vēl es gribēju paskaidrot, kāpēc mainīju jūzerneimus no "aptieka" uz karmabanda un tad uz dienasgramata - man vienmēr ir riebušās tās situācijas, kad cilvēku, pareizāk sakot - personu, sāk uztvert kā kaut ko vienu un pabeigtu, tas ir diezgan izplatīti, daudziem patīk, ja var tā vienkārši, ja ir skaidrs, ka Jānis, piemēram, ir datormākslinieks, bet Pēteris - šoferis, īpaši ļoti tas patīk žurnālistiem, viņiem tad ir vienkāršāk izdomāt parakstus zem bildēm vai attēla televizora ekrānā, ļoti labi, ja var vienā vārdā - politologs, aktieris vai filozofs, tāpēc jau cilvēkiem tik ļoti patīk aktieri - viņiem parasti neatliek laika darīt neko citu, viņi vienmēr ir tikai aktieri, vienkārši un skaidri, bet es to nespēju izturēt un tajā brīdī, kad mani sāk uztvert uz saukt vienā vārdā, es izmisīgi cenšos pierādīt, ka esmu kaut kas pavisam cits, un mērķis pat nav uzkrāt iespējami vairāk titulu, nē, man šķiet, ka svarīgi ir tas, kas ES esmu kā personība, nevis tas, ka es esmu mūziķis, gleznotājs vai fotomodelis, es zinu, ka šāda izmisīga cenšanās pierādīt savas tiesības saukties par ko citu, bieži vien noved pie publiskā tēla sadrumstalošanās, esmu pieradis, ka vieni cilvēki mani uzskata par to, kas viņuprāt, es esmu, un neliekas ne zinis par to, ka citiem es esmu kas cits, un tad vēl tā pazemojošā attieksme - tu taču esi tas un tas, ko tu lien ne savā lauciņā, skaidrs taču, ka baletdejotājs, kurš sācis rakstīt lugas, ir lūzeris un amatieris, bet man ir pofig, pareizāk sakot, man gribētos, lai man būtu pofig, es taču gribu, lai mani mīlētu par to, kas ES esmu patiesībā, nevis par to, ko jūs esat no manis iedomājušies