr līdzi esošo digitālo audio kolekciju, atstājot diskus mājā, plauktā, kā mūzikas kolekcijas backup variantu. Droši vien, ka pielodētais kabelītis būs jāizlaiž cauri kādam rezistoriņam, lai nejauši neiepotē iekšā par daudz cizika (kad moblais pleijerītis atstāts uz max skaļumu, piemēram), kas potenciāli varētu nojāt visu auto atskaņotāju.

Šis, protams, strādās tikai tad, ja mašīnas CD atskaņotājs būs uzlikts uz CD atskaņošanu bez CD iekšā.
 

Dāmas mamma piedāvāja vienu haltūriņu/palīdzēšanu. Kā reiz izrādijās, ka nekad nebiju taisījis gleznas rāmīti. Piekritu un vakar devāmies pēc materiāliem un šodien sāku taisīt. Pašlaik rāmītim ir mīlas četrstūris un kopā visu tur bezgala daiļā un labā D3 standarta līme.

Fun faktori:
- gleznai (uz preskartona) nebija nevienas taisnas malas un neviena 90° leņķa. Kāds ar zobiem to bija izgriezis?;
- nācās to piekropēt ar papīra nazi. Tagad ir taisnas malas un tikai 2gab 90° leņķa. Nobīde par 1-3°;
- līdz ar to jāpieskaņo rāmīti un tas ir tieši tikpat ģeometriski nekorekts, taču uz aci to nenoteikt. Un nācās pieļaut šķībumu, lai gleznas jūra nesāktu tecēt uz vienu malu. Līmeņošana pēc horizonta kā fotogrāfijā.

Pavisam fun faktors:
- nav man frēzmašīnas (jā, kārtējais projektiņš, kuru realizēju bez daža laba nepieciešamā instrumenta, izštukojot dažādus risinājumus). Tātad, jādarās pa amīšu metodei: papīra nazis. Asajam nazītim bieži patīk novirzīties no kursa, pakļaujoties koka šķiedru ceļam, kas rezultējās naža izslīdēšanā no koka un asmeņa brašas iecirpšanās iekš:
- pēdējām (burtiski) biksēm;
- pēdējiem (burtiski) šortiem;
- pirmo un pēdējo augšstilbu.

Es jau nesaku, ka bija nepatīkami paskatīties kā paveras pāršķeltie ~2cm auduma un ādas, atklājot zemākos epitēlija slāņus. Smuks skats. Apakšā balts un tad sevi piesaka sārtā asintiņa. Taču tās bija krietni mazāk kā toreiz, kad papīra nazis izdomāja uztaisīt frizūru īkšķim, apgraizot tā galu pa 3mm.

Rāmītis solās sanākt solīds un smuks. Pašam prieks. Atgādina par nepabeigto projektu un rosina uztaisīt vienu citu - arīdzan ieturētu iekš SH universa. 3. daļa šoreiz. Seivošanās simbols jebšu Halo Of The Sun. Par to vēlāk kaut kad...
 

2010. gada 8. maijs. GP-5M gāzmaskas nultais izmērs. Interesanta gāzmaska, kas no radiniecēm būtiski atšķiras ar to, ka nav ausu caurumi. Un mazliet nebūtiskāk ar izmēru – der paaugušiem bērniem. Un vēl, spriežot pēc gāzmasku dokumentācijas – tā ir vienīgā šī izmēra pārstāve iekš komplekta (kastes). Tik maza galviņa nav manā rīcībā, tamdēļ noliku to nost kā uzskates materiālu. Beigu galā bērniem ir bijušas un ir specializētās gāzmaskas. Lūk.
Stāvēja man tā gāzmaska, stāvēja, līdz izdomāju – būtu lieliski tieši šo gāzmasku pārvērst par čīzī horror lampiņu. Ausu caurumu neesība kak raz ir noderīgais faktors, kas lieliski draudzējas arī ar mazo izmēru. Aizmetos līdz veikalam pēc baloniem (un alus – nogaršoju jaunos Aldara brīnumus, - Senais ir dzerams), atmetos mājās un nākamajā dienā ķēros pie lietas. Iepūtu balonu gāzmaskā un tā ieņēma marsiešveidolu, hmmm. Vai tik tiešām PSRS ražoja šo nākotnes marsiešiem? : D
Saplēsu nafig padomju grāmatu (tas sliktais, dzeltenbrūnais papīrs kak raz der šeit – lieliski uzsūc mitrumu), sajaucu PVA līmi ar ūdeni (jā, varēja taisīt ar miltiem un ūdeni, taču kaut kur man tā lielā līmes pudele bij' jāliek!) un aidā. Papīra gabaliņu pamērcēju līmes masā, nokratīju lieko balto nost un lipināju uz balona. Soli pa solim un balons apauga ar slapju papīru. Tā tā kā būtu tā labā ziņa. Sliktā – balons laiž nost gaisu, kas rezultē iekš formas zuduma. Palieku pikts un domāju jau ~3h darbu šķaidīt pret sienu, bet tad atminējos par veco, labo fiziku. Nolaidu iekšā esošajam balonam gaisu pavisam, ieliku jaunu un piepūtu, ļaujot tam ieņemt iepriekšējā vietu, pie reizes uzpūšot mazliet niknāk, tādējādi nostiprinot konstrukciju.
( Apraksts un bildes ).
( EDIT@2010.05.17 - FIN )
 

