Sapnī intervēju Putinu. Nejauši kaut kā sanāca, radās tāda izdevība. Viņš atbildēja negribīgi, izvairīgi, bet pieklājīgi. Atceros, ka runāja aizvien klusāk un klusāk, virzoties arī tālāk no diktafona. Tad, kad viņš bija man pavisam tuvu, es vēl nodomāju - vajadzētu taču nosist, tas ir, es atcerējos, ka kādreiz iepriekš biju domājis - nu kāpēc viņu neviens nenosit, tas taču tik vienkārši, kad esi pavisam līdzās, bet skaidri apzinājos, ka nespēšu to izdarīt. Viņam uz rokām pirkstu kauliņi bija aplīmēti ar leikoplastu. Vienā brīdī viņš kaut ko ņēma no galda malas, tādu kā spilvenu, lai ērtāk apsēstos, un nogrūda zemē glāzi, kas saplīsa. Mēs visi samulsuši stāvējām, viņš arī - tā skatās, tad strauji pieliecas un paceļ datora lādētāju, lai nesamirkst. Atceros, ka jautāju viņam pēdējo jautājumu par to, ko viņš no Dugina ir lasījis. "Ko?" viņš pārjautā un izliekas, ka nav sapratis jautājumu vai arī mēģina jautāt man - tā teikt, nu, nosauciet kādu Dugina grāmatu un es pateikšu - esmu to lasījis vai neesmu. Es vēlreiz jautāju - nu, vismaz kaut ko no Dugina grāmatām esat lasījis? Viņš tā domīgi skatās tālumā, tad pēkšņi pieceļas un aiziet. Es domāju, ka dēļ mana jautājuma, skrienu viņam pakaļ ar fotoaparātu rokā, domāju, vajag nofotografēt ārā, kur labāka gaisma, bet viņš ātri iekāpj tādā lielā mikroautobusā un saplūst ar pārējiem cilvēkiem, kas tajā sēž. Es vēl nodomāju - cik jocīgi, kāpēc viņš brauc ar autobusu, nevis ar privātu mašīnu, bet uzreiz saprotu, ka tā ir drošāk, jo var saplūst ar cilvēkiem. Es tur apmulsis stāvu ar fotoaparātu rokās, bet man pretim iznāk tāds smaidošs Mihails Bojarskis, tikai resnāks, un saka kaut ko par to, ka te nedrīkst stāvēt. Putins aizbrauca un tad sākās pasaules gals. No sākuma es nesapratu, ka tas ir pasaules gals, bija kaut kādi jocīgi grūdieni, mūsu ēka - kaut kāda trīsstāvīga rūpnīcas tipa pārbūvētā ēka, kurā atradās reklāmas aģentūra vai kas tamlīdzīgs, sāka šūpoties. "Kas tas?" es jautāju. "Tas ir vējš," man atbild kāds kolēģis. Es paskatos pa logu un redzu, kā viena daudzdzīvokļu ēka netālu šūpojas vēl pamatīgāk un tad sagrūst. "Pizdec," es nodomāju. Un tad sākās. Lietus, sniegs, vētra. Vienu brīdi aiz loga gaisā sastinga sniega vērpetes, tas bija ļoti skaisti - kā 3D filmās. Bet nākamajā mirklī viss tika aizslaucīts prom un debesis noskaidrojās. Es sameklēju A. - viņa stāvēja starp kolēģiem, klausījās kaut ko mobilajā telefonā un raudāja. "Es eju mājās," viņa teica. "Paklausies," viņa man deva mobilo telefonu, "tās ir laika ziņas." Neviens negribēja dzirdēt laika ziņas. Kāds uzlika Vāgneru. Mēs paraudzījāmies pa logu - tur pie apvāršņa varēja redzēt, kā tumšiem, draudīgiem, divdesmitstāvīgiem viļņiem tuvojās jūra. "Nu, bļā," es nodomāju un sapratu, kāpēc tik pēkšņi bija aizbraucis Putins. Es pamodos un galvā skanēja Vāgners. Sākums no Tanheizera.