Lūk, parādīja man šo attēlu un sagribēju radīt ko līdzīgu. Savā prātā nedaudz apspēlēju domu un advancēju to. 1. Versija – apķēpāju krāsotāju skotču (papīra) ar marķeri. Meh. 2. Versija – apķēpāju skotču-parasto. Meh.
3. Final versija: paņēmu kodoskopa plēvi, uzliku uz tās lukturi, apvilku ar papīra nazi, iegūstot plēves riņķīti, nokrāsoju to ar marķeri, pieliku pie luktura, eksponēju un atzinu par labu esam. Ar dažādu krāsu marķeriem tieku pie dažādām krāsām un paterniem, kuri kopā, saplūstot iekš kustības, veido toņus no RGB pamatkrāsām. Kustības virziens arīdzan ietekmē tonalitāti. Nais.
Atlika jautājums par ērtu “uzgaļu” mainīšanu. Risinājums – atcerējos par fotofilmiņu konteineriem. Izrādījās, ka vislabāk der vecās Svema fotofilmiņas konteinerīša plastmasas vāciņš – uz mana luktura der gandrīz kā uzliets un ir no mīkstas plastmasas. Tātad, nav jābaidās, ka pārstaipīšanas dēļ saplīsīs. Un mīkstuma dēļ vēl varēja ērti izgriezt vidu vienam vāciņam un atstāt vidu citam. Tas, kura vāciņš ir atstāts, strādās par difūzeri un nelielu tumšinātāju – gadījumam ja nepludināta gaisma būtu par niknu vai nebūtu pareizais zīmēšanas instruments. Kā arī par “uzgalīšu” pārnēsājamā fotofilmiņu konteinera noslēdzēju. Tas ar cauro vidu tā kā neder vairs par vāciņu, hehe.
Tātad, tikt pie krāsu dažādības nav problēmu. Kodoskopa plēve + marķeri vai printeris atrisina jebkuras krāsas potenciālo deficītu. Tagad man vajag tikai mākslinieku un digitālo fočiku, kuram nav ierobežots ilgās ekspozīcijas laiks! Protams, var to darīt arī ar filmiņaparātu, bet trūkums ir tāds, ka uzreiz nevar novērtēt rezultātu un vajadzības gadījumā pārtaisīt. Un fakts vēl tāds, ka patreiz aparātā ir BW filmiņa...

( Krāsu demo )
 

Kā jau bieži tas ar bezdarbniekiem, šķiet, notiek, bezdarbības dēļ šie ņem un ražo visādus mēslus un arī derīgas lietas, piemēram, šo statīvu. Tiesa, nezinu gan vai nopietni to lietošu, lai gan 2x jau brauciens ir ticis pafilmēts - abas reizes no rokas, kas nav visai ērti. A tagadiņās varēšu piemest statīvu un aidā. Kamerai, protams, ir jābūt aprīkotai ar attēla stabilizētāju, citādi tiek reproducēta visnotaļ trīcoša izklaide :)

Tas, kas ir darīts - izārdīts saplīsis PSRS ēras alumīnija foto trīskājis, nogriezta attiecīgā galvas stute, izārdīts velo atstarotājs un tā turētājs ar epoksīda sveķiem savienots ar ekstraktēto statīva galvu. Ja labi pacenšas, regulējamas ir tās pašas asis, kuras vienkāršiem trīskājiem, izņemot tīri vertikālu Y. Bet iekš XY gan var nedaudz manipulēt. Mantai vēl jāveic testa brauciens - gaidu kad tas nolādētais sniegs nokusīs.

Lūk: http://picasaweb.google.com/Disfigurator/KamerasStativsVelosipedamUnCitamCaurulem#